Iesaki rakstu: 
Kā tas regulāri pieredzēts Latvijas jaunāko laiku vēsturē, politisko salašņu elite par drošu ieņēmumu kanālu atkal iecerējusi izmantot autobraucējus. Jo šajā jomā no maksājumiem, lai cik anormāli tie nebūtu, izvairīties nav reāli, un nikni publiski protesti arī izpaliek.
Pirms kāda brīža publiskajā telpā izskanēja ziņa, ka par saviem pakalpojumiem maksu nolēmusi celt Ceļu satiksmes drošības direkcija – valsts uzņēmums, kas pērn guvis nepilnu četru miljonu eiro tīro peļņu jeb par trešdaļu mazāk nekā gadu iepriekš, turklāt gadiem ilgi iekasē naudu ļoti “neordinārās” pozīcijās, faktiski par neko, piemēram, “atļauju piedalīties ceļu satiksmē”. Turklāt pakārtoti miljonos mērāmu krējumu turpina smelt arī saujiņa faktiski ar garantētiem pasūtījumiem nodrošinātu tehniskās apskates kantoru. Sak, mēs visi gribam pelnīt vairāk, tā ka – maksājiet.
Nākamā pozīcija – gaidāmais dīzeļdegvielas sadārdzinājums, turklāt nevis par kaut kādiem nožēlojamiem pieciem vai desmit, bet 26 centiem litrā! Ja tas notiktu šodien, tad cena stabili uzlēktu līdz 1,75 eiro par litru, un tas vēl būtu kāpums, neņemot vērā žīdu, arābu, krievu un citu savdabju vēlmi pašaudīties vai kaut ko uzspridzināt un citiem t.s. “globālajiem faktoriem”. Vai arī vietējā karteļa vēlmi piemest pie cenas kaut ko “labākai dzīvei”. Protams, varam cerēt, ka cenas kāpumu nedaudz amortizēs Donalda Trampa iecere par īstu naftas ieguves invāziju, bet paļauties uz to diezin vai varam.
Un kroņa iecere – tuvākajos gados sākt pieprasīt papildu maksu par katra transportlīdzekļa nobrauktajiem kilometriem, par ko publiski iepīkstējies ilggadējais Satiksmes ministrijas ierēdnis Tālivaldis Vectirāns, kurš savulaik desmit gadus padarbojās Rīgas domes Satiksmes departamentā, bet aizvadītos 10 gadus figurē kā minētās ministrijas Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors (par departamenta darba “efektivitāti” var spriest katrs pats, kurš ikdienā izmanto šo infrastruktūru).
Ideja pati par sevi nav jauna, kaut kas līdzīgs pirms vairākiem gadiem apspriests arī federālās valdības līmenī ASV, un redzams, ka vietējais sūnu ciems nolēmis neatpalikt. Vectirāns gan apgalvo, ka tas nenozīmējot “maksas ceļu” ieviešanu, bet pēc būtības tas nozīmē tieši to, lai kā arī jauno maksājumu nodēvētu. Tikai atšķirībā no valstīm, kur t.s. “maksas ceļi” ir papildu ērtība (par salīdzinoši simbolisku samaksu) ātrākai un komfortablākai nokļūšanai galamērķī, Latvijā maksas ceļi būs pilnīgi visi – no jaunuzbūvētas šosejas līdz visizdangātākajam un neizbraucamākajam “ceļam” tālā lauku nomalē. Un par tiem visiem būs jāmaksā vienādi, jo odometrs nešķiros.
Un Vectirāna šķietami rūpju par vidi pilnie aizbildinājumi “jāievieš princips – kas piesārņo dabu, tas maksā. Tas, kurš vairāk brauc – vairāk piesārņo [..], arī vieglās automašīnas. Un nav noslēpums, ka ir atšķirība, kādu piesārņojumu rada dīzeļauto vai elektroauto. [..] Un papildus tam jāveicina atbildīga izmantošana. Jāvērtē, vai šāds brauciens tiešām ir vajadzīgs” te nav pat emisiju grama vērti.
Jo netiek pat pieminēts, kāds piesārņojums dabai rodas, izgatavojot it kā “ekoloģiskos” elektroauto, kā arī ar šo izstrādājumu utilizāciju saistītie faktori, tiek vienkārši uzkāpts uz vienvirziena sliedēm – vajag jaunu maksājumu. Bet valsts naudas skaitītāji un pļekarētāji var sākt berzēt rokas un slavēt “ģeniālo” Vectirānu, kurš par savu 45 000 eiro gada algu nācis klajā ar spožu risinājumu, kā papildināt parādu pārplosīto valsts kasi.
Savukārt autobraucējiem, ievērojot to, ka šādas izmaksas stimulēs inflāciju un dzīves dārdzību kopumā, tiešām atliks retoriski pajautāt – vai šāds departaments ar tā direktoru priekšgalā tiešām ir vajadzīgs. Vēl jo vairāk – ļoti “piesārņojoša” direktora, kurš uz darbu ministrijā ikdienā dodas no Jelgavas. Vai par savu “vajadzīgo” ikdienas nobraukumu Vectirāns būs gatavs maksāt pats vai paļauties uz “neizsmeļamajiem” nodokļu maksātāju uzkrājumiem – par to vēsture pagaidām klusē.
Te vietā atgādināt autobraucēju maksājumu “progresu” aizvadīto 30 gadu laikā. Deviņdesmito sākumā t.s. akcīzes nodoklis bija fiksēts gada maksājums par katru transportlīdzekli, un to veica neatkarīgi no auto izmantošanas paradumiem. Ar laiku tika nolemts to iekļaut degvielas cenā, lai attieksme būtu godīgāka pret t.s. sezonas braucējiem un maksājums sanāktu proporcionāls auto lietošanai. Vēlāk ieviesa citu fiksētu maksājumu, ko nosauca par “transporta nodevu” un kas bija un ir maksājama neatkarīgi no auto izmantošanas biežuma, “godīgu attieksmi” iemainot pret miljonu ieņēmumiem. Jau nodevas ieviešanas brīdī, kad aktīvi izmantotu transportlīdzekļu skaits valstī pārsniedza pusmiljonu, gadā sanāca pieklājīga summa.
Tagad, izskatās, sasniegsim slaukšanas nākamo līmeni, kam ar laiku, kas zina, sekos riepu nodeva, logu nodoklis, autokrāsas nodeva, mesli par logu tīrītāju izmantošanu utt. vai nodeva ar nosaukumu “tāpat vien”, vai ko nu kāds ierēdņveidīgs parazīts attiecīgajā brīdī izdomās.
Vectirāns demagoģiski atgādina – “ja kādā ceļā desmit gadu laikā ir ieguldīti 10 miljardi eiro, tad par nākamo periodu šī nauda ir jāatmaksā”. Atļaušos pajautāt – no kādas naudas šie “10 miljardi” (kurā Latvijas ceļa posmā ir investēta šāda summa? varbūt lielceļa morgā ar nosaukumu Rīga-Liepāja?) ir ņemti? No kādas privātas struktūras konta ar nodomu ilgtermiņā to atpelnīt (kas Latvijas apstākļiem ir nereāli)?
Nē, šīs megasummas (no kurām daļu ir nekaunīgi nozaguši gan būvnieku karteļu kūrētāji, gan viņu politiskie piesedzēji) ir kopīgi samaksājuši autoceļu lietotāji, no kuriem par tiem pašiem ceļiem ar izteiksmīgām bedru dekorācijām maksu tagad kāds ir iedomājies iekasēt vēlreiz! Bet to jau šādiem vectirāniem un citām kabinetu žurkām nesaprast….
Turklāt arī ceļš kā pakalpojums (lai cik reizes par to maksāt arī neprasītu) Latvijā gadu desmitiem tiek nodrošināts labākajā gadījumā viduvēji. Kvalitāte ilgstoši ir graujoša, būvniecības cenas skrien debesīs, uzraudzība visam procesam ir mēreni nosacīta, un galu galā lielākais zaudētājs atkal izrādās patērētājs.
Apbrīnojama ir sabiedrības pacietība, joprojām nedurot šos ierēdņu izstrādājumus uz dakšām vai neveicot citas radikālas aktivitātes, tā vietā izvēloties vienvirziena biļeti uz jēdzīgāku dzīvesvietu, kur līderiem ir augstākas prāta spējas un vēlme strādāt sabiedrības labā, nevis glupi dzenāt papīrus. Vai politiskā elite nolēmusi šo valsti padarīt par cilvēkbrīvu zonu?
Tajā pašā laikā Latvijā satiksmes joma cita starpā visu “airBaltic”, “RailBaltica” un citu shēmu kontekstā sāk atgādināt tādu klaunādi, ka vienīgais neskaidrais jautājums paliek – kādās vienībās mērīsim stulbumu, briškenos vai vectirānos?
P.S. OCTA sāga visā šajā kontekstā sanāca kā spilgta un spoža stulbuma odziņa uz tortes. Atcerieties, ka šī “loģiskā” iecere ir tikai atlikta uz gadu, nevis atcelta! Nākamais solis, kas zina, būs obligātā veselības apdrošināšana nelaiķiem….
Seko mums 
Kāds cilvēks man pārsūtīja iekšējās sarakstes vēstuli, rakstītu vēl 2022.gadā, kurā viena no galvenajām “progresīvajām ”ideoloģēm Krista Burāne apspriež un piedāvā kultūrpolitikas plānu Latvijai līdz 2027.gadam.
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
