Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Slimot nav rožu dārzs. Tas ir fakts. Taču, nokļūšana slimnīcā var pārvērsties par krietni nepatīkamāku pieredzi, kas neaprobežojas ar vienkāršām ilgām pēc mājām, bet gan kārtīgu piedzīvojumu, no kura ir vēlēšanās turpmāk pamatīgi izvairīties.

25. septembra vakarā dušojoties es paslīdēju un kritu vannā, kā rezultātā uzreiz pēc tā, ko redzu, sapratu, ka esmu lauzusi kāju. Izsaucām ātro palīdzību, kura aizveda mani naktī uz slimnīcu. Nonākot slimnīcā, man uztaisīja rentgenu potītei, ko arī ieģipsēja, taču arī ceļgalu es nevarēju pakustināt, kam neviens nepievērsa uzmanību.

Tālāk, pēc pirmajām pārbaudēm mani ielika uz nakti palātā, kurā biju viena pati, un tur arī atstāja bez nekādas iespējas izsaukt vajadzības gadījumā personālu. Bija jau nakts, kad nonācu palātā, un nevienu neinteresēja vai vienkārši neienāca prātā, ka man varētu būt kaut kas vajadzīgs. Pagāja kāds laiks, un savajadzējās uz tualeti. Sapratu, ka pati, kaut palātā bija tualete, tomēr tik tālu netieku, jo potīte ir ieģipsēta, kāju, protams, nevarēja pielikt pie zemes, un ceļgals nenormāli sāpēja.

Mēģināju sasaukt kādu no personāla, taču neviens mani nedzirdēja. Nezinu, kur man radās spēks, taču uz vienas kājas aizlecu uz tualeti, lai nokārtotu savas darīšanas. Kļūdaini sēžoties uz poda, pieliku salauzto kāju pie zemes, un sapratu, ka ceļgals ļogās, nestāv savā vietā īsti. Lai nu kā, ar to visu es tiku galā kaut kā un nokļuvu atpakaļ gultā līdz nākošās dienas rītam, cerot, ka vairs uz tualeti nevajadzēs, jo sapratu, ka otrreiz es šo visu triku atkārtot nespēšu.

Pienāca nākamais rīts, un ieradās ārsts. Uzdeva standarta jautājumus - kas notika, kas sāp, pret ko alerģijas, kādas zāles lieto utml. Uz ko visu atbildēju, norādot arī, ka man briesmīgi celis sāp. Šķita, ka ārstam tas baigi neinteresē, viņš pamāja tikai ar galvu un aizgāja. Pēc kāda laika ieradās sanitāres un pārveda mani uz citu palātu, kurā tagad atrados kopā ar trīs citām sievietēm. Cik sapratu, mani atsevišķā palātā no sākuma ievietoja tik ilgi, kamēr atnāk negatīvs COVID tests, lai varētu mani laist pie pārējiem pacientiem, tos neaplipinot.

Sēdēju palātā un domāju - kas būs, ko darīs, kādi ir tālākie soļi vai darbības, ko, neviens, protams, nepaskaidroja. Labi, es saprotu, katrai slimnīcai ir sava kārtība, viņi paši zina, ko dara, ko vajag, taču sēdēt gultā un būt pilnīgā dezinformācijā par notiekošo ir, es atvainojos, pilnīgi tizli, lai neteiktu neko vairāk.

Viss, protams, nebija slikti, taču personāla un ārsta attieksmes dēļ es šajā slimnīcā pavadīju tikai trīs dienas. Vai man darīja pāri? Nē. Vai man nepatika attieksme? Jā, pilnīgi noteikti. Viss sākās ar to, ka neviens no palātas nespēja īsti fiziski iziet ārā. Bija pilnībā guļoša jaunāka sieviete, kura vispār no gultas nevarēja izkāpt, un divas pavecākas kundzes arī ar lauztām potītēm, kuras bija ieģipsētas.

Protams, ka ar saviem spēkiem viņas nekur tālu nevarēja tikt, pārsvarā pārvietojās, uz vienas kājas lecot, līdz palātā esošajam krēslam, kurš bija paredzēts, lai nokārtotu tualetes darīšanas tajā, un atpakaļ uz gultu. Vismaz bija palīglīdzeklis, tautā tā sauktais āzītis, pie kā pieturēties lēkšanas laikā. Sanitāres nāca uz palātu diezgan reti, pārsvarā parādījās tikai tad, kad nesa ēdienreizes, tukšot šo pārvietojamo podu, taču viss bija labi, kamēr tur "taisīja" pa mazam.

Protams, ka pienāca brīdis, kad man arī savajadzējās uz tualeti. Kā pasaukt sanitāri, lai palīdz, nav opciju, nemaz nerunājot par to, ka pati pilnībā nevarēju pakustināt savu kreiso kāju aiz sāpēm. Ar pretsāpju līdzekļiem arī skopojās, šķiet, ārsts neuzskatīja, ka situācija ir tik kritiska, lai man tos piešķirtu. Tā es savas tualetes reizes sāku plānot, cik tas ir iespējams, pēc pirmās izdevības, kad kāds pabāž galvu palātā. Ūdeni dzēru tikai tad, kad tiešām gribējās, lai maksimāli nebūtu vajadzības pēc tualetes.

Stulbi tā teikt, bet paveicās, ka palātā bija pilnībā guļošā sieviete, kurai uzmanības vajadzēja vairāk, viņai vienīgajai bija tā saucamā trauksmes poga, ar kuru varēja kādu pasaukt pie viņas, kad atnāca nomainīt pamperu, tad arī man radās iespēja uzprasīties uz tualeti. Bija sanitāres, kurām nebija problēma atstumt ratus un palīdzēt man kāju izcelt no gultas, aizstumt mani uz invalīdu tualeti gaitenī, taču sanitāres pa dienu mainās, un ne visām tas liekas pieņemami, ka kāds kaut kur būtu jāstumj. Viena pat uzradās tāda, kura, lūdzot ratus, tomēr atteica, ka man jau nevajagot, tepat palātā ir šis maģiskais nokārtošanās krēsls ar vannīti apakšā, kurā ietaisīties, lai ķeros pie tā un lecu uz to krēslu.

Kur bija problēma? Ne jau tajā, ka es nevarētu pačurāt citu priekšā, bet tajā, ka man nenormāli sāpēja pie katras kājas kustības, katrs lēciens uz labās kājas ir satricinājums arī kreisajai, lauztajai kājai, lecot uz šo krēslu turp un atpakaļ, es biju līdz asarām no sāpēm, kaut gabals nebija tāls. Un es neesmu nekāda bimbuliene, kura raudās par katru sīkumu, taču tas bija neizturami. Un sanitāre vēl ieķiķina - nav jau tik traki, tu taču neraudāsi.

Trīs dienu laikā vairākkārt dabūju dzirdēt manā acu priekšā komentārus par to, kas es par izņēmumu, ka mani kaut kur ir jāstumj, lai es lecu pati ar āzīti uz tualeti un ko es iedomājoties no sevis. Tieši šādā tekstā manā klātbūtnē. Bet es to fiziski sāpju dēļ nespēju.

Šo trīs dienu laikā arī visas trīs reizes pie manis bija ārsts, kuram vairākkārt norādīju, ka man nenormāli sāp celis, taču pretsāpju zāles es tā arī nedabūju, un arī nekādus rentgenus neviens celim netaisīja. Arī uz maniem jautājumiem īsti atbildēt negribēja, pirms paspēju kaut ko pajautāt, ārsts jau bija pagriezies un ārā pa durvīm. Nerunājot nemaz par to, ka diezgan nelaipni ar mani komunicēja. Nu, neko, varbūt tiešām ārstam jāskrien, varbūt tiešām ceļgals ir tikai sasists, ko es saprotu, neesmu nekāds speciālists, lai pati sev noteiktu diagnozes.

Kā jau es minēju, kamēr šajā nokārtošanās krēslā gāja pa mazam, tikmēr viss bija kārtībā, taču otrās dienas naktī vienai no palātas biedrenēm sākās caureja. Viņa klunkurēja uz šo krēslu nokārtoties, un, lieki piebilst, visa palāta brutāli smirdēja pēc s…diem. Nepārprotiet, es palātas biedreni nevainoju, ko vajag, to vajag, taču tas, ka nav nekādas opcijas pasaukt personālu, lai šo podu iztīrītu vai jebkā palīdzētu, bija briesmīgi. Visa nakts pagāja, guļot s…du dvakā, jo kundzei vajadzēja vismaz reizes četras nokārtoties, uzsitot "svaigu" dvingu katru reizi no jauna.

Kundze arī bija tik nestabila, ka, pat ar palīglīdzekli - āzīti vairākas reizes krita zemē, pati cēlās un lēca atpakaļ vai nu uz gultu, vai podu. Tā nakts bija vienkārši šausminoša. Šķita kā tādā realitātes šovā, kur no malas skaties ar smakas specefektu, kā cilvēks cīnās viens pats ar savu caureju, ātri lecot uz poda, un krišanu, celšanos. No katra kritiena man aizrāvās elpa - kas nu tagad būs, celsies, vispār var piecelties? Pienāca rīts, protams, ka neviens neko neteica, nakts arī negulēta, sanitāre izvāca podu, un mēs dzīvojām tālāk tā, it kā nekas nebūtu bijis.

Tā nu ir pienākusi trešā diena, pie manis atkal atnāk ārsts, atkal sūdzos par ceļgalu, un BEIDZOT man tiek nozīmēta datortomogrāfija, lai šo celi pārbaudītu. Un neticēsiet, izrādījās tomēr lauzts, nevis vienkārši sasists. Tikko kā atnāca rezultāti, beidzot man pienācās arī pretsāpju zāles, taču mans pacietības mērs bija pilns. Tajā pašā dienā pie manis atkārtoti atnāca šis pats ārsts (bija trešdiena), uzdodot jautājumu "nu kā?", uz ko arī atbildēju, pati jau apskatījusies Datamed savu datortomogrāfijas rezultātu, ka "kā, kā, viss ir slikti". Viņš atbildēja, ka, jā, ir slikti un ka plāno operāciju nākamajā otrdienā, un aizgāja.

Sēdēju un sapratu, ka man šī neieinteresētā attieksme ir apnikusi. Sapratu arī to, ka man šādi būs jādzīvo līdz otrdienas operācijai plus vēl 11-14 dienas pēc operācijas, un pilnībā pie sevis atsacījos šo visu pieņemt uz tik ilgu laiku - negulētas naktis, sūdu smaka, tualetes nepieejamība, brutāla personāla izrunāšanās, māsiņas nezina, kad jautā, kādas zāles dod utml. Saņēmu drosmi, piezvanīju uz nodaļu, un pateicu, ka gribu pati izrakstīties no slimnīcas.

Tikmēr jau biju sazvanījusi citu speciālistu citā slimnīcā, kur mani pieņems nākamajā dienā. Pasauca šo pašu ārstu, kuram arī paziņoju, ka vēlos izrakstīties no slimnīcas. Ārsts vienkārši novīpsnāja, neko ne pajautāja, ne pateica (man arī vairs nevajag, jo lēmumu biju pieņēmusi), pagriezās un gāja prom. Man nācās nopakaļ viņam saukt, vai man kaut kādu izrakstu no slimnīcas arī iedos. Uz ko, pat nepagriezies, viņš, ejot ārā pa palātas durvīm, atbildēja, ka nekāda izraksta nebūs. Es pilnīgi apstulbu, kas tā par slimnīcu, kurā nedod izrakstu ne par to, kādas zāles ir dotas, ne par to, kas vispār ir bijis un darīts. Nē, nu labi, ja nedod, tad nedod.

Bet beigās, pēc pusstundas tomēr ieradās ar izrakstu un pēkšņi tik laipni atvadījās, ka man pilnīgi vēmiens sāka nākt no tā, ka trīs dienas cilvēks nevar, jo negrib, ar mani normāli komunicēt, atbildēt uz jautājumiem, izrakstīt atbilstošas zāles un pārbaudes, nerunājot nemaz par to, ka tad, kad konstatēja, ka celis ir lauzts, to vispār vajadzētu kaut kā nofiksēt, nevis atstāt gultā, lai guļ ar savām tualetes problēmām. Pat palātas biedrenes savā starpā sarunājās, cik man ir nepieklājīgs ārsts un ka ar tādu attieksmi arī nebūtu apmierinātas. Tā nu savācu mantas un ar saviem lūzumiem devos mājās, lai nākamajā dienā stātos citā slimnīcā tālākai ārstēšanai.

Iestājos citā slimnīcā, viss ritēja diezgan gludi, uzreiz ceļgals tika nofiksēts, personāls laipns, diezgan saprotošs, ja prasi, kādas zāles tev dod, tad spēj arī atbildēt, kas tās ir par zālēm, atšķirībā no pirmās slimnīcas māsiņām, kuras vienkārši atbildēja "nezinu, tādas ārsts izrakstīja". Palātā bija īsta tualete, tika piešķirts arī atbilstošs pārvietošanās līdzeklis, lai līdz šai tualetei pastāvīgi tiktu, un dzīvot varēja kaut cik normāli, neskaitot pašu faktu, ka slimnīcā atrasties nav nekāda baigā izklaide.

Viss gāja diezgan labi līdz brīdim, kad palātā ieradās jauna paciente, kurai pēc vienas dienas konstatēja, ka ir pozitīvs COVID tests. Un tas beidzās ar to, ka no palātas visus, kurus varēja, izrakstīja uz deviņām dienām un mani pārveda uz citu palātu, kurā arī bija jau priekšā no citām palātām trīs sievietes - arī kontaktpersonas. Nu, tad tikai sākās prieki. Kopā bijām četras sievietes, no kurām trīs varētu pašas pārvietoties uz tualeti. Tikai tāds sīkums - palātā tualetes nebija, un no palātas, tā kā kontaktpersonas, ārā iet nedrīkstēja nekādā gadījumā. Visām bija jāčurā un jākakā speciālos traukos, tā sauktajās pīlēs.

Jūs iedomājaties, saliek četrus cilvēkus vienā palātā, kuri taisa plastmasas traukos, kas no tā izriet? Un, es to saukšu par baigo neveiksmi, vakariņās bija kāpostu zupa, no kuras divām kundzēm bija atkal caureja. Palāta atkal sāka piepildīties ar kaku dvingu, taču šajā slimnīcā bija vismaz pie visām gultām trauksmes pogas. Protams, uz kontaktpersonu palātu neviens negribēja nākt dēļ iespējamā riska inficēties, un sākās tas pats, kas iepriekšējā slimnīcā - kāds parādījās tikai ēdienreižu izsniegšanā, tad arī iznesot podus.

Mēs gan bijām bezkaunīgākas un katru reizi, kad šajos traukos kāds ietaisīja, atļāvāmies spiest šo trauksmes pogu, lai nāk un izlej, lai nesmirdētu visa palāta, bet diezgan ātri jau dabūja visas "iekšās" par to, ka šī poga ir domāta tikai ārkārtas situācijām un sanitārs atnāks tad, kad atnāks. Es pati pa lielam nebiju gājusi nedēļu, jo mans prāts vienkārši fiziski atteicās, ka varētu ietaisīt vairāk pīlē par parastu pačurāšanu. No palātas iziet nebija nekādu opciju, jo esi kontaktpersona.

Mazgāšanās? Kas tā tāda, mitrās salvetes šajā palātā tapa par manu labāko draugu. Izmazgāt zobus? Nu, ar garu ģīmi atnesa to ūdens bļodu, bet nu arī tik garu, ka pat prasīt negribējās. Un te man radās jautājums - kāpēc nevarēja elementāri salikt kontaktpersonas palātā, kurā bija vismaz tualete? Mani taču no šādas palātas atstūma uz tādu, kurā nebija. Un es savā sākotnējā palātā biju palikusi vienīgā. Labi, norakstīsim to visu uz personāla aizņemtību loģistikas plānošanā.

Un es tiešām saprotu, ka slimnīcās ir liela noslogotība, ka sanitāru ir tik, cik ir, ka katram pacientam kaut ko vajag un visiem vienlaicīgi nevar pievērst nepieciešamo uzmanību. Es saprotu, ka slimnīcās iespējas un apstākļi ir tādi, kā ir pie mums. Es tiešām to visu saprotu, taču šajā stāstā ir daudzi "bet vai tiešām vajadzēja šādi, tiešām pie mums citas opcijas nepastāv?".

Un, manuprāt, daudz kas tomēr nav pieņemams, it sevišķi, ja tas notiek tādos apmēros, ka pacientam ar lauztu kāju divās vietās ir jāstājas ārā no slimnīcas, lai saņemtu atbilstošu attieksmi un aprūpi, kurā tev nav nekādu tiesību zināt, ko ar tevi dara, ko tev dod, ko ar tevi darīs nākotnē, un elementāru iespēju normāli komunicēt ar saprotošu personālu, kurš nestrādā pirmo dienu un ir redzējis simtiem pacientu, par notiekošo. Un es šajā stāstā neesmu pat iedziļinājusies elementāros sīkumos, kā pirmajā slimnīcā katetra neizņemšana pēc pienācīgajām dienām, ka man pašai jāzina, ka jāņem ārā, utml.

Pārpublicēts no Facebook

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Man ir ideja – tagad mums vajag jaunu ārpolitikas stratēģiju

FotoPēc TVNET aptaujas pagaidu rezultātiem tikai 13% neatbalsta TV Rain licences anulēšanu. Starp viņiem ir tādi, kuri bēdājās, ka šis lēmums visizdevīgākais ir tieši putinam un vispār - kanāla aizliegšana esot viņu specoperācija.
Lasīt visu...

18

Ļoti ceru, ka Latvijas Žurnālistu asociācija nerunā visu žurnālistu vārdā!

FotoĻoti ceru, ka Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) nerunā visu žurnālistu vārdā!
Lasīt visu...

3

Padomāt, kas tur tāds īpašs – drusciņ pārkāpa likumus un drusciņ atbalstīja Krievijas okupantus un agresorus...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) izsaka nožēlu par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu anulēt apraides licenci telekanālam "Doždj" ("Дождь"/"TV Rain") un uzskata, ka tas ir nesamērīgs iepretim pieļautajiem pārkāpumiem.
Lasīt visu...

21

Pašmērķīgi aizvainot - tā nav ne liela, ne izsmalcināta māksla

FotoMarks Rotko - “klusums ir precīzs, klusums ir tik akurāts”. Vērojot ļoti atšķirīgos viedokļus par provokatīvo mākslas darbu Rotko centrā Daugavpilī, atcerējos paša Rotko slaveno teicienu - “Silence is so accurate”.
Lasīt visu...