Slava Kungam, jo bijušais komjauniešu līderis Urbis atgriezies lielajā politikā!
Normunds Sinkēvičs25.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nu paldies Dievam, jo Latvijas Republikai viņa taču tik ļoti pietrūka. Braukājot ilgtermiņā uz bijušo Bruņniecības namu Jēkaba ielā pa maršrutu Režica-Riga ar savu lepno un arī citu viņa parteigenosse iecienīto karieti Range Rover, lieliski papildināja valsts budžetu, maksādams sodus par ātruma pārsniegšanu, šķiet, padaudzas reizes. Gan jau godīgi samaksāja, nešmaucās. Jo komjaunieši vispār bija ļoti advancēti un labi kvalificēti. Laikā, kad bijām cieši integrēti bijušajā SPRS jeb PSRS aziātu un mongoļu-tatāru ordas pēcteču valstī.
Varēja jau varbūt labāk uz vecumdienām raļļus pabraukt kādā Pasaules kausa posmā. Paņemot sev blakus par stūrmani, piemēram, Suslikovu. Viņš – jaunāks un spraunāks, lai brauc. Urbis gan jau arī ar leģendu tiktu galā un to labi nolasītu. Un būtu gandrīz tikpat labi kā M.Sesks/R.Francis. Atvainojiet, foršie rallisti, ja Jūs pieminu šajā raksta galā. Jo Jūs tiešām labi izpogājāt visus Kurzemes ātrumposmus, un tas noteikti notiks arī regulāri un daudz.
Vispār es jau daudz nepīkstu, jo arī pats kolaborēju un biju VĻKJSS biedrs. Videnē ne, bet P.Stučkas LVU, kad leitnants Dubs jeb b.Smilgainis man pie iestāšanās un dokumentu pieņemšanas pajautāja vienu godīgu jautājumu. Kā gan es, nebūdams komjaunietis, grasos studēt jurisprudenci ? Nu iestāšos, protams, kaunīgi nobubināju. Un, kad tiku dieniniekos, iestājos taču arī. Biedru naudu gan, liekas, tikai kādus pāris gadus maksāju mūsu komsordzei. Vairāk aiz skopuma neieguldījos šajā varoņpilnajā organizācijā.
Varbūt arī tāpēc man šodien grūti paskaidrot jau Latvijas Republikā dzimušajiem, ko nozīmē jēdziens – nepaņemt līdzi uz Prāgu (es kvalificējos, bet netiku). Un arī to, ko nozīmē prieks, saņemot no sava fāterīša pēc viņa Bulgārijas brauciena man atvesto dāvaniņu – foršus japāņu prezervatīvus. Kurus, kā viņš teica, esot nopircis pēc jautājuma uzdošanas un atbildes saņemšanas savam ceļojuma kolēģim – lieliskajam režisoram T.Margēvičam. Krievu laiku prezervatīvus vajadzētu jautrības pēc palaist ražošanā. Ekonomikas sildīšanai un vēsturiskās piemiņas vārdā. Šo raksta gala sadaļu nesapratīs tie, kas nav viņus redzējuši un izmantojuši.
Bet ko nu es par sevi. Sakarā ar to, ka ar klientiem jārunā viņiem saprotamā valodā, novēlu urbistiem, suslikoviem un co noklausīties grupas Ļeņingrad dziesmu Dorožnaja. Tā skaisti izskanēja 2015.gadā Jaunā viļņa koncertā, kurš (paldies viņam) jau tad bija skaisti aizvācies no Jūrmalas uz kaut kādiem Sočiem. Un piedziedājums – A tebja ja neljublju, jehai, jehai nahuj navsegda - ir godīga atbilde attiecībā uz balsojumiem. Dziesma gan vēsta par attiecību izbeigšanos, kuras izveidojušās dabiskā veidā starp vīrieti un sievieti. Tāpēc var noklausīties arī dziesmu Hujamba, kurai plašāks tvērums, skan labi.
Jo ir muļķīgi vēlēšanās vispār nepiedalīties šajā jautrajā laikā, bet sēdēt uz dīvāna un d..st, ka pie visa vainojams esošais režīms ar dažādu uzvārdu kombināciju tajā.
Kā arī to, ka Dubajā vai Antalijā, protams, ir saulaināk. Bet mums visu nospēruši, ieskaitot no okupācijas laika rūpnīcām palikušos maetāllūžņu vērtos darba galdus. Un Masoni vainīgi vai Soross, kuram, šķiet, drīz būs 100 un ne Vientulības gadi.
Kad šie sāk d..st par sabiedrības liedēšanu un šķelšanu, būtu vēlams attīt filmu atpakaļ un apskatīties slaveno Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju no Nacionālā teātra. Un uzdot sev jautājumu - kas tad proklamēja Latvijas Republiku? Kaut kā nemana nevienu no Urbja un suslikovu veidojumu priekštečiem, arī vecticībniekus nemana tajā lieliskajā kompānijā, kas parādīja vidējo pirkstu vispirms Krievijas impērijai un 1919.gada 25.novembrī pieteica karu Vācijai. Karastāvoklis Latvijas-Vācijas starpā beidzās tikai 1920.gada 15.jūlijā, ja kas. Un mēs nezaudējām tajā karā. Es, protams, nesaku, ka varam atkārtot, jo vācieši ir mūsējie un draugi.
Nevar taču sašķelt to, kas nekad nav bijis vienots. Komjaunieši arī bija bleķis, un tikai pilnīgie centīgie idioti arī ticēja tam, ko teica tajā laikā. Tāpat kā komunismam, ko pēc sākotnējām aplēsēm un tāmēm vajadzēja sasniegt 1980. Gads ar šo domāts. Un tā runāja Hruščovs, ne Zaratustra.
Bet pirms velēšanām nelasiet Dostojevska un co noziegumus un sodus vai jebko citu no tās sērijas. Tā saudzēsiet savu garīgo veselību.
Labāk lasiet Milna jauko stāstu par Vinniju, kurš uz jautājumu – ko viņš grib pie maizes, medu vai krējumu, atbildēja – abus. Un maizi nevajag. Tas noteikti netraucēs, jo lasīšana tāpat kā dziedāšana attālina demenci. Tā vismaz ir dzirdēts dr.Apini runājam.
Bet drošības pēc labāk tomēr nebalsojiet par susļikoviem un urbjiem.
Epilogam - lai arī neesmu skatījies un klausījies Eirovīzijas mūzikas festivālus man sliktās kvalitātes un gaumes dēļ kopš Marijas uzvaras, iesaku balsot par Tommy Cash (Igaunijas krievs) un Espresso macchiato. Lai arī itāļiem nepatīkot šis gabals un tas viss vairāk smaidam. Viņu viedokli gan nevar neņemt vērā, jo itāļi taču ir Romas impērijas formālie mantinieki.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.