Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek turpina ekskluzīvi publicēt izteiksmīgus fragmentus no apgādā Atēna iznākušās L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, kura vietumis grāmatveikalos vēl varētu būt nopērkama. Šodien - par to, kā Andris Bērziņš, iztiekot bez smalkām makroekonomikas un fiskālajām zināšanām, tika pie vislielākā Unibankas "pīrāga" gabala.

Unibankas privatizācijas priekšlikums ir atklāts visiem, ierobežojumu nav. Tie droši vien parādīsies, kad Latvijas Privatizācijas aģentūra izstrādās nolikumu, pamatojoties uz iesniegtajiem priekšlikumiem,” - tā 1994. gadā apgalvo Andris Bērziņš. Taču tā nu gluži nav. Un gluži neizpļāpāties apjomīgā intervijā tai pašai Neatkarīgajai Cīņai 1994. gada septembra sākumā nespēj arī viņš.

Tiesa, mūsu varonis gan mēģina apgalvot, ka „man ir pilnīgi vienalga, kā to privatizēs - pat sertifikātiem vai kā citādi - tas ir valsts varas jautājums (kaut viņa aizkulišu aktivitātes liecina kā reiz par vairāk kā skaidru ieinteresētību) , taču vienlaikus skaidri atzīst: „Es esmu ieinteresēts, lai bankai īpašnieku būtu pēc iespējas vairāk, lai privatizācija notiktu pēc pasaulē pieņemtajiem standartiem - ar biržā kotētām akcijām. Man nav nekādu ilūziju: ja Unibankas īpašnieku loks būs šaurs, viņi, neskatoties ne uz ko, par bankas vadītāju iecels tādu cilvēku, kas atbildīs viņu interesēm - tā notiek visur...”

Protams, velti cerēt, lai toreizējais Privatizācijas aģentūras valdes loceklis Viktors Šadinovs, ņemot vērā viņa ciešo saistību ar šiem procesiem, arī tagad būtu simtprocentīgi atklāts, taču šis tas viņa stāstītajā vienalga ir pietiekami izteiksmīgs:

- Unibanka ietilpa pirmajā trijniekā, kad mēs sākām publisko piedāvājumu. Tur bija Kaija, Unibanka un Latinterauto. Unibankas privatizācijā mums bija izvirzīts uzdevums piesaistīt Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku.

- Kas to izvirzīja?

- Valdība. Bija tāda nostādne, ja mēs piesaistīsim ERAB, tad pārējie investori sapratīs, ka šeit var nākt. Un tad bija ERAB piesaistīšana, un vēl Unibankas privatizācija izcēlās ar to, ka bija pirmā, kur mēs tirgojām tā saucamos atvasinātos vērtspapīrus. Bija piesaistīta, šķiet, [investīciju kompānija] Nomura, brauca mūsu speciālisti pa finanšu metropolēm un klāstīja, ka šīs ir tās akcijas, kuras var pirkt. Bet netika pa tiešo pārdotas Unibankas akcijas, bet no viņām tika atvasināti šie GDR un tādā veidā mums Swedfonds tika par akcionāru. Tas bija pirmo reizi. Tā kā Unibankā bija ļoti profesionāls kolektīvs, bija svarīgi sagatavot kvalitatīvu materiālu par banku, lai vispār kādu ieinteresētu.

- Kas šo modeli izstrādāja?

- Privatizācijas aģentūra kopā ar Unibankas speciālistiem. Mums bija 1996. vai 1997. gada pavasarī izbraukuma sesija Līgatnes rehabilitācijas centrā. Mēs veselu nedēļu, Unibankas un aģentūras cilvēki, sēdējām tur un strādājām pie Unibankas privatizācijas modeļa.

- Cik liela nozīme privatizācijas modeļa izvēlē bija toreizējam Unibankas prezidentam Andrim Bērziņam?

Teiksim tā – no vienas puses liela, jo viņš bija bankas vadītājs. Viņi toreiz strādāja tandēmā. Otrs bija finanšu direktors, šķiet, Ivars Ķirsons. Vēl bija juridiskais direktors Armands Grīnbergs. Mēs [aģentūrā] pārzinājām privatizācijas pusi, bet sliktāk to banku pusi. Vēl toreiz bija vēlme izvairīties no tā, lai citas Latvijas bankas iegūtu lielu daļu Unibankas akciju.

- Kāpēc?

- Veidojas konglomerāts, kontrole. Visvairāk toreiz Parex ņēmās. Bet viņi caur publisko piedāvājumu ieguva 10%. Es atceros, ka es jau vēlāk vadīju pirmo akcionāru sapulci, tas bija pēc publiskā piedāvājuma. Tas bija Kongresu namā. Toreiz vēl ilgi domājām, kā visus cilvēkus tur izmitināt, atbrīvojām visas telpas, izlikām kameras un mikrofonus. Parasti visi lielie akcionāri nosēžas priekšā, lai uzreiz var kontaktēt. Man teica – ir visi, izņemot Parex. Tad man parādīja, ka Parex puisis sēž pie vienas no izejām un es, vadot sapulci un balsošanu, visu laiku skatījos virsū. Pēc vienas balsošanas, kur bija vajadzīgs kvalificētais vairākums, viņš izgāja no zāles. Un tad, kad bija balsojums pret, zāles pretējā pusē viens paceļ roku – es balsoju pret. Un tas no likuma viedokļa nozīmē, par cik balsojums ir anonīms, ka, ja kāds balso pret un lūdz ierakstīt protokolā šo balsojumu, tad viņš ir tiesīgs apstrīdēt šo lēmumu. Tas bija skaidrs, ka tā bija sarunāta rīcība. Viņš aiziet prom, norauj kvorumu šim jautājumam un…

- Kurš tieši negribēja, ka vietējā banka iegūst lielu daļu?

- To es neatceros. Arī pati Unibanka. Neviena banka jau negrib, jo viņi jau ir konkurenti. Vistiešākais Unibankas konkurents bija Krājbanka, jo abas bija universālas bankas ar nodaļām. Arī Parex visu laiku centās iespraukties. To jau gribētu dabūt ikviens, bet viņi ir konkurenti. Ja tavs akcionārs ir cita banka, tad tev ir ļoti daudz informācijas viņai jāatsedz.

- Bija kādi jautājumi, kuros Andris Bērziņš ļoti uzstāja, ka jādara tā un ne savādāk?

- Viņš diezgan aizstāvēja darbinieku kārtu privatizācijai. Mēs tajā laikā izstrādājām noteikumus darbinieku kārtai, bet šeit bija problēma, ka, ja mēs ņemtu tā, kā tas bija visiem citiem, kur bija darbinieku kārta, tad tur pamatā viss bija atkarīgs no darba stāža – jo lielāks darba stāžs, jo uz lielāku akciju skaitu vari pretendēt. Bet bankai tas tā kā nelikās loģiski. Tad iznāk, ka apkopējai, kura ir no piektā gada, kurai ar bankas noturēšanu virs ūdens vispār nekāda sakara nebija, viņa būtu dabūjusi vairāk nekā tie, kuri reāli nodrošina bankas darbību.

Viņi mums palīdzēja izstrādāt modeļus, kā sadalīt darbiniekus pa grupām un kā šīs akcijas varēja pirkt. Darbinieki bija sadalīti – tie, kas iespaido finanšu rezultātus, un tie, kas neiespaido.

- Tā bija Bērziņa ideja?

- Viņu ļoti grūti izcelt. Pamatā viņi staigāja trijatā. Mums šī ideja neizraisīja nekādus iebildumus, jo tas ir pilnīgi loģiski. Ja būtu tas darba stāža princips, tas īsti korekti nebūtu. Manuprāt, viņi atbalstīja arī klientu kārtu. Tur bija pāris tādas situācijas, kad klienti varēja aiziet. Sākās starp lielajām bankām klientu pārvilināšana.

Bieži citos uzņēmumos bija tā, ka atnāk [Jānis] Naglis, viņš tagad priekšnieks, direktori nodur acis, ja Naglis pasaka, tad tā arī ir. Bērziņš nē. Ja viņam bija savs viedoklis, tad viņš to pateica. Parasti gan tas viedoklis pie viņiem jau bija izrunāts un līdz ar to no juridiskā viedokļa nostrādāts. Citiem varēja pateikt – baigi forši, ka jūs tā esat izdomājuši, bet tas neiet cauri, jo – tā un tā, likums tāds un tāds. Tur jau viss bija izpētīts. Man viņš [Andris Bērziņš] ir prātā caur to, ka Ķirsons bija tāds elastīgāks, bet viņš teica – nē, ja mēs tā esam izlēmuši, tad mēs tā arī darīsim.

- Un tā Unibankas privatizācijā tika izmantota metode, kas pirms tam vispār likumā nebija aprakstīta?

- Nē, visas metodes bija. [V. Šadinovs formāli runā patiesību – brīdī, kad tika pieņemti Unibankas privatizācijas noteikumi, Andrim Bērziņam un kompanjoniem vēlamā metode jau ir oficiāli atzīta.] Jā, nu, klientu kārta pienāca klāt, bet tā nav jauna metode, vienkārši subjekts, kam pārdod, mainās. Nekur jau diži nav arī pateikts – tā, darbinieku kārta. Ir tikai likumā pateikts, ka darbiniekiem var ne vairāk kā 20 procentus. Un viss. Pārējo mēs radījām paši.

- Vai bija vēl kāds, kas ietekmēja, kā tika privatizēta Unibanka?

- Visi šie lielie jautājumi gāja caur mūsu [Privatizācijas aģentūras] padomi. Mums bija tīri politiska padome. Bija pārstāvētas visas Saeimas frakcijas. Bieži vien mūsu padomē pozīcija un opozīcija sajaucās. No 22. aprīļa visās mūsu valdes sēdēs piedalījās Valsts kontroles pārstāvis. Kad sākās kādas sūdzības, mums sāka pārmest, mēs teicām – pagaidiet, jūs paši bijāt valdes sēdē, tad vajadzēja iebilst. Tad viņi savu cilvēku noņēma.

- Viņiem taču bija iebildumi pret Unibankas privatizāciju.

- Nu, jā, bet Saeimā taču [vēlāk] bija izmeklēšanas komisija par Unibankas un Krājbankas privatizāciju. Tur viņi neko neatrada. No Unibankas privatizācijas viedokļa es neatceros nekādas nepatikšanas. Citur kaut kas bija. Bet te nē, protams, izņemot vienu. Vienu brīdi mēs domājām, ka sākusies asiņainā privatizācija.

Tas ir nekur neaprakstīts fakts. Kad mēs braucām no Līgatnes, tā bija sestdiena, mēs bijām visu nedēļu pavadījuši. Tā kā mēs dzīvojām vienā pusē, mani veda Armands Grīnbergs, Unibankas juridiskais pārstāvis. Ceļš bija slidens, līdz Rīgai atbraucām. Viņš dzīvoja Slokas ielā. Viņš atdeva sievai mantas un teica - es tepat Viktoru pārmetīšu pāri līdz Zolitūdei. Rīgā sauss, saulaina pēcpusdiena. Pēc četriem dienā bija. Mēs nepiesprādzējāmies. Pagriežot pa Kalnciema ielu, netālu aiz Baložu ielas, nevienas mašīnas, kluss, mierīgi. Skatāmies, mums pretim brauc smagais ZIL, pašizgāzējs. Bet nu likās, ka iegriezīsies Alises ielā. Tad mums blakus nostājās autobuss pieturā. Citas mašīnas parādījās. Bet šis mums dod iekšā.

Pēdējais, ko es pateicu – ko viņš, dullais, dara, pieķēros pie roktura. Un tālāk neatceros. Mūs aizmeta pretējā virzienā metrus trīsdesmit, kad attapos, redzēju, ka mašīna stāv mums priekšā. No viņas izkāpa šoferis, paskatījās uz mums, iekāpa atpakaļ un aizbrauca. Tad es vēl redzēju, ka Armands izkāpa, piegāja pie tā autobusa, viņš vēl deva zīmīti ar telefona numuru. Ko viņš no augšas visu bija redzējis. Atbrauca ātrie, uzlika mani uz nestuvēm. Armands piesēdās blakus, un pēc tam viņš sāka uzdot jautājumus. Es jau drusku biju attapies, mani tur sašpricēja. Viņš prasa – a no kurienes mēs braucām? A kas notika? Es sapratu, ka viņam ir šoks, viņš ir staigājis šokā. Tad mani ātri piesprādzēja un nosēdināja, bet viņu nolika guļus. Viņam izrādījās krietni smagāk nekā man.

Tas, ka šoferis aizbrauca, tas lika aizdomāties. Ātri piezvanījām Armanda sievai, lai atnāk, jo pie manis bija visi dokumenti – viss izstrādātais plāns. Manā diplomātā. Atdevām viņai. No slimnīcas sazvanīju Nagli, viss tika sacelts augšā. No Pēc kāda laika atrada to šoferi, izrādījās, ka ne pirmo reizi dzērumā braucis

- Reāls negadījums?

- Jā.

- Bet pirmā doma bija, ka kāds grib izjaukt Unibankas privatizāciju?

- Jā, jā. Jo pēc kādas pusstundas tur garām bija braukusi mana meita un stāstīja – mēs redzējām baigo avāriju. Tas bija viens tāds brīdis.

- Kāpēc radās aizdomas, ka tas varētu būt saistīts ar Unibankas privatizāciju?

- Tas, ka tajā finanšu sektorā notika visvisādas lietas tajā laikā. Ar vienu banku, ar otru. Kaut kas tur ar Rīgas komercbanku. Fons finanšu sektorā nebija smuks.

- Bet no kurienes īsti nāca ideja, ka jāpiesaista ERAB?

- No Ministru kabineta.

- Viņi paši tur īpaši neiesaistījās?

- Neatceros, kurā brīdī izveidojās koalīcijas padome. Uz valdību mēs šad tad tikām aicināti. Kad izveidojās koalīcijas padome, tad mēs bieži gājām.

- Kas bija galvenie, kuri kaut ko bīdīja, kas galvenie, kuri iebilda?

- Kaut kā nestāv prātā, ka kāds kaut ko. Ventspils nafta un LaSaM – tur mēs bieži un visādi. Tur bija koncepcija izstrādāta, mēs bijām aplikti no visām pusēm. Bet šeit es neatceros. Nē, nu, protams, loģiski, ka nevienā šajā lielā uzņēmumā…

Visādā ziņā mums nebija tādas problēmas kā ar Krājbanku. Mēs Krājbanku divas reizes no bankrota izglābām. Mēs vienu nakti pēc darbību izdarīšanas, tas bija tik vēlu, ka mēs palikām pa nakti aģentūrā, no rīta gājām skatīties avīzēs, vai ir kas parādījies vai nav. Ja avīzēs būs kaut kas parādījies, tad viņa aiziet pa burbuli. Par cik nekas neparādījās, nākamajā dienā bija valdības sēde, kas pieņēma attiecīgos lēmumus. Divas reizes mēs krājeni no bankrota izglābām. Unibankai tā nebija. Tas laikam vairāk saistāms ar Bērziņu. Viņa piegājiens bija konservatīvs. Krājene uz ko iekūlās – sapirka lielu daudzumu sertifikātu, un sākās. Unibanka – nē. Kaut kas viņiem bija, bet ne tādā veidā. Viņi skrupulozi ievēroja Latvijas Bankas pašu kapitāla pietiekamības rādītājus. Ja nopirka sertifikātus, tad ne vairāk, lai nepārkāptu attiecīgos rādītājus. Viņš toreiz likās tāds lauku papus.

- Tāds ļoti prātīgs?

- Tā kā es pats esmu lauku cilvēks, viņā bija tāds pamatīgums. Lēns kustībās, bet uztvert visas ekonomiskās lietas viņš uztvēra ļoti labi. Arī juridiskās. Ja kaut ko nesaprata, pajautāja – ā, skaidrs. Bet, ja bija sapratis un pieņēmis, tad jautājums netika mainīts. Kāpēc jāmaina, ja jau reiz jautājums izlemts...

Tā nu viens no kādreizējiem Privatizācijas aģentūras vadītājiem cita starpā pasaka pāris būtiskas lietas, kas rada daudz lielāku skaidrību par to, kā, ar kādiem argumentiem un kādā sastāvā ticis pieņemts galīgais lēmums par to, gan jau valsts iztiks bez pilnas tirgus cenas par savu banku – nu, vismaz lielu tās daļu. Lai kā arī Andris Bērziņš presei klāstītu, ka „mēs, Unibanka, šajā gadījumā esam tikai objekts. Par konkursa kritērijiem jums jārunā ar Privatizācijas aģentūru”, lēmuma detaļas, kā izriet no Viktora Šadinova stāstītā, apspriestas kopā ar pašiem privatizētgribētājiem – Unibankas vadītājiem, savukārt tie ar Andri Bērziņu priekšgalā darījuši visu iespējamo, lai tikai pašiem tiktu iespējami lielāks kumoss.

Turklāt mūsu galvenais varonis vēl īpaši uzstājis, lai no bankas darbiniekiem visvisvislielākais kumoss tiktu tieši viņam – un, nedod, Dievs, kādiem bankas darbiniekiem, kas tajā nostrādājuši desmitus gadu. Bijusī Unibanka, pašreizējā SEB banka jau mūsu dienās dara visu iespējamo, lai tikai atklātībā nenonāktu Nolikums par akciju pārdošanas kārtību valsts akciju sabiedrības „Latvijas Universālā banka” darbiniekiem, nepakautrējoties pat samelot, ka tajā, lūk, esot atrodami personu dati, - šis dokuments skaidri parāda, kā kredītiestādes darbinieki sadalīti „privatizēšanai labāk atbilstošajos” un „pārējos”:

„2. Parakstīšanās kvotu noteikšana un aprēķināšana

2.1. Saskaņā ar šo Nolikumu Bankas darbiniekiem tiek pārdoti 29% valstij piederošo Bankas akciju (ja otrajā posmā pārdodamās akcijas tiek uzskatītas par 100%) par nominālvērtību.

Vienas akcijas nominālvērtība ir Ls 1 (viens lats). Pārdodamo akciju skaits ir 1 593 389.

Šo akciju kopējā nominālvērtība ir Ls 1 593 389 (viens miljons pieci simti deviņdesmit trīs tūkstoši trīssimt astoņdesmit deviņi lati).

Visas akcijas ir parastās akcijas.

Pērkot akcijas, vienīgais maksāšanas līdzeklis ir privatizācijas sertifikāti.

2.2. Pirmajā kārtā tiek noteiktas parakstīšanās kvotas darbinieku grupām:

1)   valdes locekļiem - 10% no darbiniekiem realizējamo akciju kopsummas vai 159 339 akcijas;

2)   vadošajam personālam (pārvalžu vadītāji, pārvalžu vadītāju vietnieki, pārvalžu nodaļu vadītāji, filiāļu pārvaldnieki, filiāļu pārvaldnieku vietnieki, filiāļu galvenie grāmatveži, norēķinu punktu vadītāji un galvenie grāmatveži rajonu centros) - 30% no darbiniekiem realizējamo akciju kopsummas vai 478 017 akcijas;

3)   pārējiem bankas darbiniekiem - 60% no darbiniekiem realizējamo akciju kopsummas vai 956 033 akcijas.

2.3. Individuālās kvotas katras grupas ietvaros tiek noteiktas proporcionāli darbinieka algas likmei uz 1995. gada 1. aprīli. Aprēķinos tiek izmantota katra darbinieka vidējā darba alga pēdējo trīs mēnešu laikā (no 01.01.95.), kā arī pēdējo trīs mēnešu vidējā algu summa grupā.”

Tā arī notiek – pēc „izbraukuma sesijas” Līgatnē Privatizācijas aģentūras izsludinātie bankas privatizācijas noteikumi (sākumā gan atgadās pat neliela pārcenšanās, un noteikumi tiek pasludināti par nepubliskojamiem – sak, nav te kuram katram nemaz jāzina, kā mēs šo banku privatizēsim) jau skaidri liek manīt, kura pretendenta vēlmēm un vajadzībām tie ir rakstīti. Netiek ņemti vērā ne iespējamie valsts finansiālie ieguvumi (vai to neesamība), ne arī veselas virknes pašvaldību vadītāju Privatizācijas aģentūrai sasūtītās vēstules.

Ar mazu naudu Unibanku nevarēs paņemt? – šādu virsrakstu Neatkarīgā Cīņa liek kādai savai 1994. gada publikācijai. Izrādās – var gan. Saskaņā ar Privatizācijas aģentūras apstiprinātajiem noteikumiem Unibankas privatizācija kopumā tiek paredzēta četros posmos: pirmais paredz bankas kapitāla palielināšanu, ļoti būtiskajā otrajā posmā jau paredzēts „pārdot 50% no valstij pēc privatizācijas pirmā posma Bankā piederošajām akcijām, tādējādi pārvērst to no valsts akciju sabiedrības par privātu banku ar valsts kapitāla daļu 50% apmērā no pamatkapitāla un reģistrēt Banku kā publisku akciju sabiedrību”, trešajā – „palielināt bankas pamatkapitālu par 100%, piesaistot papildu kapitālu, tādējādi vienlaicīgi samazinot valsts daļu bankas pamatkapitālā”, bet ceturtajā – pilnībā pārdot valstij piederošās akcijas. Tikai ar grūtībām noteikumos atrodama maza, nenozīmīga piebilde: „Bankas privatizācijas papildmērķis - sekmēt valsts budžeta izpildi.”

Kur šajā caurcaurēm likumīgajā shēmā ir iekļautas Andra Bērziņa privātās intereses? Jau pirmajā posmā paredzēts, ka Unibankas papildus izlaistās akcijas „jāsadala starp bankas akcionāriem proporcionāli viņiem jau piederošo akciju skaitam” un „personāla akciju īpašnieki iegūst papildus attiecīgu skaitu personāla akciju”, - kas nozīmē, ka pretēji Valsts kontroles atzinumam Andrim Bērziņam un pārējiem bankas vadītājiem viņiem prettiesiski, uz valsts rēķina „uzdāvinātās” personālakcijas nevis tiek atņemtas, bet gan ir par pamatu, lai atbilstoši to skaitam piešķirtu vēl papildu akcijas.

Taču arī tas vēl ir tīrais nieks, - lūk, kā galīgajā variantā izskatās bankas privatizācijas otrā posma noteikumi:

„4.1.3. Bankas privatizācijas otrajā posmā tiek pārdoti 50% valstij piederošo akciju, t.i. 5 494 445 akcijas.

4.1.4. Otrajā posmā pārdodamās akcijas tiek uzskatītas par 100%, un tās sadalās šādās kvotās:

1)   2 417 556 akcijas vai 44% no pārdodamo akciju skaita tiek pārdotas publiskajā piedāvājumā (turpmāk tekstā - publiskā piedāvājuma akcijas). [..]

2)   1483 500 akcijas vai 27% no pārdodamo akciju skaita tiek pārdotas Bankas klientiem (turpmāk tekstā - klientu akcijas).

3) 1 593 389 akcijas vai 29% no pārdodamo akciju skaita tiek pārdotas Bankas darbiniekiem, t i. personām, kuras atrodas darba attiecībās ar Banku (turpmāk tekstā - darbinieku akcijas).

Visas publiskā piedāvājuma, klientu un darbinieku akcijas tiek pārdotas par privatizācijas sertifikātiem.”

Un tas nozīmē – pateicoties Andra Bērziņa pūliņiem, publiskajā piedāvājumā četriem Unibankas vadītājiem tiek desmitā daļa no visiem bankas darbiniekiem paredzētajām akcijām – kopumā 159 339 akcijas. No tām visvairāk savukārt sev paņem Andris Bērziņš – 48 218 akcijas, Ivaram Ķirsonam tiek 38 027 akcijas, bet Gunāram Klindžānam un Edvīnam Samulim – pa 36 547 akcijām. Tas arī atbilst principam, kas bankas privatizācijas noteikumos tiek iestrādāts tieši pēc Andra Bērziņa un Co. spiediena, – svarīgs ir nevis darbā bankā pavadītais laiks, bet pirmām kārtām tieši ieņemamais amats.

Tā nu četriem bankas valdes locekļiem tiek kopā 159 339 akcijas jeb 39 834 vidēji katram, 91 „pusvadītājiem” - 478 017 akcijas jeb 5252 vidēji vienam, savukārt pārējiem 745 ierindas darbiniekiem – 956 033 akcijas jeb 1283 vidēji katram. (Kopumā, kā vēlāk saskaitījusi Unibankas privatizācijas izmeklēšanas parlamentārā komisija savā starpziņojumā, otrajā posmā bankas darbinieki kopā par sertifikātiem iegādājas 1 575 865 akcijas – 13% no visām bankas akcijām.)

Turklāt nav jābrīnās, ka pie savas akciju kaudzītes tiek arī mūsu varoņa meita, kas šajā laikā arī iekārtota darbā Unibankā un līdz ar to var pretendēt uz savu tiesu, - 1971. gadā dzimušajai Evai Bērziņai tiek 1671 bankas akcija, būtiski vairāk nekā vidējam kredītiestādes ierindas darbiniekam. (Kā rāda kāds bankas akcionāru saraksts, līdz 1996. gada beigām Evas Bērziņas akciju paciņa paklusām pieaugusi jau līdz 2250 akcijām.)

Kas notiek tālāk? Pretēji privatizācijas virzītāju solījumiem un publiskajām vīzijām izrādās, ka īsti steidzama ir bijusi tikai bankas akciju paketes izdalīšana kredītiestādes vadītājiem un pārējiem publiskā pieprasījuma dalībniekiem, - nākamie soļi neseko un neseko. „1995. gadā pēc akciju sabiedrības Latvijas Universālā banka privatizācijas pamatnoteikumu apstiprināšanas Latvijā tika apturēta vairāku vadošo banku darbība. Latvijas banku krīze radīja neuzticību potenciālajos ārzemju investoros. Arī Saeimas vēlēšanas un ieilgusī valdības apstiprināšana viesa nenoteiktību jautājumā par jaunā Ministru kabineta attieksmi pret privatizāciju un ārzemju investoru piesardzību. Tāpēc aizkavējās konstruktīvu sarunu vešana un bankas privatizācijas trešā posma realizācija,” šīs situācijas iemeslus oficiāli mēģina skaidrot Privatizācijas aģentūra.

Tā nu paiet gads, līdz beidzot 1996. gada maijā Privatizācijas aģentūras valde var pieņemt lēmumu, ka Unibankas privatizācijas trešajā posmā tās pamatkapitāls tiek palielināts par sešiem miljoniem latu, no kuriem trīs ceturtdaļas ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) kapitāls, bet atlikusī ceturtdaļa - tās izvēlētā partnera, Zviedrijas valdības fonda Swedfund International AB kapitāls (līdz ar ko valsts daļa Unibankas pamatkapitālā samazinās līdz 33,33%, bet ERAB daļa sasniedz 22,60%. Savukārt jāpienāk 1998. gadam ar Krievijas krīzi un Unibankas tiem laikiem fantastiskajiem zaudējumiem, lai atlikušās bankas akcijas beidzot tiktu „pārdotas” (bet pie šī darījuma un zaudējumu skaidrojuma un „supersaimniekotāja” Andra Bērziņa lomas tajos mēs vēl atgriezīsimies) skandināvu SEB bankai.

Runājot par saviem gadiem Unibankas prezidenta amatā – no 1993. gada augusta līdz 2003. gada decembrim -, Andris Bērziņš ir daudzkārt skaidri paziņojis: tieši viņa čaklais darbs pēc būtības ārvalstnieku kompānijā tad arī bijis tas, kas nodrošinājis viņam iespaidīgos ienākumus un arī lielāko pensiju valstī. „Bērziņš skaidro, ka lielo pensiju nopelnījis atbilstoši likumam, jo Unibankas vadītāja amatā saņēmis ļoti labu algu un maksājis attiecīgus nodokļus. Viņš uzskata sevi par piemēru, kā Latvijā ar legāliem līdzekļiem iespējams nopelnīt lielu algu un pensiju,” vēl pirms prezidenta ievēlēšanas raksta SestDiena.

„Žurnālisti skrien man pakaļ un taujā: kā jūs jūtaties, saņemot tik lielu pensiju – vairāk nekā četrtūkstoš latu? Es atbildu, ka jūtos lepns, ka esmu varējis legāli un godīgi nopelnīt tādu naudu, un šī pensija tam ir pierādījums. Tas ir iznākums, ko aprēķināja citi, ne jau es. Un pierādījums tam, ka ikviens var tā strādāt un pelnīt,” viņš stāsta Neatkarīgajai Rīta Avīzei. Lietišķajai Dienai – tas pats, tikai izvērstāk: „Domāju, ka man ir laba priekšrocība - es nokļuvu tādā darbavietā, kas vēlāk pārvērtās par starptautisku kompāniju. Man nebija iespēju kaut ko izdarīt ne tā, kā vajag. Protams, pašā sākumā es varēju samesties kopā ar vēl kādu un tās visas lietas darīt citādāk, iespējams, ātri kļūstot bagāts un aizejot prom. Taču es daudz labāk jūtos tad, ja varu būt viens pats, dzīvot un darīt visu tā, kā es pats gribu. Man ir bijusi iespēja Latvijas situācijā labi pelnīt...”

Maigi izsakoties, mūsu galvenais varonis nerunā gluži patiesību – un vismaz divu iemeslu dēļ.

Lieta tā, ka pamatkapitālu Andrim Bērziņam nebūt nedod uzticīga strādāšana zviedru interesēs („Zviedri paši smejas, ka aiz katra bagātā stāv vismaz viens kriminālnoziegums,” to, ticiet vai ne, viņš pats 2003. gadā saka Dienas Biznesam). Kā rāda Unibankas dokumenti, visu aprakstīto personālakciju piešķiršanas un papildināšanas, bet pēc tam arī „pareizo” privatizācijas noteikumu pielietošanas rezultātā 1999. gada beigās viņam kopā jau pieder 154,8 tūkstoši Unibankas akciju – 144 tūkstoši parasto un 10,8 tūkstoši akciju, kas viņam pienākas kā bankas valdes loceklim (salīdzinājumam – pat bijušajam vecākajam viceprezidentam Ivaram Ķirsonam, kurš bankā palicis pēdējais no 1994. gada „prihvatizatoru” četrinieka, ir tikai 142 tūkstoši akciju).

Cik šīs akcijas ir vērtas? Vēl pirms Unibankas galīgās pārdošanas skandināviem tās akcionāri lielā vienprātībā pieņem lēmumu par 1999. gada pelņas sadali, dividendēs paredzot izmaksāt iespaidīgos 7,5 santīmus uz akciju – kopumā tātad 2,78 miljonus latu (neraugoties uz 1998. gada 15 miljonu zaudējumiem, kurus it kā vajadzētu segt, pirms ķerties pie dividenžu izmaksas).

 Andrim Bērziņam, kā viegli aprēķināms, no tiem vien tiek nepilni 12 tūkstoši latu, taču tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar akciju pārdošanas summu. 2000. gada 18. septembrī skandināvu SEB banka piedāvā atpirkt visas tās īpašumā vēl neesošās Unibankas akcijas, par katru maksājot 1,90 latus. Savukārt pēc tam skandināvi cenu vēl palielina līdz 2,05 latiem – un Andra Bērziņa kontā par akcijām, kuru iegūšanas ceļus esam aprakstījuši pietiekami detalizēti un skaidri, iekrīt vairāk nekā 317 tūkstoši latu.

Un vēl ir arī ienākumu otra puse – tā nauda, ko Andrim Bērziņam saskaņā ar viņa paša stāstīto par labo darbu maksājuši skandināvu saimnieki. Taču arī par šo pusi mūsu varonis, maigi izsakoties, nav īsti godīgs, - par lielāko daļu no šīs naudas viņš var pateikties nevis skandināviem, bet gan pašmāju politiķiem.

1995. gada beigās, kā rāda pašas Unibankas dati, galvenais noteicējs tajā ir Privatizācijas aģentūra ar 47,76% akciju (nākamie lielākie akcionāri ir ar Zemes banku cieši saistītā AS Agro-Birža ar 1,3 miljoniem jeb virs 11% akciju, seko Jevgenijs Okss un Boriss Slavskis ar 333 069 akcijām katrs, Grigorijs Levins ar 195 401 akciju, Vladimirs Levins ar 170 976 akcijām, Jūlija Gladčenko ar 153 212 akcijām, Geceļs un Alla Grīnmani ar 150 992 un 146 551 akciju, Semjons Paikins tāpat ar 146 551 akciju, Ludmila Levina ar 146 550 akcijām, Kārlis Krastiņš ar 111 023 akcijām un Armands Riekstiņš ar 78 054 akcijām; Andris Bērziņš izrādās trīspadsmitais lielākais bankas privātakcionārs ar 48 407 akcijām, un viņam seko Ivars Ķirsons ar 38 216 akcijām un Gunārs Klindžāns un Edvīns Samulis ar 36 736 akcijām katrs).

Tieši pateicoties lielāko akcionāru gādībai un vēlībai, Andra Bērziņa un pārējo valdes locekļu gada kopējais atalgojums, kas 1994. gadā saskaņā ar pašas bankas datiem ir bijis tikai 20 tūkstoši latu (šī summa turklāt attiecināma arī uz padomes locekļiem), jau 1996. gadā ir 599 tūkstoši latu, - tātad nevis kādi skandināvi, bet gan politiķi un valsts Andrim Bērziņam nosaka vismaz 13 tūkstošu latu lielu vidējo mēneša atalgojumu.

1997. gadā mūsu varoņa apetīte vēl pieaug, tai neviens īsti nepretojas, un rezultātā uz trim valdes locekļiem kopējais gada atalgojums jau ir 652 tūkstoši latu, - tātad Andrim Bērziņam mēnesī vidēji sanāk vismaz 19 tūkstoši latu. 1998. gadā līdz ar Krievijas krīzi, kurā banka cieš milzīgus zaudējumus, nākas pierauties arī kredītiestādes valdei – gadā uz pieciem cilvēkiem kopumā tiek izmaksāti „tikai” 333 tūkstoši latu (Andra Bērziņa vidējie mēneša ienākumi – vismaz seši tūkstoši latu), savukārt 1999. gadā septiņiem valdes locekļiem tiek izmaksāti 633 tūkstoši latu – tātad Andrim Bērziņam vidējie mēneša ienākumi, joprojām lielā mērā pateicoties tieši Latvijas valsts pārstāvju labvēlībai, ir vismaz astoņi tūkstoši latu. 2000. gadā, kas ir pēdējais pirms totālās „skandināvu kundzības” aizsākuma, septiņu valdes locekļu atalgojums palielinās līdz 677 tūkstošiem latu gadā, - bankas prezidenta daļa tātad ir vismaz deviņi tūkstoši mēnesī.

Pēdējās šaubas par šo labvēlību izgaisina informācija par Unibankas akcionāru pilnsapulces 1995. gada 22. oktobrī (kad, kā atceramies, galvenais noteicējs bankā joprojām ir Latvijas valsts Privatizācijas aģentūras personā) pieņemtu lēmumu par prēmijām valdes locekļiem. Tagadējās SEB bankas – pārdēvētās Unibankas – vadība pašlaik dara visu iespējamo, lai tikai neatklātu šī lēmuma saturu – kā arguments tiek minēts gan tas, ka „pieprasītajo dokumentu sastāvā ir personu dati (vārdi, uzvārdi, personu kodi). Personu datu aizsardzības likums mums neļauj izpaust šo informāciju aplūkojamā gadījumā”, gan tas, ka „prasītie dokumenti ir par darbinieku atlīdzību un cita veida motivāciju. Tā, atbilstoši mūsu bankas noteikumiem, ir konfidenciāla informācija”.

Šī vēlēšanās par katru cenu neatklāt dokumenta saturu kļūst skaidrāka, kad citi avoti tai pašā SEB bankā lēmuma kopiju tomēr nodod šīs grāmatas autoru rīcībā: izrādās, ka bankas akcionāri (kuru vidū galvenā loma joprojām ir valstij Jāņa Nagļa vadītās Privatizācijas aģentūras personā) ar dāsnu roku ir noteikusi, ka Unibankas valdes locekļiem ik gadu pienākas prēmija piecu procentu apmērā no pārskata gada peļņas. Un tas nozīmē, ka, pateicoties visai šai labvēlībai, tikai laikā no 1996. līdz 2000. gadam Andrim Bērziņam atalgojumā bankā kopā tiek izmaksāti vismaz 460 tūkstoši latu.

Turklāt šai summai vēl jāpieskaita regulāri izmaksātās dividendes – 1996. gadā tajās izmaksā 575 tūkstošus latu, 1997. gadā – 996 tūkstošus latu, bet 1998. gadā dividendēs banka saviem akcionāriem izmaksā pat 2,492 miljonus latu (10 santīmu par akciju). Salīdzinot ar šīm dzīrēm, tieši „skandināvu laiks” mūsu varonim ir būtiski liesāks: 2001. gadā padomei un septiņu cilvēku valdei gada atalgojumā vēl tiek izmaksāts 891 tūkstotis latu, bet 2002. gadā šī summa jau sarūk līdz 747 tūkstošiem latu, 2003. gadā – līdz 694 un 2004. gadā – līdz 536 tūkstošiem latu.

Ar vārdu sakot, Andra Bērziņa turīguma pamats tiek ielikts, pateicoties ne jau nu čaklam un apzinīgam darbam skandināvu saimnieku labā, bet gan enerģiskai un mērķtiecīgai līdzdarbībai Unibankas privatizācijas procesā, kas līdz pat deviņdesmito gadu vidum atbilst labākajiem prihvatizācijas paraugiem. Vispirms mūsu varoni aplaimo par ceturtdaļcenu prettiesiski piešķirtās personālakcijas, kam seko par sertifikātiem iegādātās bankas akcijas, kuras nodrošina paša „izbīdītie” „pareizie” kredītiestādes privatizācijas noteikumi (protams, nedaudz uz valsts un citu bankas darbinieku rēķina, bet tas nu tā), un tad jau kārta arī Latvijas politiķu noteiktajai iespaidīgajai algai un prēmijām. Kopā, aptuveni lēšot, tieši tuvās attiecības ar valsti – vai, precīzāk, atsevišķiem tās pārstāvjiem – Andrim Bērziņam tad arī pirmajos desmit baņķiera dzīves gados nodrošina vismaz 750-800 tūkstošus latu.

Te gan netiek pieskaitīti vēl nelieli, tā sacīt, blakuskampieniņi, kas, protams, ir tīrais sīkums, salīdzinot ar Andra Bērziņa tuvā paziņas, īstā kampēja Andra Šķēles vērienu.No kurienes gan, piemēram, jaunajam Valsts prezidentam pašreizējais Vecrīgas dzīvoklis? Kā atklāj līdz šim rūpīgi slēpti dokumenti, arī tā ir viņa paša rūpīgi organizēta un kārtota dāvana sev pašam (uz valsts bankas rēķina, protams), pret kuras izsniegšanu nav iebilduši vairāki arī pašlaik labi zināmi Latvijas politiķi.

Un tātad – tālajā 1996. gada 23. maijā Unibankas prezidents Andris Bērziņš raksta vēstuli Privatizācijas aģentūrai, lūdzot tās atļauju bankas (kurā kontrolpakete joprojām pieder Latvijas valstij) nekustamā īpašuma pārdošanai. Ne nu pirmā, ne pēdējā reize, kad banka atbrīvojas no tai nevajadzīgajiem īpašumiem, - un tā paša gada 22. augustā Jāņa Nagļa vadītā Privatizācijas aģentūras valde pieņem lēmumu, ar kuru Unibankai tiek dota atļauja pārdot vienu sesto daļu no īpašuma Vaļņu ielā 11 par cenu, kas nedrīkst būt zemāka par 115 383 latiem.

Uz šo lēmumu citkārt lēnīgais un jebkuru lietu pārdomāt gribošais Andris Bērziņš reaģē zibenīgi – jau astoņas dienas vēlāk viņš raksta vēstuli aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim, sīki un smalki aprakstot, ko un kā banka vēlētos pārdot. Un pārdodamā manta ir kopumā pieci dzīvokļi tās pašas Vaļņu ielas 11. ēkas 4. un 5. stāvā. Lūgums tiek pamatots ar to, ka par pārdošanu jau lēmusi gan Unibankas padome, gan arī valde.

Tā arī ir. Bankas padomes sēdē 1996. gada 12. martā Edmunds Krastiņš kā bankas padomes priekšsēdētājs ir ierosinājis atbalstīt paša Andra Bērziņa vadītās bankas valdes iniciatīvu dzīvokļus pārdot, jo „tie nav nepieciešami bankas pamatdarbībai”, un padome arī piekrīt. Kas ir šie dārgās dāvanas pasniedzēji? Padomes locekļi, kuri vienbalsīgi atbalsta šo lēmumu, ir Edmunds Krastiņš, Gundars Bērziņš, Viktors Kulbergs, Ojārs Kehris un Aivars Lembergs.

It kā gan formāli uz dzīvokļiem ir tiesības arī to līdzšinējiem īrniekiem, - Unibankas valdes lēmums, ko tāpat parakstījis mūsu varonis, 1996. gada 11. jūlijā nosaka: „Noteikt, ka uz šī lēmuma 1. punktā norādītiem dzīvokļiem pirmpirkuma tiesības ir esošajiem dzīvokļu īrniekiem, bankas darbiniekiem un akcionāriem, sakarā ar viņu iesniegtiem pieteikumiem.” Taču... Andris Bērziņš lieliski zina to, ko pašlaik atklāj vērtētāju dokumentācijas ieraksts: „4. un 5. stāvi atbrīvoti no īrniekiem.”

Vērtētājs, kas dzīvokļu vērtējumu sagatavojis pēc bankas pasūtījuma, šajos ekskluzīvajos Vecrīgas īpašumos likumsakarīgi atklājis veselu virkni defektu – „objektam ir apgrūtināta piebraukšana ar autotransportu, bet stāvēšana objekta tuvākajā apkārtnē vispār ir problemātiska”, turklāt „objekts ir apgrūtināts arī ar pilsētas inženierkomunikācijām”.

Rezultātā uz šī vērtējuma pamata un saskaņā ar Andra Bērziņa rakstiski apstiprināto pārliecību šo ekskluzīvo dzīvokļu kvadrātmetra (ieskaitot arī zemi zem ēkas) cena ir 108 lati, līdz ar ko trīs ceturtā stāva dzīvokļi – 120, 95 un 72 kvadrātmetrus plaši – bankai esot jāpārdod par 12 960, 10 260 un 7776 latiem, bet divi dzīvokļi piektajā stāvā – 157 un 166 kvadrātmetrus plaši – par 16 956 un 17 928 latiem.

Tas arī tiek izdarīts – un kurš gan kļūst par sviestmaizes cenā (uz valsts rēķina) pārdoto dzīvokļu jaunajiem saimniekiem? Kompānija ir izteiksmīga – valdes loceklim Jurim Aizezeram tiek 95 kvadrātmetru dzīvoklis ceturtajā stāvā, bet viņam kaimiņos 72 kvadrātmetru dzīvoklītī izvietojas Unibankā daudz pūļu ieguldījušais Edmunds Krastiņš, kurš pats tik aktīvi virzījis šo dzīvokļu pārdošanas lēmumu.

Savukārt piektā stāva 166 kvadrātmetru apartamentus savā īpašumā par īpaši smieklīgu summu – nepilniem 18 tūkstošiem latu no valsts bankas iegūst pazīstamais advokāts Andris Grūtups. No pirmā acu uzmetiena skaidrs nav tikai tas, ko šajā kompānijā dara kāda mazpazīstama Ilze Šinke, kas par 13 tūkstošiem latu tiek pie 120 kvadrātmetru dzīvokļa ceturtajā stāvā, - bet jau drīz viss kļūst skaidrs, kad viņas vietā parādās Andra Šķēles toreizējā dzīvesbiedre Dzintra Šķēle.

Un, protams, bešā nepaliek arī mūsu galvenais varonis, kurš mēnešiem ilgi cītīgi parakstījis lūgumrakstus par nepieciešamību bankai atbrīvoties no tai nekam nederīgajiem dzīvokļiem, - viņš iemitinās kaimiņos Andrim Grūtupam, 157 kvadrātmetru dzīvoklī, par kuru zemesgrāmatas ierakstā viss pateikts maksimāli skaidri:

„Uz Rīgā 1996. gada 22. novembrī noslēgtā Pirkuma līguma ar reģ.Nr.2386 - 2388 pamata ir nostiprinātas īpašuma tiesības Andrim Bērziņam, dzimis 1944. g. Siguldas rajonā, uz 42/1000 (četrdesmit divām tūkstošām) domājamām daļām no nekustamā īpašuma un saskaņā ar minētā līguma 6. (sestajā) punktā noteikto lietošanas un valdījuma kārtību. Pirkuma maksa Ls 16 930,68 (sešpadsmit tūkstoši deviņi simti trīsdesmit lati un sešdesmit astoņi santīmi).”

Taču, protams, visi iepriekš aprakstītie notikumi un norises mūsu varonim jau pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā netraucē ne katrā izdevīgā gadījumā pieminēt to, kā savu rekordpensiju un miljonus viņš sapelnījis vienkārši godīgā darbā, ne – piemēram, intervijā žurnālam Rīgas Laiks – ar visgodīgāko sejas izteiksmi paziņot: „Esot tajā vietā, kur daudz naudas, bija iespējas viegli kļūt par lielu bagātnieku. Es to nedarīju. Es mierīgi pelnīju savu algu un darīju, kā es to redzēju..."

Nākamais grāmatas fragments - svētdien.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...