Spēkā stājas tiesas spriedums, kas atzīst Jaunzemes pieņemtu lēmumu par prettiesisku un liek VID par to atvainoties

PIETIEK
20.03.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Lieta Nr. A420173621 (A00359-22/37)

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA, JELGAVAS TIESU NAMS

SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Jelgava 2022. gada 14. aprīli

Administratīva rajona tiesa šada sastava: tiesnesis A. Vīksne,

piedaloties pieteicējam XXX un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātā Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvjiem Janim Mackevičam un Ilzei Polnijai,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz XXX pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam sniegt XXX 2021. gada 25. aprīļa iesniegumā pieprasīto informāciju un nemantiskā kaitējuma 1000 euro atlīdzinajumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs XXX 2021. gada 25. aprīlī vērsās Valsts ieņēmumu dienestā (turpmāk - dienests) ar lūgumu iepazīties ar izbeigta kriminālprocesa materiāliem krimināllietā Nr. 15830009816 (turpmak - krimināllietas materiāli).

[2] Ar dienesta ģeneraldirektora 2021. gada 8. maija lēmumu Nr. VID.4.1/15.6.1/337 (turpmak - Lēmums) atteikts pieteicēju iepazīstinat ar krimināllietas materiāliem vai izsniegt to kopijas. Lēmums pamatots šadi.

[2.1] Kriminālprocesa pieteicējam bija personas, pret kuru uzsakts kriminālprocess, statuss. Ar dienesta Nodokļu un muitas policijas pārvaldes 2020. gada 23. oktobra paziņojumu Nr. 15.6.1-17/16863 pieteicējs informēts par 2020. gada 20. oktobrī pieņemto lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu.

[2.2] Dienesta Nodokļu un muitas policijas pārvaldē 2020. gada 23. oktobrī saņemts pieteicēja iesniegums, kurā izteikts lūgums iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Savukārt ar dienesta Nodokļu un muitas policijas pārvaldes 2020. gada 29. oktobra vēstuli Nr. 15.6.1-17/17143 pieteicējs informēts, kad un kurā vietā var iepazīties ar krimināllietas materiāliem, īstenojot Kriminālprocesa likumā piešķirtās tiesības 10 dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Pieteicējs dienesta norādītajos laikos tiesības uz iepazīšanos ar lietas materiāliem neīstenoja, kā arī neiesniedza lūgumu pagarināt noteikto termiņu.

Līdz ar to pieteicējam šobrīd nav tiesību iepazīties ar krimināllietas materiāliem atbilstoši Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajai daļai un 392.1 panta piektajai daļai, bet pieteicēja 2021. gada 25. aprīļa iesniegums izvērtējams atbilstoši Informācijas atklātības likumam.

[2.3] Ievērojot, ka pieteicējs nav precīzi norādījis, kā tiks izmantota no krimināllietas materiāliem iegūtā informācija, nav iespējams izvērtēt, ar kādiem krimināllietas materiāliem un kādā apjomā pieteicēju var iepazīstināt, kā arī nav saprotams, kādam mērķim tiks izmantota iegūtā informācija.

Izskatot pieteicēja 2021. gada 25. aprīļa iesniegumā izteikto lūgumu par iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem, secināts, ka iesnieguma 1., 2., 7., 9., 10., 11., 12., 13., 14., 15. un 16. punktā izteikta vēlme iepazīties ar krimināllietas materiāliem informācijas iegūšanas nolūkā, bet nav precizēta tās turpmākās izmantošanas nepieciešamība. Savukārt iesnieguma 3., 4., 5., 6. un 8. punktā norādīts, ka pieteicējs vēlas iepazīties ar krimināllietas materiāliem, lai iegūto informāciju pats izvērtētu. Attiecībā uz iesnieguma 17. punktā izklāstīto iemeslu, proti, ka nepieciešams iegūt detalizētu informāciju iesnieguma sagatavošanai par kriminālprocesā nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu, secināts, ka pieteicējs nav norādījis, kāds kaitējums un kurai personai kriminālprocesā ir nodarīts.

Pieteicēja 2021. gada 25. aprīļa iesniegumā norādītie iemesli kopumā ir ļoti vispārīgi formulēti, tāpēc nav saprotams, ar kādiem konkrētiem krimināllietas materiāliem pieteicējam nepieciešams iepazīties un kur pieteicējs ir paredzējis izmantot iegūto informāciju.

[2.4] Iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem atbilstoši Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajai daļai un 392.1 panta piektajai daļai ir ierobežota, jo ir noteikts konkrēts personu loks, kuras var iepazīties ar krimināllietas materiāliem, un atsevišķos gadījumos noteikts konkrēts termiņš, kurā personām ir tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Turklāt kriminālprocess satur informāciju ne tikai par pieteicēju, bet arī par trešajām personām, kuru intereses ir jāievēro. Tādējādi šobrīd pieteicējam atbilstoši Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajai daļai un 392.1 panta piektajai daļai nav tiesību iepazīties ar visiem krimināllietas materiāliem.

Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5. panta otrās daļas 1. punktam krimināllietas materiāli ir uzskatāmi par ierobežotas pieejamības informāciju. Ievērojot, ka pieteicējs nav precīzi norādījis, ar kādiem krimināllietas materiāliem vēlas iepazīties, kādu konkrētu informāciju vēlas iegūt no krimināllietas, kā arī kādiem mērķiem un kur tā tiks izmantota, dienests atzina, ka pieteicējs nav pamatojis nepieciešamību iepazīties ar ierobežotas pieejamības informāciju. Tādējādi dienestam nav tiesiska pamata apmierināt pieteicēja lūgumu par iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem vai izsniegt to kopijas.

[3] Pieteicējs pārsūdzēja Lēmumu Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikums pamatots šādi.

Pieteicējs 2021. gada 25. aprīļa iesniegumā ir norādījis gan pamatojumu, gan mērķus, kādiem krimināllietas materiāli tiks izmantoti, gan lūgumu. Papildus minētajam pieteicējs ir atsaucies uz Senāta judikatūru izskatāmajā jautājumā. Dienests pieteicējam nav uzdevis nekādus papildu jautājumus, kas dienestam radušies administratīvā akta izdošanas procesā, bet klasiski birokrātiski atrakstījies, apzināti neizskatot pieteicēja iesniegumu pēc būtības.

No Lēmuma izriet, ka dienests neiebilst pret pieteicēja iepazīstināšanu ar krimināllietas materiāliem un nenoliedz, ka pieteicējam tādas tiesības ir, bet apzināti un nepamatoti liedz pieteicējam tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem.

Pieteicējs lūdz atlīdzināt nemantisko kaitējumu 1000 euro par dienesta amatpersonu prettiesisko rīcību un pieteicēja tiesību pārkāpšanu, kā arī apzinātu emocionālā stresa radīšanu.

[4] Rakstveida paskaidrojumā par pieteikumu dienests to neatzīst un lūdz noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā minētiem argumentiem, papildus norādot turpmāk minēto.

Dienests neapšauba pieteicēja tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, bet dienesta ieskatā, lai iepazītos ar visiem krimināllietas materiāliem, pieteicējam ir jānorāda patiesie mērķi, kāpēc šī informācija ir izpaužama un kā šī iegūtā informācija tālāk tiks izmantota.

No lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu saņemšanas brīža pieteicēja rīcībā ir informācija, kad un par kādiem iespējamajiem noziedzīgiem nodarījumiem tika uzsākts kriminālprocess. Tāpat pieteicējs no minētā lēmuma var konstatēt, pēc kādiem Krimināllikuma pantiem tika izmeklēts iespējamais noziedzīgais nodarījums un kāda informācija tika vērtēta. Visbeidzot no minētā lēmuma nepārprotami var konstatēt kriminālprocesa izbeigšanas iemeslus, proti, kriminālprocess bija izbeidzams, jo pirmstiesas izmeklēšanas laikā netika iegūti pietiekami pierādījumi, kas apliecinātu, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums. Lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu pieteicējam tika izskaidrotas viņa kriminālprocesuālās tiesības 10 dienu laikā pēc lēmuma saņemšanas iepazīties ar krimināllietas materiāliem.

Lai konstatētu, ka, izpaužot informāciju par izbeigtu kriminālprocesu, netiks aizskartas aizsargājamās intereses, dienestam pamatoti ir jānoskaidro pieteicēja motīvi, kāpēc šāda informācija viņam ir nepieciešama un kādiem mērķiem tā tiks izmantota.

Pieteicējs pieteikumā norāda, ka ir paskaidrojis dienestam savus mērķus, kādēļ informācija viņam ir nepieciešama. Savukārt dienests ir paskaidrojis pieteicējam, kāpēc informācija tomēr nav izpaužama, proti, pieteicējs nav norādījis leģitīmu mērķi informācijas saņemšanai un nav paskaidrojis ticamus nolūkus, kā rīkosies ar iegūto informāciju.

[5] Papildu paskaidrojumā pieteicējs norāda šādus argumentus.

Pieteicējs 2020. gada 23. oktobrī saņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu un tajā pašā dienā pieteicējs nosūtīja lūgumu par iepazīšanos ar visiem krimināllietas materiāliem. Nesaņemot nekādu informāciju no dienesta, pieteicējs 2020. gada 28. oktobrī nosūtīja dienesta Nodokļu un muitas policijas pārvaldei elektroniskā pasta vēstuli un pielikumā atkārtoti pievienoja savu 2020. gada 23. oktobra iesniegumu.

2020. gada 29. oktobrī plkst. 16.26 dienests nosūtīja pieteicējam atbildes vēstuli, norādot, ka pieteicējs ar krimināllietas materiāliem var iepazīties nākamajā dienā 30. oktobrī (piektdienā) plkst. 13.00-15.45 vai nākamajā darba dienā t. i., 2. novembrī (pirmdienā) plkst. 9.00-17.00. Atbildes vēstule ir pretrunā Paziņošanas likumā noteiktajam, ka dokuments, kas sūtīts pa elektronisko pastu, uzskatāms par paziņotu otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas. Proti, atbildes vēstule saskaņā ar likumdevēja noteikto gribu uzskatāma par paziņotu tikai 2020. gada 2. novembrī, kad ir jau pagājusi iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Līdz ar to dienesta amatpersonu rīcība vērtējama kā prettiesiska un vērsta uz to, lai apietu likumu un apzināti un mērķtiecīgi liegtu pieteicējam tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem.

Dienests apzināti uz pieteicēja iesniegumiem neizdeva administratīvo aktu, kas satur visas Administratīvā procesa likuma 67. panta otrajā daļā noteiktās sastāvdaļas, bet sniedza pieteicējam formālas, birokrātiskas atbilžu vēstules, neievērojot Administratīvā procesa likumu un Informācijas atklātības likumu, t. sk., tajos likumdevēja noteiktos termiņus, kādos ir/bija jāizdod administratīvais akts, kā arī apzināti neievēroja un rīkojās pretēji judikatūrai.

Dienests ar savu prettiesisko rīcību, t. sk, norādot, ka pieteicēja iesniegumā norādītie mērķi nav ticami, nodara pieteicējam būtisku morālu kaitējumu, ilgstoši pārkāpj pieteicēja tiesības, kā arī rada apzinātu emocionālu stresu.

[6] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja prasījumu uzlikt pienākumu atļaut iepazīties ar krimināllietas materiāliem, pamatojoties uz pieteikumā norādīto informāciju. Atbildētāja pārstāvji pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un paskaidrojumos norādītajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[7] Lietā izšķirams jautājums, vai pieteicējam pēc kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā ir tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem kā personai, kuras tiesības bija aizskartas (persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess un ir tiesības uz aizstāvību) konkrētajā kriminālprocesā.

Tāpat, kopsakarā ar pieteicēja sniegto informāciju tiesas sēdē (tiesas sēdes protokols, lietas 97.-98. lapa), secināms, ka lietā precizējams prasījums, proti, tas ir par pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam ļaut pieteicējam iepazīties ar krimināllietas Nr. 15830009816 materiāliem.

[8] Dienesta Lēmuma pamatojumā, atsakot pieteicējam iepazīties ar krimināllietas materiāliem, ietvertas atsauces uz Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmo daļu un 392.1 panta piekto daļu un Informācijas atklātības likuma 5. panta otrās daļas 1. punktu, uzskatot, ka šajās tiesību normās ir noteikts ierobežojums pieteicējam kā personai, kuras tiesības bija aizskartas, iepazīties ar krimināllietas materiāliem, un ka pieteicējs pieprasījumā nav norādījis konkrētus, ticamus mērķus, kādiem krimināllietas materiālos ietvertā informācija tiks izmantota.

[9] Tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem pēc kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajā daļā noteikto citstarp ir personām, kuru tiesības bija aizskartas konkrētajā kriminālprocesā. Tāpat Kriminālprocesa likuma 392.1 panta piektā daļa paredz pēc pieņemtā lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu paziņot to personai, kurai bija tiesības uz aizstāvību, un izskaidrot tiesības 10 dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas iepazīties ar krimināllietas materiāliem, kā arī iepazīties ar krimināllietas materiāliem pēc visa pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas.

No iepriekš norādītā tiesiskā regulējuma izriet divi atšķirīgi gadījumi, kad personai, kurai bija tiesības uz aizstāvību, ir tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Proti, norādītajai personai ir tiesības 10 dienu laikā iepazīties ar krimināllietas materiāliem pēc lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu pieņemšanas (tā paziņošanas); kā arī pēc visa pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas un tajā pieņemtā galīgā nolēmuma stāšanās spēkā.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 401. panta pirmajai daļai pirmstiesas kriminālprocess var beigties: 1) ar rakstveida lēmumu ierosinot kriminālvajāšanas uzsākšanu un nododot krimināllietas materiālus prokuroram; 2) nododot krimināllietas materiālus prokuroram kriminālvajāšanas uzsākšanai pēc viņa iniciatīvas; 3) pieņemot lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu; 4) ar rakstveida lēmumu ierosinot turpināt procesu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai un nododot krimināllietas materiālus prokuroram.

Tātad neatkarīgi no tā, kāds lēmums tiek pieņemts pirmstiesas kriminālprocesā, personai, pret kuru bija uzsākts kriminālprocess un kurai bija tiesības uz aizstāvību, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajai daļai un 392.1 panta piektajai daļai ir tiesības jebkurā laikā pēc visa pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas iepazīties ar krimināllietas materiāliem.

Kriminālprocesa likuma 392.1 panta piektajā daļā ietvertais termiņš - 10 dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas iepazīties ar krimināllietas materiāliem -, acīmredzot tiek saistīts tikai ar Kriminālprocesa likuma 339. panta otrajā daļā noteikto šā lēmuma pārsūdzības termiņu, bet ne vispārējām minētās personas tiesībām iepazīties ar krimināllietas materiāliem.

[10] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs konkrētajā kriminālprocesā bija persona, pret kuru bija uzsākts kriminālprocess un viņam bija tiesības uz aizstāvību. Tāpat nepastāv strīds par to, ka krimināllietā tika pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu, kurā bija izskaidrotas pieteicēja tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem un 10 dienu laikā pārsūdzēt šo lēmumu (lietas 26.-28. lapa).

Tādējādi tiesa atzīst, ka pieteicējs ietilpst to personu lokā, kurām ir tiesības iepazīties ar konkrētās krimināllietas materiāliem saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 375. panta otro daļu. Tas, ka kriminālprocess ir beidzies ar lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, nav pamats uzskatīt, ka pieteicēja tiesības konkrētajā kriminālprocesā nav skartas vai ka viņa tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem aprobežojas tikai ar Kriminālprocesa likuma 392.1 panta piektajā daļā noteikto termiņu.

[11] Vienlaikus tiesa norāda, ka tieši Kriminālprocesa likums reglamentē kriminālprocesuālās darbības un krimināllietas materiālu izmantošanas kārtību pēc kriminālprocesa pabeigšanas, līdz ar to tas ir uzskatāms par speciālo likumu attiecībā pret Informācijas atklātības likumu. Tādējādi Informācijas atklātības likums ir piemērojams tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālais regulējums.

No minētā secināms, ka informācijas pieejamību personām, kuru tiesības bija aizskartas konkrētajā kriminālprocesā, reglamentē nevis Informācijas atklātības likums, bet gan Kriminālprocesa likums, par ko liecina minētā likuma 375. panta otrajā daļā noteiktais, un, kā redzams, šajā pantā krimināllietas materiālu izmantošanas iespēja šādām personām nav padarīta atkarīga no tās izmantošanas mērķa. Tas nozīmē, ka norma dod tiesības šādai personai pieprasīt iepazīties ar krimināllietas materiāliem bez īpaši norādīta mērķa. It sevišķi, ja minētās ziņas (informāciju) persona pieprasa par sevi. Tas viennozīmīgi izsecināms no Kriminālprocesa likuma 1. un 12. pantā nodefinētā šā likuma mērķa un cilvēktiesību garantēšanu - noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.

Ņemot vērā iepriekš konstatēto, tiesa atzīst par prettiesiskiem dienesta Lēmumā ietvertos secinājumus, ka pieteicējs nav pietiekami ticami norādījis krimināllietas materiālos esošās informācijas izmantošanas mērķi.

[12] Tajā paša laikā dienests rakstveida paskaidrojumos tiesai atzīst, ka pieteicējs ir to personu lokā, kuriem ir tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, bet tā kā krimināllietas materiāli satur “dažādas ziņas, informāciju”, kura nav izpaužama, pieteicējam krimināllietas materiāli nav izpaužami. Šo savu iebildumu dienests tiesai pamatoja ar pirmstiesas izmeklēšanas taktiku, iekšējām nerakstītām vadlīnijām un rīcības plāniem, kā notiek noziedzīgu nodarījumu atklāšana un izmeklēšana (lietas 19.-22., 78.-81. lapa).

Senāts, interpretējot Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmo daļu [ka krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums], ir atzinis, ka konkrētā norma ir vērsta uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. Tomēr materiālu neizsniegšana kriminālprocesā nevar būt pašmērķis, līdz ar to, ja tas procesa virzītāja ieskatā neietekmē procesa sekmīgu virzību, tad materiālu neizsniegšanai nav pamata (Senāta 2008. gada 6. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-705/2008 (A42555306) 10. punkts). Proti, Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmajā daļā minētais izmeklēšanas noslēpums saprotams nevis kā vispārējs aizliegums pirmstiesas procesā izsniegt krimināllietas materiālus [..], bet gan ir vērsts uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. Proti, tas dod iespēju procesa virzītājam izlemt, vai lietas materiālu izsniegšana konkrētajā brīdī un konkrētajai personai nekaitē izmeklēšanas interesēm, un vajadzības gadījumā atteikt materiālu izsniegšanu. Jāatzīmē, ka šīs atziņas Senāts izteicis attiecībā uz personām, kas nav minētas Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajā daļā.

Izmeklēšanas darbību metodes ir īpaša rakstura informācija, kura principā tiek aizsargāta, lai nodrošinātu sabiedrības intereses. Lai nodrošinātu personas tiesības uz aizstāvību, metožu pamatotība ir jākontrolē tiesai konkrētā kriminālprocesa ietvaros. Metožu izsniegšana (jo īpaši pilnā apjomā) var būt pamatota tikai ar būtiskām sabiedrības interesēm (Senāta 2014. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. SKA-62/2014 (A420434112) 12. punkts).

No lietas materiāliem tiesa nekonstatē, ka dienests atteikumu sniegt attiecīgo informāciju (iepazīstināt pieteicēju ar visiem krimināllietas materiāliem) būtu pamatojis, norādot konkrēti kādas izmeklēšanas darbību metodes izmantotas strīdus kriminālprocesā un kādā veidā minētā informācijas izriet no krimināllietas materiāliem. Uz minēto apstākļu esību un pamatotību dienesta pārstāvji nevarēja norādīt arī lietas iztiesāšanas laikā, līdz ar to šāds dienesta iebildums izskatāmajā gadījumā nav pamatots.

[13] Turklāt konkrētajā gadījumā tiesa atzīst, ka pieteicēja pieprasījumā ir pietiekami precīzi norādīts krimināllietas materiālos esošās informācijas pieprasījuma mērķis un pamatojums - nepieciešamība īstenot savu tiesību vai tiesisko interešu aizstāvību. Savukārt ne iestāde, ne tiesa pieteicējam nevar norādīt, kāda informācija ir vai nav viņam nepieciešama savu aizskarto tiesību vai tiesisko interešu aizstāvības īstenošanai, un kādi pierādījumi iegūstami un vai tie ir attiecināmi un būtiski. Pieteicējam dienestam nebija detalizēti jāpaskaidro, kāpēc viņš krimināllietas materiālos esošo informāciju uzskata par nozīmīgu un nepieciešamu savu aizskarto tiesību vai tiesisko interešu aizstāvības nodrošināšanai.

Minētais tiesas secinājums ir tieši attiecināms uz izskatāmo gadījumu, ka arī pabeigta kriminālprocesa gadījumā, ja kriminālprocess pabeigts ar lēmumu izbeigt kriminālprocesu, iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem ir vērsta uz konkrētās personas interešu aizsardzību. Līdz ar to dienests nepamatoti sašaurinājis pieteicēja kā personas, kuras tiesības bija aizskartas konkrētajā kriminālprocesā, tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, neņemot vērā pieteicēja kriminālprocesuālo statusu un pilnībā neievērtējot, kādu aizsargājamu interešu labad pieteicējs vēlējies iepazīties ar krimināllietas materiāliem.

[14] Pastāvot konstatētajiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, tiesa atzīst, ka pieteicēja pieteikums daļā ir apmierināms un dienestam uzliekams pienākums sniegt pieteicēja 2021. gada 25. aprīļa iesniegumā pieprasīto informāciju, nodrošinot tiesības iepazīties ar visiem izbeigtā kriminālprocesa materiāliem krimināllietā Nr. 15830009816, tajos aizklājot personu datus un citu sensitīvu informāciju, ja tāda ir lietas materiālos.

[15] Pieteicējs par savu tiesību aizskārumu lūdz noteikt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu 1000 euro.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk - Zaudējumu atlīdzināšanas likums) 8. panta 1. punktu nemantiskais kaitējums ir ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas citu nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, kā rezultātā radušās nelabvēlīgas nemantiskās sekas. Saskaņā ar šā likuma 11. panta otro daļu privātpersonai ir pienākums norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, un pamatot atlīdzinājuma apmēru.

Pieteicējs norādījis, ka viņa ar likumu aizsargāto interešu aizskārums izpaudies ar dienesta prettiesisko un apzināto rīcību, kā rezultātā pieteicējam radīts emocionāls stress.

Tiesa secina, ka nemantiskā kaitējuma tiesiskais pamats šajā lietā ir pierādīts, tiesai konstatējot prettiesisku administratīvo aktu (dienesta Lēmumu), ar kuru ir aizskartas pieteicēja tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses. Proti, dienests nepamatoti nesniedza pieteicējam viņa pieprasīto informāciju.

[16] Nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēra noteikšana ir regulēta Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. pantā. Minētā panta pirmajā daļā ir noteikts, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Šā panta otrajā un trešajā daļā noteikts, ka nemantisko kaitējumu atlīdzina, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, - atvainojoties vai samaksājot atbilstīgu atlīdzību; vai ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, nemantiskā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt rakstveida vai publiska atvainošanās.

Ne jebkurš morālais [šobrīd lietots termins - nemantiskais kaitējums] kaitējums ir atlīdzināms naudā. Vienīgi būtisku morālo kaitējumu ir atbilstīgi atlīdzināt naudā. Atvainošanās ir atbilstīgākais atlīdzinājuma veids, ar kuru atlīdzina morālo kaitējumu, kurš nav smags (Senāta 2009. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-338/2009 (A42500006) 14. punkts).

No minētā tiesa secina, ka nemantiskā kaitējuma, kas izpaudies personas nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskāruma veidā, atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam. Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās vai atlīdzinājums naudā), gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums naudā. Tā kā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam, tad atlīdzinājuma noteikšanā ir izmantojami nemantiskā kaitējuma noteikšanas kritēriji. Līdz ar to šāda kaitējuma atlīdzinājums ir atkarīgs no kaitējuma rakstura, kaitējuma nodarīšanas apstākļiem, kā arī citiem būtiskiem apstākļiem.

No Senāta prakses izriet, ka pārkāpuma konstatācija pati par sevi var būt taisnīga atlīdzība par jebkuru morālu kaitējumu, ko cietis pieteicējs. Tādējādi vēl jo vairāk par taisnīgu atlīdzinājumu noteiktos apstākļos var kalpot iestādes atvainošanās.

Izvērtējot šīs lietas apstākļus, tiesa par samērīgāko nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu uzskata dienesta rakstveida atvainošanos. Tas izriet arī no līdzīgām lietām, piemēram, lietās Nr. A420764810, Nr. A420326612, Nr. A420331512, kurās tika konstatēta iestādes prettiesiska rīcība, nesniedzot pieprasīto informāciju, tiesa kā atlīdzinājumu noteica rakstveida atvainošanos.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka dienestam uzdodams rakstveidā atvainoties pieteicējam par nelabvēlīgajām sekām, kas radušās pieteicēja ar likumu aizsargāto interešu aizskāruma veidā. Līdz ar to šajā daļā pieteicēja pieteikums apmierināms daļēji.

[17] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Tā kā pieteikums ir daļēji apmierināms, no atbildētāja par labu pieteicējam piespriežama viņa samaksātā valsts nodeva 30 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, 246.¬251. pantu, 253. panta ceturto un piekto daļu, Informācijas atklātības likuma 15. panta otro daļu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda apmierināt daļēji XXX pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2021. gada 8. maija lēmumu Nr. VID.4.1/15.6.1/337.

Uzlikt pienākumu Valsts ieņēmumu dienestam 30 dienu laikā no sprieduma stāšanās spēkā ļaut XXX iepazīties ar krimināllietas Nr. 15830009816 materiāliem, ievērojot Informācijas atklātības likuma (personas datu aizsardzību) nosacījumus.

Uzdot Valsts ieņēmumu dienestam 30 dienu laikā no sprieduma stāšanās spēkā rakstveidā atvainoties XXX par nemantisko kaitējumu, kas viņam radīts, Valsts ieņēmumu dienestam nesniedzot pieprasīto informāciju.

Noraidīt XXX pieteikumu daļā par nemantiskā kaitējuma 1000 euro atlīdzinājumu.

Piespriest no Valsts ieņēmumu dienesta par labu XXX viņa samaksāto valsts nodevu 30 euro.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu namā.

Tiesnesis A. Vīksne

Lieta Nr. A420173621, SKA-308/2023 Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2023. gada 28. februārī

[1] Senātā saņemta Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk - dienests) kasācijas sūdzība par Administratīvās rajona tiesas 2022. gada 14. aprīļa spriedumu, ar kuru daļēji apmierināts pieteicēja XXX pieteikums un konstatēts dienesta ģenerāldirektora 2021. gada 8. maija lēmuma Nr. VID.4.1/15.6.1/337 prettiesiskums, noteikts pienākums dienestam atļaut pieteicējam iepazīties ar krimināllietas materiāliem, ievērojot Informācijas atklātības likuma nosacījumus. Ar spriedumu arī noteikts pienākums dienestam rakstveidā atvainoties pieteicējam, kā arī noraidīts pieteikums daļā par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu naudā.

Administratīvā rajona tiesa atzina, ka dienests nepamatoti liedza pieteicējam iepazīties ar krimināllietas, kurā tika izbeigts kriminālprocess, materiāliem. Tiesa norādīja, ka pieteicējs iesniegumā par iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem bija pienācīgi norādījis informācijas izmantošanas mērķi. Savukārt dienests atteikumā nav pamatojis, kādas konkrēti izmeklēšanas darbību metodes izmantotas kriminālprocesā un kādā veidā informācij a par šīm metodēm izriet no krimināllietas materiāliem.

[2] Senatoru kolēģija konstatē, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana atsakāma, jo kasācijas sūdzībā norādītie argumenti nerada šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā (Administratīvā procesa likuma 338.1 panta otrās daļas 2. punkts), kā arī daļā kasācijas sūdzība neatbilst kasācijas sūdzībai izvirzītajām prasībām (Administratīvā procesa likuma 338.1 panta pirmā daļa).

[3] Kasācijas sūdzībā dienests norādījis, ka tiesa nepareizi atzinusi, ka Kriminālprocesa likuma 192.1 panta piektajā daļā noteiktais termiņš ir saistāms tikai ar šā likuma 339. panta otrajā daļā noteikto lēmuma pārsūdzības termiņu. Nepareiza Kriminālprocesa likuma 192.1 panta interpretācija esot novedusi pie lietas nepareizas izspriešanas. Dienests arī vērsis uzmanību, ka Kriminālprocesa likuma 392.1 panta piektā daļa attiecas tikai uz gadījumu, kad pirmstiesas kriminālprocess tiek pabeigts, izbeidzot kriminālprocesu, nevis uz citiem pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas gadījumiem. Savukārt likuma 375. panta otrā daļa attiecoties uz gadījumu, kad kriminālprocess tiek pabeigts kopumā.

Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajā daļā noteikts, ka pēc kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā ar krimināllietas materiāliem drīkst iepazīties tiesu, prokuratūras, izmeklēšanas un kriminālsodu izpildes iestāžu darbinieki, personas, kuru tiesības bija aizskartas konkrētajā kriminālprocesā, kā arī personas, kuras veic zinātnisko darbību. Savukārt saskaņā ar šā likuma 392.1 panta piektajā daļā noteikto, ka par pirmstiesas kriminālprocesā pieņemto lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu nekavējoties paziņo personai vai iestādei, pēc kuras iesnieguma tika uzsākts kriminālprocess. Lēmuma kopiju par kriminālprocesa izbeigšanu nekavējoties nosūta uzraugošajam prokuroram, bet cietušajam un personai, kurai bija tiesības uz aizstāvību, nosūta vai izsniedz lēmuma kopiju par kriminālprocesa izbeigšanu, izskaidrojot tiesības 10 dienu laikā no lēmuma saņemšanas dienas iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Ja kriminālprocess tiek izbeigts kādā tā daļā, tad cietušajam ir tiesības iepazīties ar tiem krimināllietas materiāliem, kas tieši attiecas uz viņu, bet persona, kurai bija tiesības uz aizstāvību, ar krimināllietas materiāliem var iepazīties pēc visa pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas.

Senatoru kolēģija piekrīt dienestam, ka Kriminālprocesa likuma 375. panta otrā daļa attiecas uz gadījumu, kad kriminālprocess ir pabeigts kopumā. Senatoru kolēģija piekrīt arī tam, ka šā likuma 392.1 panta piektā daļa ir piemērojama gadījumam, kad pirmstiesas kriminālprocesa stadijā tiek izbeigts kriminālprocess, ka iepazīšanās ar krimināllietu ir paredzēta tikai noteiktam personu lokam, kā arī ka 10 dienu termiņš kalpo, lai attiecīgā persona varētu pārliecināties par izmeklēšanas laikā iegūto pierādījumu atbilstību saņemtajam lēmumam un lemtu par nepieciešamību to pārsūdzēt. Dienests pats, interpretējot minēto tiesību normu, to ir tulkojis kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 339. pantu. Tādēļ senatoru kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas atsauce uz minēto tiesību normu ir pareiza. Papildus senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzībā nav akcentēts, kāda nozīme ir dienesta argumentam, ka Kriminālprocesa likuma 192.1 pants attiecas tikai uz gadījumu, kad pirmstiesas kriminālprocess tiek pabeigs, izbeidzot kriminālprocesu. Lietā nav šaubu, ka tieši tā arī konkrētais pirmstiesas kriminālprocess ir noslēdzies. Savukārt kasācijas sūdzībā nav argumentu par to, ka ar lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu konkrētajā krimināllietā nebūtu pabeigts arī kriminālprocess kopumā un ka tādēļ pieteicējam nebūtu tiesību iepazīties ar krimināllietas materiāliem atbilstoši Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajai daļai.

Tādēļ kasācijas sūdzības argumenti par nepareizu Kriminālprocesa likuma 392.1 panta interpretāciju un piemērošanu nav pamatoti.

[4] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa nav sniegusi pamatojumu tam, ciktāl ir piemērojams Informācijas atklātības likums iepretim Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajai daļai. Dienesta ieskatā minētā tiesību norma nosaka tikai personas, kuras drīkst iepazīties ar krimināllietas materiāliem, bet nenosaka, kādā apjomā šīs tiesības piemīt un kādiem mērķiem informācija var tikt izmantota. Nepareizs esot tiesas secinājums, ka minētā tiesību norma dod tiesības personai iepazīties ar krimināllietas materiāliem bez īpaši norādīta mērķa.

Senāts ir atzinis, ka lūgums iepazīties ar krimināllietas materiāliem ir aplūkojams atbilstoši Informācijas atklātības likumam tiktāl, ciktāl tā piemērošanu neierobežo speciālā tiesību norma - Kriminālprocesa likuma 375. panta otrā daļa (Senāta 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-453/2017,

ECLI:LV:AT:2017:1221.A420346515.2.S, 7. punkts). Pabeigta kriminālprocesa gadījumā liegums iepazīties ar krimināllietas materiāliem nevar būt pašmērķīgs, bet tam jābūt vērstam uz konkrētu interešu aizsardzību. Tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem nav aplūkojamas nepamatoti šauri, formāli koncentrējoties tikai uz personas kriminālprocesuālo statusu un nevērtējot to, kādu aizsargājamu interešu labad ir attaisnojams aizliegums personai iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Turklāt šajā ziņā nozīme var būt arī veidam, kādā ir pabeigts konkrētais kriminālprocess. Ja kriminālprocess pabeigts ar lēmumu izbeigt kriminālprocesu, jo nav noticis noziedzīgs nodarījums, tad šāda veida krimināllietas materiāliem, iespējams, nebūtu piešķirama tik augsta aizsardzības pakāpe kā, piemēram, tādas krimināllietas materiāliem, kurā taisīts notiesājošs spriedums. Kriminālprocesa likuma 375. panta otrās daļas piemērošanā iestādei ir jāizvērtē gan tas, kura persona un kādām vajadzībām prasa informāciju no krimināllietas materiāliem, gan tas, kādu informāciju satur krimināllietas materiāli, ar kuriem persona lūdz iepazīties, jo ziņas, kas iegūtas veicot kriminālprocesuālas darbības, var būt dažādas (turpat, 8. punkts). Tādējādi Senāta judikatūrā ir sniegta atbilde, kā ir piemērojams Informācijas atklātības likums kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 375. panta otro daļu.

Senāts konstatē, ka pirmās instances tiesa spriedumā ir atzinusi, ka pieteicēja prasījumā ir pietiekami precīzi norādīts krimināllietas materiālos esošās informācijas pieprasījuma mērķis un pamatojums - nepieciešamība īstenot savu tiesību vai tiesisko interešu aizstāvību. Tiesa arī norādījusi, ka ne iestāde, ne tiesa pieteicējam nevar norādīt, kāda informācija ir vai nav nepieciešama personas aizskarto tiesību vai tiesisko interešu aizstāvības īstenošanai un kādi pierādījumi iegūstami, vai tie ir attiecināmi un būtiski. Pieteicējam nebija pienākuma dienestam detalizēti paskaidrot, kāpēc viņš krimināllietas materiālos esošo informāciju uzskata par nozīmīgu un nepieciešamu savu aizskarto tiesību vai tiesisko interešu aizstāvībai.

Pamatojoties uz minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka tiesas spriedums atbilst Senāta judikatūrai. Proti, tiesa ir noskaidrojusi, ka pieteicējs ir norādījis mērķi, kādam viņam ir nepieciešams iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Tādējādi tiesas norādītajam, ka Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajā daļā ietvertās tiesības nav atkarīgas no krimināllietas materiālu izmantošanas mērķa, nav nozīmes šajā konkrētajā gadījumā.

[5] Dienests kasācijas sūdzībā norādījis, ka pirmās instances tiesa ir tikai deklaratīvi minējusi, ka pieteicēja lūgumā iepazīties ar krimināllietas materiāliem ir ietverts mērķis. Mērķim jābūt tādam, lai sniegtu ticamu priekšstatu par attiecīgās informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu un lai iestāde varētu izvērtēt, vai personas iepazīstināšana ar krimināllietas materiāliem neapdraudēs būtiskas sabiedrības intereses. Pieteicēja norādītais pamatojums ir plašs, vispārīgs un nekonkrēts un nesniedz priekšstatu par to, kādēļ pieteicējam ir nepieciešams iepazīties ar krimināllietas materiāliem un vai šāda nepieciešamība vispār pastāv.

Senatoru kolēģija atzīst, ka ar minētajiem argumentiem dienests nepiekrīt tam, kā tiesa ir novērtējusi lietas apstākļus. Tomēr to pārvērtēšana nav kasācijas instances tiesas kompetencē. Vienlaikus dienests arī pats kasācijas sūdzībā nav ietvēris argumentus par to,

kāpēc pieteicēja iesniegumā norādītie iepazīšanās ar krimināllietu mērķi (piemēram, lai iegūtu informāciju, kas nepieciešama kriminālprocesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai; lai konstatētu, vai materiāliem ir pievienoti visi lūgumi, iesniegumi, sūdzības; lai vērtētu, kā informācija par kriminālprocesu ir nonākusi publiskajā telpā u. c.) būtu neleģitīmi, neticami un attiecīgi tiesas secinājumi spriedumā neloģiski. Līdz ar to senatoru kolēģijai nav arī pamata uzskatīt, ka dienestam no pieteicēja iesnieguma nebija iespējams saprast, kādā apjomā būtu jāatklāj krimināllietas materiāli un kādas nozīmīgas sabiedrības intereses ar to varētu tikt aizskartas un būtu jāaizsargā. Turklāt Senāts ir arī atzinis, ka kriminālprocesa, kas vēlāk izbeigts, ietvaros persona, kura atbilstoši Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajai daļai uzskatāma par tādu, kuru konkrētais kriminālprocess skar, ir tiesīga iepazīties ar krimināllietas materiāliem neatkarīgi no tā, vai šī persona vēlas šo informāciju izmantot, lai vērstos tiesā ar civilprasību (Senāta 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-453/2017, ECLI:LV:AT:2017:1221.A420346515.2.S, 13. punkts). Tādējādi dienesta arguments par to, ka pieteicēja iesniegums nesniedz priekšstatu par nepieciešamību iegūt informāciju, ir nepamatots. Senatoru kolēģija atzīst, ka tiesas spriedumā ir pamatoti norādīts, ka ne iestāde, ne tiesa pieteicējam nevar norādīt, kāda informācija ir vai nav nepieciešama personas aizskarto tiesību vai tiesisko interešu aizstāvības īstenošanai un kādi pierādījumi iegūstami, vai tie ir attiecināmi un būtiski. Tas ir pašas personas ziņā.

Dienests kasācijas sūdzībā ir pamatoti atsaucies uz Senāta judikatūras atziņu. Proti, tā kā liegums iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem nevar būt pašmērķīgs, tad šādā situācijā tas ir tieši iestādes, kuras lietvedībā atradies konkrētais kriminālprocess, pienākums norādīt, konkrēti kādas intereses ar šādu liegumu ir nepieciešams aizsargāt, kā arī paskaidrot, kādēļ, ļaujot personai iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, radīsies (vai varētu rasties) attiecīgo interešu apdraudējums; savukārt tiesas uzdevums strīda gadījumā ir izsvērt, kurai interesei šādā situācijā ir nepieciešams nodrošināt lielāku aizsardzību (Senāta 2021. gada 31. maija lēmuma lietā Nr. SKA-671/2021, ECLI:LV:AT:2021:0531.A420195420.5.L, 5. punkts). Senatoru kolēģija iepriekš atzina, ka nav pamata uzskatīt, ka dienestam nebija saprotams, kādā apjomā pieteicējam būtu jāuzrāda krimināllietas materiāli, ņemot vērā viņa iesniegumu. Tādējādi nav pamata arī uzskatīt, ka dienests nevarēja identificēt būtiskas sabiedrības intereses, kuru dēļ krimināllietas materiāli pilnībā vai kādā daļā nebūtu uzrādāmi pieteicējam. Kā redzams no lietas materiāliem, pirmās instances tiesa dienestam bija lūgusi sniegt paskaidrojumus par šo jautājumu, ko dienests arī izpildīja. Pirmās instances tiesa ar spriedumu ir noteikusi dienestam pienākumu iepazīstināt pieteicēju ar krimināllietas materiāliem, ievērojot Informācijas atklātības likuma nosacījumus. Kasācijas sūdzībā nav ietverti argumenti par to, vai pirmās instances tiesa dienesta argumentus par aizsargājamām interesēm ir vērtējusi, jo dienests pastāv uz to, ka, kamēr pieteicējs nav konkretizējis informācijas iegūšanas mērķi, dienests nevar novērtēt informācijas apjomu, ar kādu pieteicēju varētu iepazīstināt.

Pamatojoties uz minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka dienesta argumenti par to, ka tiesa ir nepietiekami novērtējusi mērķi, kādam pieteicējam nepieciešams iepazīties ar krimināllietas materiāliem, nav pamatoti.

[6] Dienests pirmās instances tiesas spriedumu ir pārsūdzējis daļā, ar kuru tika apmierināts pieteicēja pieteikums. Vienlaikus kasācijas sūdzībā nav argumentu par spriedumu daļā, ar kuru dienestam ir uzlikts pienākums rakstveidā atvainoties pieteicējam. Tādēļ senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzība šajā daļā neatbilst kasācijas sūdzībai izvirzītajām prasībām.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338. panta otro daļu un 338.1 panta pirmo daļu un otrās daļas 2. punktu, senatoru kolēģija nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2022. gada 14. aprīļa spriedumu.

Seko mums