Iesaki rakstu: 
Pašlaik kā nekad iepriekš graujam veselības, izglītības, ekonomikas sistēmu un Latvijas nākotni kopumā. Tikai tāpēc, ka negribam redzēt patiesību: diemžēl slimo un arī mirst kā nevakcinētie, tā vakcinētie neatkarīgi no tā, vai viņi strādā vai nestrādā.
Tad kādēļ veselie, kvalificētie un darbspējīgie nedrīkst strādāt bez sadarbspējīga sertifikāta? Vai tiešām šādā veidā izglābsim pasauli? Vai netiekam apstulboti ar šo ideju - padarīt pasauli vai vismaz Latviju sterilu no covid-19 infekcijas? Mēs taču saprotam, ka ar šo vīrusu būs vien jāsadzīvo - sezonāli vai endēmiski....
Bet vai tiešām beidzot nevaram atzīt, ka šie ārkārtējie un bieži vien neloģiskie apkarošanas līdzekļi un metodes ir sevi izsmēlušas un parādījušas savu neefektivitāti.
Nāve ir kļuvusi par ikdienas ziņu izlaidumu neatņemamu sastāvdaļu. Līdz šim neskaitījām (publiskajos medijos) nāves gadījumus un pat nenojautām, ka Latvijā ik mēnesi nomirst aptuveni 2500 cilvēki, bet piedzimst vien 1500 bērnu. Mēs jau vairāk nekā 10 gadus demogrāfijā esam ar mīnuszīmi, bet nevienu līdz šim tas nesatrauca tā, lai ik dienu ziņotu par mirušajiem.
Katru mēnesi no sirds asinsvadu saslimšanām mirst vidēji 1200 - 1400 cilvēki, vēl aptuveni 500 no onkoloģiskām saslimšanām - kā pirms, tā arī tagad pandēmijas laikā.1 Vai tiešām šobrīd risks nomirt ir lielāks nekā pirms 10, 20 gadiem vai pirms 50 gadiem? Drīzāk varētu teikt - nomirt tā ir 99,9% garantija, mainās tikai nāves iemesla statistiskie cipari - un arī tam vēl ir nozīme, kā šos ciparus skaitām.....
Mani satrauc šī tā saucamā obligātā vakcinācija, par kuras efektivitāti un drošumu klīniskie pētījumi noslēgsies tikai 2023. gadā. Bet, kā redzam, pēc jaunākās statistikas (SPKC), - nevakcinētai personai risks inficēties ar covid-19 ir tikai par 10% lielāks nekā vakcinētai personai.2
Jā, nevar noliegt, ka nevakcinētai personai risks nomirt no covid-19 infekcijas ir stipri lielāks nekā vakcinētai personai, bet galu galā - vai cilvēkam nav tiesības izvēlēties, jo, lai vispār iestātos risks nomirt, vispirms taču ir jāsaslimst. Bet, ja inficēšanās risks pieaug vien par 10%, tad tas ne tuvu nav pārliecinoši, ka vakcīna tiešām pasargā.
Vai tiešām ir tik bīstami atrasties sabiedrībā bez vakcīnas? Šo divu gadu laikā, strādājot 3 darbavietās ar intensīvu cilvēku kontaktu ikdienā, ģimenē 2 no bērniem regulāri apmeklē bērnudārzu, viens dodas uz skolu, mēs ar vīru joprojām pie sertifikāta neesam tikuši…
Toties šī obligātā pasākuma dēļ jau tā esošā pedagogu trūkuma apstākļos tik daudzi pedagogi zaudējuši darbu, daudzi uzņēmēji nobankrotējuši vai sašaurinājuši savu darbību, vai arī spiesti savus darbiniekus nodarbināt nelegāli, daudzi izbraukuši no Latvijas. Medicīnas sistēma ir izkropļota - sākot no tā, ka pacients nav centrā, bet galvenais ir izpildīt epidemioloģiskās normas, pareizi saskaitīt karantīnas dienas, aizpildīt pareizos papīrus.
Arī es šobrīd - sertificēts ārsts ginekologs-dzemdību speciālists, ultrasonogrāfijas speciālists ginekoloģijā un kā operējošs ginekologs - nevaru strādāt, jo neesmu vakcinēta. Speciālists, kurš grib un varētu dežūrēt Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļā, kurš arī varētu veikt ginekoloģiskas operācijas Cēsu klīnikā un kurš varētu strādāt ambulatori savā privātpraksē, nevar to darīt, jo it kā apdraud sabiedrību. Vesels, darbspējīgs cilvēks ne tikai nevar strādāt, bet pēc MK 662. noteikumiem nevar atrasties pat sev piederošā uzņēmumā.
Vai tiešām neredzam, ka šobrīd, kad 80% pilngadīgo iedzīvotāju ir vakcinēti un kopš 15.novembra nevakcinētie uz darbu neiet, lielveikalos neiepērkas, mēs atrodamies inficēto kulminācijas punktā (dienā vairāk par 9 tūkstošiem pozitīvu testu)!!! Varbūt ir vērts attapties un saprast, ka kaut kas tajā visā nestrādā. Tas nav risinājums - darbspējīgus cilvēkus atstāt mājās, kamēr pārējie (strādājošie) netiek galā ar darbiem. Aizliegt nevakcinētajiem strādāt - tas nav risinājums!
Šobrīd redzam, ka saslimstība sasniegusi nebijušus rekordus - vairāk nekā 300 mediķu nevar iziet darbā, jo ir saslimuši ar covid-19.3 Mani savā ziņā arī nepārsteidz šie lielie skaitļi, jo, piespiežot cilvēkiem vakcinēties un revakcinēties, esam nonākuši pat līdz tādam absurdam, ka daļa cilvēku nevis izvairās no inficētajiem, bet brauc ciemos pie covid pozitīvajiem, lai tikai tiktu pie sertifikāta, vai arī līdz ar katru mazāko saaukstēšanās pazīmi skrien nodot testu, jo varbūt paveicas tikt pie sertifikāta? Tā tiek veikti masveida testi, veidojas rindas laboratorijās, tiek tērēta milzīga nauda no valsts budžeta, un visi ir nodarbināti tikai par un ap covid-19.
Bet, kad cilvēks patiešām saslimst, tad šim pacientam ir visai mazas izredzes uz kvalitatīvu medicīnas aprūpi mājās vai ambulatori, jo viņš kļūst par gluži vai spitālīgo. Iet viņš nekur nedrīkst, un tajā pat laikā pie viņa baidās nākt vakcinētais ģimenes ārsts. Par kādu medicīnas kvalitāti šeit runājam? Stacionēto skaits būtu ievērojami mazāks, ja vairāk domātu par kvalitatīvu ambulatoro aprūpi. Piemēram, dienas centri covid inficētajiem, kur būtu iespējams saņemt reālu palīdzību, veikt izmeklējumus, saņemt konsultācijas un nozīmēt ārstēšanu mājas režīmā.
Piemēram, visās lokdauna reizēs valstī tika pārtrauktas plānveida operācijas. Kādēļ? Pamatojums - lai neuzkārtos Latvijas medicīnas sistēma? Bet paskaidrojiet, kādēļ nevarēja notikt plānveida operācijas dienas stacionāros, ja personāls tika testēts, pacienti pirms operācijas tika testēti un lielākā daļā šādu gadījumu pacients stacionārā uzturas 1 dienu.
Toties šādos apstākļos, piemēram, sievieti ar bojā aizgājušu grūtniecību uz ķirurģisku manipulāciju bija jāievieto stacionārā kā akūtu pacientu un jātur slimnīca vismaz 2 dienas. Ja dienas stacionāri būtu turpinājuši savu darbu, šī pati sieviete dienas stacionārā atrastos vien pāris stundas, un valstij tās būtu daudz mazākas izmaksas. Katrā šajā lokdaunā, kad tika pārtrauktas plānveida operācijas, daļa darbinieku (arī es) tika turēti dīkstāvē, bet pacientu rindas uz operāciju pagarinājās.
Vēl mani satrauc līdz šim vairāk nepamatotā kā pamatotā masveida testēšana skolās, darbavietās un, ja dodies pie ārsta. Kā zināms, pozitīvo testu īpatsvars Latvijā visas pandēmijas laikā ir tikai nieka 6%, tātad no 100 veiktajiem testiem tikai 6 ir pozitīvi4. Protams, uz šo brīdi šis rādītājs ir sasniedzis 35%, bet, ja skatāmies 2 gadu griezumā - tie tomēr ir tikai 6%.
Tātad, testējot veselus cilvēkus bez simptomiem tikai tādēļ, ka to prasa darbavieta, izglītības iestāde vai kāda cita iestāde, mēs būtu ieguvuši pozitīvus testus labākajā gadījumā - tikai 1 %. Man arī kā uzņēmējai rodas jautājums, cik tas finansiāli ir pamatoti - tērēt tik daudz naudas, lai atrastu adatu siena kaudzē?
Cik mēs iztērējam naudas un resursu testēšanai, lai starp veselajiem atrastu potenciāli slimos? Jebkuram skrīningam medicīnā ir nozīme tikai tad, ja tas ir salīdzinoši lēti, ātri un efektīvi (iztērētie līdzekļi attaisno ieguvumu). Un tad pēkšņi šāds atrastais pozitīvais gadījums liek sēdēt mājās arī pārējiem - pilnīgi veseliem cilvēkiem, kā rezultātā mācību kvalitāte zūd, darba apjoms krīt u.t.t., kaut arī ir zināms, ka bez simptomiem vīrusa pārnese ir ļoti minimāla.
Vēl pirms obligātās vakcinācijas man šķita pazemojoši veikt testus, lai pierādītu to, ka esi vesels. Vēl nesenā pagātnē uz darbu cilvēki gāja ar iesnām, un tas netika uzskatīts par epidemioloģisku pārkāpumu. Toties tagad - pat, ja esi veselāks par veselu, uz darbu iet nevari... ja nav sertifikāta. Kādreiz arī gripas epidēmiju laikā neviena kontaktpersona karantīnā nesēdēja. Ja saslima, tad saslima un palika mājās, ja nesaslima - turpināja strādāt. Tagad pat šķaudiens var izraisīt nosodījumu un aizdomas.
Esam iztērējuši milzum daudz naudas tikai testēšanai vien (2020.un 2021.gadā - vairāk nekā 132 miljoni un 2022.gadā ieplānoti vēl 124 miljoni ).5 Kaut arī, manuprāt, racionāli un pilnīgi pietiekami būtu, ja cilvēks vienkārši neietu uz darbu slims un testu veiktu tikai un vienīgi, ja viņam ir kādi simptomi, kā arī pirms lielajām operācijām vai, nonākot slimnīcā, lai spētu nodrošināt epidemioloģiskās normas.
Tāpat arī skolās - pārtraukt visus bezjēdzīgi testēt, jo bērniem no rīta veic testēšanu, visu dienu viņi tāpat pavada kopā un tad vakarā atnāk testa rezultāts, vai vēl absurdāk - piektdienā veic testēšanu, bet uz skolu dodas pirmdien, kad pa sestdienu un svētdienu var inficēties desmitiem reižu. Tas viss ir tik bezjēdzīgi - radīt imitāciju, ka mērķtiecīgi kaut ko darām lietas labā, bet nedarām pēc būtības. Vai tiešām to vēl neesam sapratuši? Kāpēc vispār pedagogiem un skolu direktoriem papildus pamatpienākumiem jānodarbojas ar epidemioloģiskajiem jautājumiem, vai tad tiešām viņiem trūkst darba?
Pagājušajā gadā, kad vēl nebija vakcinācijas, kad vēl nebija šīs nejēdzīgās testēšanas skolās, maksimālais inficēto skaits dienā bija - 1820. Bet tagad, kad visu ko vien mākam un varam cītīgi pildām - maskas, divi metri, vakcīnas, apjomīga testēšana un nevakcinēto atlaišana no darba -, rādītāji sasnieguši savu maksimumu - 9626 gadījumu dienā (š.g.28.janv.) Kas tālāk? Varbūt arī vakcinētajiem neļaut strādāt? Tā jau ir cilvēkresursu trūkums.
Protams, kāds varbūt iebildīs - pie visa vainīgs omikrons, tāpēc tik lieli skaitļi, bet, piemēram, 2021.gada 4.novembrī, kad omikrons vēl nebija sasniedzis Latviju, vairāk nekā 70% pieaugušo izvakcinēti, lielākā daļa nevakcinēto atlaisti, - vienalga bija 2347 inficēšanās gadījumi dienā (vairāk nekā pirms masveida vakcinēšanas). Vai tas nav dīvaini? Vai tiešām nerodas jautājumi?
Kāda jēga šiem cilvēkus pazemojošajiem ierobežojumiem un noteikumiem? Vai to cena nav pārāk augsta? Cilvēki arvien vairāk sāk uzdot jautājumus. Ļaujiet strādāt un ļaujiet mācīties! Lielbritānija jau spēra šo drosmīgo soli, atceļot visus ierobežojumus un visu atstājot uz cilvēka brīvprātības rēķina. Ir pēdējais brīdis arī Latvijā ļaut cilvēkiem strādāt, ļaut attīstīties Latvijas ekonomikai un beigt šo masku balli.
Atsauces:
https://www.spkc.gov.lv/lv/covid-19-statistika
https://data.gov.lv/dati/eng/dataset/covid-19
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
