Slimība un cietums: totalitārā Krievija un humānā, demokrātiskā Eiropas valsts Latvija
Vladimirs Lindermans07.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aiz Latvijas austrumu robežas valda totalitārās šausmas, šausmas un vēlreiz šausmas, bet dažkārt tomēr notiek apbrīnojamas lietas. Pavisam nesen Krievijas Tieslietu ministrija ierosināja paplašināt smagu slimību sarakstu, kuru gadījumā nedrīkst atrasties cietumā (izmeklēšanas izolatorā). Atgādināšu, ka izmeklēšanas izolatoros atrodas aizdomās turētie un apsūdzētie – tas ir, personas, kuru vainīgumu tiesa nav konstatējusi.
Saraksts pastāvēja arī līdz šim – to apstiprināja 2011. gadā. Iespējams, tā ir bijusi varas reakcija uz skaļo cietumā mirušā Magņitska lietu. Sākotnēji sarakstā bija iekļautas 86 diagnozes. Tagad to skaits ievērojami palieināsies. Uzskaitīto slimību vidū ir astma, hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), podagra, nieru mazspēja, piena dziedzeru slimības, urīnceļu akmeņu slimība u.c.
Rīgas Centrālcietumā esmu sastapis desmitiem cilvēku, kuriem ir diagnozes no Krievijas Tieslietu ministrijas saraksta. Atradu sarakstā arī divas savas hroniskas slimības.
Sieviešu cietumā ir tāda pati aina. Pašlaik tur atrodas, piemēram, Svetlana Nikolajeva, Latvijas pilsone, kuru apsūdz par spiegošanu Krievijas labā. Tiesa ir sākusies aprīlī.
Manā skatījumā apsūdzība ir no pirksta izzīsta: Nikolajeva Krievijas specdienestu uzdevumā esot vākusi ziņas par ieslodzītajiem, kas ir apcietināti vai notiesāti par sadarbību ar Krieviju. Nespēju noticēt, ka var būt tik bezjēdzīgs “uzdevums”. Taču tas ir temats atsevišķai sarunai.
Nikolajeva ir smagi slima. Ir novērojams katastrofisks svara zudums (esmu redzējis viņu tiesas zālē), nepārtraukti paaugstināta ķermeņa temperatūrua un citi bīstami simptomi.
Ir acīmredzami, ka slimība ir nopietna, tā ilgst jau gandrīz gadu, bet īsti nevar pat noteikt diagnozi! To nav iespējams izdarīt izmeklēšanas izolatora apstākļos, bet ieslodzītās nogādāšana parastā medicīnas iestāde ir problēma, ar ko cietuma administrācija nodarbojas nelabprāt.
Aizstāve ir vērsusies jau visās instancēs, kurām būtu jārūpējas par ieslodzīto veselību, bet rezultāts ir nulle. Vienīgā reakcija ir ledaina birokrātiska vienaldzība.
Latvijā nav saraksta, kas būtu līdzīgs Krievijā esošajam, kurā ietilptu slimības, kuru esamība neļauj turēt cilvēku izmeklēšanas cietumā. Nu kā tad – kam gan demokrātiskai valstij ņemt piemēru no drūmiem totalitārajiem režīmiem...
Varbūt tomēr Latvijas Tieslietu ministrija varētu parūpēties par šāda saraksta sastādīšanu? Jāņem vērā, ka medicīna Latvijas cietumos ir novesta līdz kliņķim. To apstiprinās jebkurš ieslodzītais.
Un vēl viens jautājums. Kāpēc kaut vai tai pašai Nikolajevai nevarētu mainīt drošības līdzekli uz mājas arestu? Esot mājas arestā, bēgt ir tikpat grūti kā no cietuma. Toties organizēt ārstēšanu ir simtreiz vieglāk.
Kāpēc Latvijā mājas arests faktiski netiek piemērots kā drošības līdzeklis? Likumā tā piemērošana ir paredzēta. Vai humānisms vairs nav modē?
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.