Vēlos no sirds apsveikt mūsu valdības vadītāju Eviku Siliņu Ziemassvētkos, kuros viņa mums dāvājusi tik daudz jauku dāvanu ar iespēju nākamgad par katru zāļu recepti maksāt puskukuli maizes, izdevību arī par nespējas iegādāties degvielu dēļ garāžā stāvošu mašīnu piķot ceļa nodokli, nodrošinājusi dāsni apmaksātu smadzeņu skalošanu no tā dēvētajiem sabiedriskajiem medijiem, ļaujot vēl saujiņai ļaužu tāpat kā valsts prezidentam no nodokļu maksātāju naudas kļūt par miljonāriem, tiesu izpildītāju kampienus ar trīs reizes lielākiem rēķiniem par mums nezināmiem sodiem, iespēju lepoties, ka ikkatrs Latvijas iedzīvotājs, sākot no vakar dzimušā līdz paliatīvās aprūpes saņēmējiem, ir varējis uzdāvināt neGausim 2500 eiro, lai viņam tiktu ne mazāk kā pusmiljards. Šo Ziemassvētku un jau pirmssvētku dāvanu sarakstu varētu turpināt un turpināt.
Taču vēl lielāks paldies par Jūsu pārpasaulīgo empātiju un aktīvo rīcību, vēršoties pie likumdevēja ar iniciatīvu sniegt valsts atbalstu labi trenētiem, veselīgiem miljonāriem, kad viņi, harizmātiskas vīriešu pavedinātājas valgos ir zaudējuši galvu un, izkāpuši no saviem bentlijiem, tērpušies Pradas jaunākās kolekcijas tērpos, par tūkstošiem iegādātās narkotikas pamanās aprīt pārāk strauji. Ar to, ka viņiem palīdzīgu roku bija un ir gatavi sniegt Kristapi Porziņģi un citi pašmāju un ārvalstu miljonāri, noteikti ir krietni par maz, ja salīdzina ar tām mammām, kuras dāsni ikdienā tiek apbērtas ar finanšu un citiem palīdzības līdzekļiem, rūpējoties par autisma, bērnu cerebrālās triekas, leikēmijas un visu citu ārkārtīgi smago slimību skartajiem bērniem.
Mūsu superturīgajā un pārbagātajā valstī taču nav nevienas sievietes, kuru pēc vēža saēstas krūts noņemšanas vīrs aizvieto ar jaunāka izlaiduma modeli ar abiem piena dziedzeriem, paziņojot, ka viņam nestāv uz vienpupu Mariju, un ļaujot viņai trīs ķīmijterapijas kursus trijos gados izbaudīt kopā ar trīs pubertantu audzināšanu vienai, pamanoties oficiāli saņemt minimālo algu, lai atvases nevarētu pretendēt uz lielākiem uzturlīdzekļiem kā minimālie (kā nekā jaunajai divpupu Mariannai taču vajag uz Maldivām, Ferrari un katru gadu jaunus fillerus uz sejas, dibena un kur nu vēl).
Mūsu superturīgajā un pārbagātajā valstī visi tie divi tūkstoši augstas raudzes un šauras specializācijas dzelzceļa darbinieki, kurus Latvijas dzelzceļš ir bijis spiests atlaist valdības ārkārtīgi tālredzīgās ekonomikas attīstības stratēģijas dēļ, ir atraduši dāsni apmaksātus darbus lielveikalu kasēs, loģistikas noliktavās, līmējot akcīzes uzlīmes, izberžot ministru s...dus no podiem Ministru kabinetā un rindojot šprotes bundžās. Kāda gan viņiem izdegšana?! Kādi gan viņiem karjeras kūleņi?! Droši vien, ka arī viņi tāpat kā LTV safilmētie bērneļi vēlas ne tikai Rīgas pils kaķīšu un kāmīšu selfiju meistaram dāvināt šajos Ziemassvētkos tūkstošus un Audi, bet kādu ne mazāk vērtīgu dāvanu palikt zem Jūsu eglītes.