Iesaki rakstu: 
Kāds mans draugs, publicējot facebūkā dažus teikumus par krieviem un Krieviju ar zemtekstu – nu kā tā var, tas taču nav normāli, mani rosināja rakstīt par to, kas ir pats par sevi saprotams, kas neprasa padziļinātas izglītības un skaistus diplomus. Šeit izklāstīto spēs saprast pat tie, kuriem nav nekāda izglītības diploma, ja tik vēlēsies.
Tam ir vajadzīgs nedaudz prāta spēju, būt pieskaitāmam, pazīt pulksteni, zināt šodienas datumu, prast aiziet uz veikalu vai doktorātu un tad atgriezties izejas punktā. Ja to nespēj, tad šo nelabos nekādi diplomi, jo nav tādu skolu, kurās var dabūt prātu. Zināšanas – jā, bet, ja nav prāta, zināšanas tikai visu sarežģīs un kļūs par nepanesamu nastu, jo bez prāta nav iespējams tās likt lietā un pielietot.
Dvinga
Sākšu no visiem zināmā, visu piedzīvotā un pašsaprotamā. Kad bērns piedzimst, viņš vēl īsti neredz, bet saož un dzird. Pār viņa gultiņu noliecas un viņam tuvojas kādas sejas.
Vēlāk bērns uzzina, ka tie ir viņa radi un radu draugi. No viņiem smako pēc alkohola un tabakas dūmiem. Vecākiem taču lieli prieki, tie svin bērna ienākšanu viņu dzīvē, un bērna dzīves sākums ir gana labs iemesls klāt galdu.
Arī vecvecākiem, draugiem un pat kaimiņiem tie ir svētki, bet kā tu svētku sajūtu dabūsi? To nepārdod veikalos, nemāca skolā. Ar mazuļa ierašanos ir par maz, lai būtu patiesi svētki un prieks. Te bez garšas pastiprinātājiem, bez garastāvokļa mākslīgiem uzlabotājiem un šķidrās jautrības, kas iepildīta pudelēs un aizkorķēta, neiztikt. Un, ja vēl kāds dūms…
Ar laiku bērns secina, ka šīs smakas un dvingas ir bieži, kad ar viņu notiek kas labs, jo tas vienmēr ir saistīts ar labiem cilvēkiem, ar viņa vecākiem.
Ja reiz tāda dvinga piemīt viņa vecākiem, kuri par viņu rūpējas, viņu lolo un lutina, tad tas ir kas labs un vēlams. Bērns domā un secina. Tikko es to dabūšu, tikko spēšu aiziet un nopirkt, tā es arī smēķēšu un labam noskaņojumam iedzeršu.
Nezinītis
Arī kāri uz saldumiem bērnam iemāca citi cilvēki. Līdzīgi kā sunītim, kad tas, izpildījis saimnieka vēlmi, paglāsta un iedod kādu našķi, tā arī bērnam, ja klausa – iedod konču, ja neklausa, nedod un atslēdz internetu. Tā bērns uzzina, kas ir vērtība un kas nav, kas ir labs un kas nevēlams.
Ja bērnu bērnībā nepieradinātu pie šokolādes garšas, tad, lielam esot, sastopoties ar ko tādu, daudziem rastos nevis patīkama garša mutē un patīkamas emocijas, bet riebums. Lai tā nebūtu, bērnu kopš agras jaunības pieradina, ka tas ir kas īpaši labs, garšīgs un vēlams.
Ļoti reti, kad bērna ierašanās mājās un tikšanās ar vecākiem, kā arī vecvecākiem ir bez šīs dvingas un bez tabakas dūmu izbaudīšanas rituāla, jo visiem taču gribas viņam pieskarties, pačubināt un citādi izrādīt prieku.
Pirmās zināšanas par lielo cilvēku dzīvi viņš jau ir guvis. Vecāki smaržo pēc dūmiem un bieži arī alkohola. Guļot gultiņā, viņš vēro, ko stāsta vēl viens ģimenes loceklis – tālrādis vai citas mobilās ierīces.
Viņš vēl nezina, kā ir jāizkrāsojas cilvēkam, kā tam ir jāapzīmējas, kurā vietā ir jāuztaisa caurumi un jāiesprauž kāds spīzdīgs dzelzītis.
Ābols
Bērns vēl nezina, kādas filmas ir jāskatās, kādas ziņas ir svarīgas un kuras ir melīgas. Viņš nezina, cik labi vai slikti ir citi cilvēki. Nu tie, kuri dzīvo aiz sienas.
Viņš redz, kā vecāki, nesot viņu ar ratiņiem pastaigai, laipni sveicinās ar kaimiņiem un cik neķītri tos aprunā, kad kaimiņi to nedzird. Viņš nezina, vai tā darīt ir labi vai slikti, bet viņš cenšas atdarināt vecākus, jo citu cilvēku runas, darbības un uzvedības normas viņš reti redz. Viņš ir spiests atdarināt savējos. Runā, ka ābols no ābeles tālu nekrīt.
Kamēr aug, viņš iemācās, kādi svētki ir jāsvin, kā un kur tas ir jādara. Iemācās mātes valodu un sastopas arī ar citām nesaprotamām valodām. Un ne tikai valodām. Viņš sastopas ar daudz ko nezināmu un nesaprotamu, līdz šim neredzētu. Vecāki viņam izskaidro, kas tas ir un kā uz to jāreaģē.
Un nu bērns ir izaudzis tiktāl, ka pats aizvien biežāk pieņem lēmumus un izdara izvēli. Kādu grāmatu lasīt un vai lasīt vispār, jo bieži viņa ģimenē neviens nelasīja un tur bija tikai skolas grāmatas un vecāku darba instrukcijas.
Viņš jau zina, kādi svētki ir svinami un kādi noliedzami, viņš jau zina, kā jāattiecas pret valsti, kurā dzīvo, un kā pret citiem cilvēkiem.
Izvēle
Viņam ir iespējams lasīt visādas grāmatas, skatīties dažādas TV programmas, pat internets viņam ir pieejams, un tur ir visa kā tik daudz. Viņš izdara izvēli, nostājas kādā pusē. Parasti, izdarot šo izvēli, viņš atdarina vecākus. Arī sievu viņš neapzināti meklē līdzīgu mātei un meita vīru, kas līdzīgs tēvam.
Ja viņa vecāki, īpaši svētku dienās, smaržoja pēc alkohola, dzēra, lamājās, kāvās – arī viņš iet šo pašu ceļu. Viņš jau no pirmajām dienām atceras, ka labi cilvēki - tas ir viņa vecāki un laba noskaņa ir komplektā ar tabakas dūmiem un alkohola dvingu.
Gadās izņēmumi, bet tas vairāk apliecina minēto likumsakarību, un izņēmums jau tāpēc ir izņēmums, ka tas nemaina kopainu. Patiešām ābols no ābeles tālu nekrīt un nespēj tālu aizripot.
Pēc šī garā ievada par to, ko vēlos šai rakstā pateikt. Par būtību. Nu kā var cilvēks, kurš aug ģimenē, kurā visi smēķē, nesmēķēt, kā var cilvēks, kura draugi smēķē, nesmēķēt? Un, ja vēl pirmā cigarete, pirmā glāzīte, pirmā narkotiku deva ir par velti? To vienmēr kāds labs cilvēks izmaksā…
«Krievu pasaule»
Krievijas pilsoņi nevar būt citādāki, jo kopš dzimšanas viņi ir piedzīvojušo to, ko vieglā valodā klāstīju iepriekš. Jā, viņiem bija iespēja skatīties ne tikai Krievijas propagandas kanālus, bet CNN vai BBC, bet viņi izvēlējās to, kas sirdij tuvāk, un sirdij tuvāk ir «senču mantojums» un «aicinājums». Zinām taču, ka arī vilks uz mežu vien lūkojas. Nekādas integrācijas tur nelīdz. Nekādas konsolidācijas nedarbojas. Ja tu vēlies iekļauties viņa «krievu pasaulē», tad esi laipni gaidīts, bet, ja vēlies viņam, atņemt ierasto un mīļotu vidi un pasaules skatījumu, tad saņem bumbas un raķetes.
Mēs jums rādīsim! Mēs jūs drāzīsim un kārsim! Mēs varam ne tikai to un ne tikai tā…
Naivi ir domāt, ka cilvēks, kurš auga tabakas dūmos un šņabja dvingas ieskauts, pēkšņi kļūs citāds. Ka viņu var integrēt un tas pārstās smēķēt, ka viņam var izskaidrot smēķēšanas kaitīgumu ne tikai sev, bet arī citiem viņa ģimenes locekļiem, un viņš pārstās. Naivi ir domāt, ka izdosies vilku baru pieradināt un likt dzīvot nosacītos cilvēka mitekļos.
Naivi ir domāt, ka vecie, tie, kuri ir no smēķēšanas atkarīgi, nomirs un jaunie būs citādi. Jaunie nesmēķēs. Patiesībā jaunie atdarinās vecākus, tikai darīs to vēl veiksmīgāk, agresīvāk un neatlaidīgāk. Un ne tikai paši turpinās smēķēt, bet to iemācīs arī savām atvasēm, viņu izvēlētā dzīves ceļa un pasaules skatījuma turpinātājiem.
Trakie
Uzvartracis nekur nepazudīs. Šim ir tikai viens risinājums. Trakums pāries, ja nebūs trakotāju. Trakos nevar pārliecināt, tiem nevar ieskaidrot, tos nevar pierunāt nākt pie normālajiem.
Man bērnībā bija kāds draugs. Deviņdesmito sākumā laikrakstā «Pavalstnieks», publicējām viņa sievas patriotiska satura grāmatu ar turpinājumiem.
Bērnībā mēs ar viņu sazinājāmies krieviski, tā bieži bija norma Liepājas Velnciemā. Dzīve mēdz apmest dažādus kūleņus, un cilvēki mēdz mainīties, bet tas skar tikai dažus.
Mēs jaunībā arī svinējām un kā vēl svinējām. Reiz viņu aicināju, bet viņš man teica: zini, es slikti jūtos pie galdautu klātiem galdiem un stīvas sēdēšanas. Tad, kad viss būs beidzies, aiziesim, nopirksim kādu vīna pudeli, paņemsim zaceni un tad vai nu jūrmalā vai pie stacijas mums zināmā vietā iedzersim. Tur arī nosvinēsim. Tās būs īstas svinības nevis mājās pie galda un čībiņās…
Tu teiksi – izņēmums! Es atkārtoti uzsvēršu – izņēmums tikai apliecina likumsakarību un pierāda manis teiktā patiesumu.
P. S. Redzu, ka pēc šīs manas uzrunas vieglā valodā nekas nav mainījies.
«..Ai, mēs viņiem izstāstīsim, ka tā nav labi darīt un viņi sapratīs. Mēs viņus integrēsim nesmēķētāju vidē.
Ai, tie vecie no smēķēšanas nomirs, un tie jaunie, par to zinot, vairs nesmēķēs. Viņi būs mūsējie, bet izrādās, ka ne.
Nesen biedrības «Latvietis» tiešraidē kāds NA dalībnieks man pilnā nopietnībā klāstīja, ka, iemācot viņiem latviešu valodu, mēs tiem piešķiram latviešu gēnu…
Tas, ka šogad uzvartracis bija mazāk jūtams, nebūt neliecina par to, ka šogad uzvartrača bija mazāk. Es pieļauju, ka tā bija vairāk, tikai mēs paši sevi krāpjam. Mēs esam mazinājuši kaut kādus simptomus, bet slimība ir palikusi, tā nav izārstēta, un tās izplatība nav ierobežota.
Līdzīgi ir tad, ja mums kaut kur kaut kas sāp, mēs iedzeram kādu pretsāpju tableti, un mums rodas ilūzija, mums sāk likties un pat rādīties, ka esam veseli, kaut patiesībā mēs esam tikai nomākuši sāpes, bet nekas nav mainījies, un, tiklīdz tabletes iedarbība beigsies, tā sāpes atgriezīsies.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
