Iesaki rakstu: 
Saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums – burvīgs formulējums, ko valsts iepirkumu nolikumos redzam tik bieži, ka tam varētu piešķirt sabiedrības miera balvu. Uz papīra viss pareizi: taupīsim, optimizēsim, rūpēsimies par nodokļu maksātāja naudas ceļiem un pēdām. Taču realitātē šis “saimnieciskais izdevīgums” nereti izrādās gana dārgs joks – īpaši tur, kur valsts labticīgi uztic savu IT vēderu tiem, kuri sola zeltu par vara cenu.
Šajā ziņā IT nozare ir kā radīta, lai uzskatāmi demonstrētu sen zināmo tautas parunu: skopais maksā divreiz. Un trešo reizi – varbūt ne viņš pats, bet noteikti – Latvijas nodokļu maksātājs. Jo bieži vien zemākās cenas uzvarētājs kļūst par uzvarētāju arī turpmākajās epizodēs – kad jāvāc pašrocīgi radītās kļūmes, jālabo, jāatjauno un jāmēģina padarīt lietojamu to, kas sākotnēji bija tikai lēts.
Kādēļ tieši IT iepirkumos šis princips iemiesojas tik perfekti? Atbilde ir tehniski triviāla – ja citur vēl tiek izvērtētas kopējās projekta izmaksas un no pasūtītāja var sagaidīt zināmu stingrību, tad IT jomā burvju formula bieži ir viena – cilvēkstundas cena. Jo zemāka, jo it kā izdevīgāka.
Bet šī ir nozare, kurā viltīgi spēlētāji jau sen sapratuši: lēta likme nav šķērslis ilgai un apjomīgai rēķinu rakstīšanai. Solījums par zemu stundu likmi ir kā lēts vīns ar smalku etiķeti – rezultāts ir vilšanās galvassāpes. Un neviens pat neslēpj – šī metode darbojas gadiem. Piedāvā 35 eiro par stundu, bet dari darbu piecas dienas, nevis vienu. Neviens netraucē. Un viss ir it kā pēc grāmatas.
Zemās cenas apjūsmojumā valsts bieži piemirst pajautāt sev: vai cena vispār ir pamatota? Vai tā atbilst vidējam rādītājam tirgū? Vai tajā nav paslēpts kāds zemūdens akmens ar trauksmainu rēķinu uz tā? Piemēram, pētījums no “Figure” atklāj, ka programmatūras arhitekta vidējā stundas likme ir ap 70 eiro. Tad kāpēc iepirkumos uzvar pretendenti, kuru piedāvājums tuvojas puscenas kategorijai? Vai nevienam pat nešķiet aizdomīgi?
Cilvēkdienas analoģijā aina ir tikpat mācību vērtīga. AS “Latvijas valsts meži” 2023. gadā vērtēja piedāvājumus pēc speciālista cilvēkdienas cenas. Uz galda bija SIA “Corporate Systems” – 400 eiro, AS “EMERGN” – 528 eiro, bet SIA “ZZ Dats” – 375,60 eiro. Liekas pieklājīgi? Jā. Taču, ja ņem vērā, ka jauniņā cilvēkdiena Latvijā IT jomā ir ap 300 eiro, bet pieredzējuša profesionāļa cena svārstās starp 500 un 700 eiro, rodas jautājums: par kāda līmeņa kvalitāti mēs vispār runājam? Cik dienas tiks patērētas, lai panāktu kaut ko reāli izmantojamu? Un cik vēl būs jāmaksā, lai to visu padarītu darboties spējīgu?
Ir arī vēl rafinētāks triks. Uzvari ar ārkārtīgi lētu izstrādes cenu – un pēc tam atgūsti visu ar uzviju caur uzturēšanu. Klasiķu cienīgs piemērs: 2023. gadā Valsts reģionālās attīstības aģentūra izsludināja iepirkumu par vienreizes principa tehniskās sistēmas (OOTS) izstrādi. Piedalījās četri pretendenti. Uzvarēja SIA “ZZ Dats” ar piedāvājumu izstrādi paveikt par 278 000 eiro – gandrīz trīs reizes lētāk nekā nākamais piedāvājums (670 000 eiro). Taču uzturēšanas izmaksas? Tās pārsniedza 223 000 eiro. Cik maksāja citiem? Ne vairāk kā 30 000 eiro.
Un tas vēl nav viss. Ar līdzīgu pieeju “ZZ Dats” triumfēja arī Rīgas brīvostas pārvaldes iepirkumā “Ostas informācijas sistēmas funkcionalitātes paplašināšana”, kur viņu piedāvājums bija 70 000 eiro, kamēr otrs pretendents rēķināja 99 760 eiro. Šķiet lēti un skaisti. Kamēr sāk risināt problēmas un atskārst, ka cena bija tikai stāsta ievads.
Un visbeidzot – kad šķiet, ka vairs nevar būt skaidrāk, nāk reālās sekas. Tā pati firma, kas ieguva daudzus valsts iepirkumus ar zemām cenām, izstrādāja un uztur Vienoto pašvaldību informācijas sistēmu. 2024. gadā – bum! – datu drošības incidents. Nepiederošas personas piekļuva sistēmas meklēšanas indeksam, kur glabājās dati par iedzīvotājiem un pašvaldību darbiniekiem. Oficiāli: "tā nebija kiberuzbrukums, bet tehniska kļūme". Vai šis nav tas brīdis, kad visi saprot – taupība ir bijusi ilūzija?
Šie piemēri tikai apliecina seno gudrību: skopais maksā divreiz. Reizēm trīsreiz. Un Latvijas valstij tas nozīmē – maksā ar naudu, nerviem, reputāciju un datu drošību. Jautājums nav, vai tas atkārtosies. Jautājums ir – cik reižu vēl mums būs jāizpērk lētas cenas vilinājums?
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.