Iesaki rakstu: 
Pētījumu centrs SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma ir veicis aptauju un izveidojis reitingus dažādām institūcijām – piemēram, Latvijas Bankai, Ģenerālprokuratūrai, Valsts kontrolei utt. Cita starpā SKDS ir vaicājis cilvēkiem, cik lielā mērā viņi uzticas vai neuzticas radio un televīzijai.
Atklājas šokējoša aina: izrādās, ka pēdējo četru gadu laikā uzticība televīzijai ir kritusi gluži pikējošā veidā - 2021. gadā tai uzticējās 48 procenti respondentu, 9 procentiem bija grūti pateikt, bet 43 procenti ir pauduši neuzticību. Agrāk šie rādītāji bija labāki - 2018. gadā Latvijas Televīzijai uzticējās 63 procenti. 2000. gadā tai uzticējās 75 procenti, kas ir visaugstākais rādītājs, kopš SKDS sāka šādas lietas mērīt.
Līdzīga aina ir arī ar radio - 2000. gadā radio uzticējās 75 procenti, 2018. gadā 63 procenti, bet 2021. gadā vairs tikai puse respondentu. Turklāt redzama tendence virzīties lejup.
Protams, pastāv digitālo mediju faktors, jo daudzi vairs televīziju neskatās un radio neklausās, bet visu informāciju smeļas internetā. Tas gan vairāk attiecas uz atbildi “grūti pateikt”. Nevar uzticēties tam, ko nelieto. Tomēr diezin vai internets ir attaisnojums tik lielam uzticības kritumam.
Iespējams, tas tāpēc, ka aug neuzticība Latvijas Sabiedrisko mediju (LSM) Latvijas Televīzijai (LTV) un Latvijas Radio (LR), kas ir visu televīziju un radiostaciju “flagmaņi”.
No LTV un LR sabiedrība gaida augsti profesionālu, kvalitatīvu, objektīvu informāciju un situāciju analīzi, taču bieži vien nesagaida.
LTV un LR visādi izpalīdz valdošajai koalīcijai, bet opozīciju intervē vai aicina uz diskusijām gaužām reti un aizvien retāk. Šie mediji taču ir par visu nodokļu maksātāju naudu uzturēti, bet liela daļa ļaužu redz, ka viņu viedoklis, idejas, intereses netiek pārstāvētas.
Nav jau runa par to, ka LSM būtu jādod vārds katrai sīkpartijai un margināliem murgotājiem. Stāsts vairāk ir par to, ka informatīvie, diskusiju un tā saucamie analītiskie raidījumi bieži vien rāda tikai to realitātes daļu, kas sakrīt ar to, ko redz Krišjānis Kariņš caur stikliem, sēžot automašīnā.
Nav arī runa par brīnišķīgi profesionāliem žurnālistiem, kuri stāsta, kā labāk dzīvot, vai par zināmo nezināmajā utt. Raimonda Paula koncerts uzticību televīzijai ceļ.
Bet uz leju to velk LTV ziņu dienests un virkne politisku raidījumu producētāju, kuri atlasa ziņas un nosaka darba kārtību - šim jābūt galvenajam, šī ziņa mazāk svarīga, bet tai nepievērsīsim uzmanību. Bet tajā pašā laikā tviterī un feisbukā milzu uzmanība ir pievērsta kādai citai problēmai, kas ir nozīmīga, taču televizora ekrānā netiek rādīta.
Piemērus par iekšpolitikas un arī ārpolitikas norišu atspoguļošanas šķībo tendenciozitāti radio un televīzijā varētu saukt daudz - katru dienu atradīsies kāds sižets, kur “labie” cīnās pret “sliktajiem”, un labie noteikti ir kāds no “Jaunās Vienotības”, “Attīstībai/Par!” un Jaunās konservatīvās partijas. Bet “sliktie” ir visi pārējie atkarībā no attāluma līdz siles centram. Par tiem, kas ārpus parlamenta, sižeti ir tikai “atmaskojoši”.
Tāpat arī par ārzemēm viss ir caur īpatnu “progresistu”, “kreiso liberāļu” prizmu un mērci. Tikai divi piemēri.
Nesen LTV rādīja grandiozu eglīšu izstādi Maskavā. Tik grandiozu, ka sanāca pagarš sižets. Taču ne LTV, ne arī kāds cits “meinstrīma” medijs nepamanīja un joprojām nav pamanījis milzīgo skandālu ar Vācijas izdevumu “Bild”.
Ietekmīgais Vācijas izdevums ar miljonu tirāžu “Bild” bija publicējis smagus apvainojumus Latvijas valstij un apsūdzības ietekmīgiem politiķiem. Rakstā figurēja tieslietu ministrs un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, par kuriem skaidrs, ka tie ir no Jaunās konservatīvās partijas. Tika apgalvots, ka viņi saņēmuši 500 000 eiro kukuli. “Bild” publikācijas pieteikumā bija paskaidrots, ka bijušais Vācijas Federālā izlūkdienesta BND vadītājs Augusts Hanings un bijušais NATO boss Anderss Fogs Rasmusens kļuvuši par upuri šķietami Latvijas valsts organizētai “bankas laupīšanai”. Rakstu lasiet šeit.
Bet tad nav jābrīnās, ka iedzīvotāji novērtē televīziju un radio kā neuzticamu ziņu avotu...
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
