Iesaki rakstu: 
"Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules," vēsta Salamans mācītājs (1:9, LTV1965). Katriem laikiem ir savi viduslaiki, viņam piebilst ironiskais poļu domātājs Staņislavs Ježijs Lecs (1909-1966).
Tas, kas ar mums notiek patlaban un kur mūs virza, uzkrītoši līdzinās dažiem Eiropas vēstures ne pārāk gaišiem gadsimtiem. Tajos ik pa brīdim kāds no laicīgajiem valdniekiem vairāk vai mazāk veiksmīgi centās padarīt katoļu baznīcu un tās virsganu par savu interešu īstenošanas instrumentu.
Katoļticība tad bija kļuvusi par gandrīz visu viduslaiku Eiropu vienojošu un vadošu spēku, par tās universālu kopsaucēju. Tā bija pamats kopējai identitātei, morālei un kultūrai, universitātēm un Hanzas savienībai. Tāpēc pāvesta Urbāna II aicinājums (Klermonas koncilā 1095. gadā) kļūt par krustnešiem dziļi saviļņoja desmitiem tūkstošu cilvēku. Viņi pameta ģimenes un dzimtās vietas, lai ilgā un grūtā ceļā dotos atbrīvot Kristus kapu vai nest – jā, ar uguni un zobenu – ticības gaismu baltu un līvu pagāniem.
Karaļiem un imperatoriem neizbēgami ik pa laikam radās nelokāma pārliecība, ka tāds baznīcas spēks nevar palikt tikai tās pašas ziņā. Nē, tam vajadzēja kalpot, viņuprāt, augstākiem mērķiem – laicīgās varas politikas vajadzībām.
Hrestomātiskākais piemērs ir "Aviņjonas gūsts" (1309-1377), kad pāvestu – Romas bīskapu – rezidenci no Mūžīgās pilsētas pārcēla uz šo Dienvidfrancijas pilsētu. Nolūks bija pavisam klajš – turēt katoļu baznīcas vadītāju Francijas karaļa kontrolē (formāli Aviņjona gan neatradās viņa zemēs). Lai Svētā Pētera pēctecis būtu pa rokai, kad vajag, un neļautos "pašdarbībai".
Pāvestu gūstu pat no brīva prāta aizsāka Klements V (1264-1314), kurš baznīctēva karjerā pavisam atklāti pildīja karaļa Filipa IV Skaistā vēlmes. Tieši franču monarha atbalsts ļāva viņam kardinālu konklāva balsojumā kļūt par pāvestu, un pateicības parāds tika nomaksāts.
Klements V palīdzēja karalim sagraut templiešu bruņinieku ordeni, kas Filipam šķita viņa valstī kļuvis pārmērīgi bagāts, ietekmīgs un neatkarīgs. Labvēļa interesēs pāvests atcēla priekšteča Bonifācija VIII bullu "Unam Sanctam", kas noteica katoļu baznīcas virsgana varu pār laicīgajiem valdniekiem.
Tā nu "sagadījās", ka visi septiņi Aviņjonas gūsta pāvesti bija francūži. Ne Filipam, ne viņa pēctečiem nešķita zaimojošs tas, ka viņi izrīko Dieva vietnieku zemes virsū. Franču karaļi sevi uzskatīja par viskatoliskākās Eiropas lielvalsts viskristīgākajiem valdniekiem – tātad viņiem tas vienkārši pienākas!
Pāvestiem gan pirms, gan arī pēc Aviņjonas nācās vairākkārt savu neatkarību sargāt no Svētās Romas imperatoriem. Tie un citi valdnieki centās panākt sev tīkamu kandidātu ievēlēšanu konklāvos, bet ja neizdevās – nekaunējās leģitīmam virsganam pretim likt viltvārdi-antipāvestu. Kad īstā Dieva vietnieka sēdeklis atkal bija Romā, franču monarhi Aviņjonā izmitināja divus savus pretpāvestus.
Tā bija ticības simbolu vairāksolīšana un piesavināšanās, to uzurpācija un profanācija. Šī postošā procesa galējais un loģiskais rezultāts bija Trīsdesmitgadu karš ((1618—1648), luteriskās Reformācijas un katoliskās Kontrreformācijas "armagedons".
Pirms tam jau bija piedzīvoti franču protestantu jeb hugenotu kari ar savas valsts katoļiem. Tos "vainagoja" Svētā Bērtuļa nakts slaktiņš Parīzē un citur (1572), kad vairākus tūkstošus pēkšņā uzbrukuma pārsteigtu hugenotu nogalināja viņu tautieši. (Tas "palīdzēja" protestantu reputācijai, liekot piemirst katoļu fanātisma upuru pašu nežēlības.)
Vēl agrāk Bohēmijas kalnos un ielejās uzradās lielceļu laupītāju bandas, kuru uzbrukumi spēja paralizēt tā laika starptautisko tirdzniecību. Tas, ka viņu apzagtie un nokautie arī bija kristieši, šos cilvēkus nesatrauca – pieņemtā jaunā ticība tiem šķita pareizāka nekā vecā! Turklāt teju visi klosteri jau bija izlaupīti.
Pamazām vien Eiropā radās arvien briesmīgāks haoss, un tāpēc visiem vajadzēja kārtību. Taču nevis, kā tagad teiktu, kopējās vērtībās, tiesībās un likumos balstītu, bet veidotu uz savu vajadzību, priekštatu un tradīciju pamata. Katrs gribēja ar citiem sarunāt un panākt savu vienīgo pareizo kārtību. Ticība tam šķita piemērots instruments.
Viegli (vai ne visai) idealizējot un vienkāršojot – pirmsākumos, bija vienota kristietība, kurā nebija "ne jūda, ne helēņa". Tad imperators Konstantīns radīja savām vajadzībām otru Romu, un tas pamazām noveda pie kristīgās baznīcas šķelšanās. Tad radās vēl trešā Roma – nu, vai ticība par "trešo Romu, un ceturtai nebūt". Ja kāds Eiropas monarhs var tikt pie sava pāvesta, kāpēc kādam markgrāfam neradīt savu, "lētāku", kristietību?
Pavisam nodrāzts piemērs jeb pats galvenais – romānos, kinofilmās, TV seriālos tiražēts – notikums Anglijas vēsturē: tās karalis Henrijs VIII – spiedīgas vajadzības tikt pie zēna-troņmantnieka (bet arī miesaskāres) mudināts – nodibināja sev baznīcu un kļuva par tās “pāvestu”.
Anglikāņu baznīca savam galvam ļāva to, ko liedza Romas pāvests: šķirties no vecās pirmās sievas un precēt jaunu otro – Elizabetes I māti. Amizanti, ka britu monarhi joprojām lieto titulu “Ticības aizstāvis/Fidei Defensor” (Defender of the Faith), ko pāvests Henrijam piešķīra par dedzīga katoļa sarakstīto pamfletu, kas agresīvi oponēja Mārtiņa Lutera ķecerībām. Kad pagodinājums Romā tika anulēts, angļu parlaments to savam valdniekam un valstsbaznīcas galvam ātri atjaunoja.
Tā, atkārtošos, savas ticības celšana pāri visam noveda pie Trīsdesmitgadu karā izkautas un izpostītas Centrāleiropas. Šodienai ir acīs krītoša līdzība ar tālajām sendienām. Sava īpašā ticība (pat vienalga, Dievam vai kam citam), tās neapstrīdamais pārākums pār citām ticībām – tas atkal ir instruments, ko izmanto gan Rietumu un Austrumu Eiropa, gan Tramps, Putins, Erdogans, "globālie Dienvidi”, visi.
Tas virza pasauli uz cīņu, lai noskaidrotu "uzvarētāju" – kam labāks "pāvests", kam pareizāka ticība, kurš ticīgāks nekā citi. Tikai tagad – straujas mobilitātes, visvarenu tehnoloģiju un "neizsmeļamu" finanšu resursu laikmetā – šī cīņa varētu notikt daudzkārt ātrāk. Tai noteikti nevajadzēs trīsdesmit gadus.
Disklaimeris. Raksta autors nav katolis, bet (ja vien kādu tas interesē) remdens agnostiķis ar dažām neopagāna iezīmēm un godbijību pret judeokristietisko mantojumu.
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.