Speram jau kārtējos milzu soļus totalitāras valsts virzienā – tādas, kur likumi tiek ievēroti tikai represējošas varas vai ziņojošu līdzpilsoņu klātbūtnē
Aivars Zilups04.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Uz afišas internetā bija rakstīts, ka jābūt potētam. Esmu pilsētā, un draugs pārliecina aiziet un pamēģināt tik un tā. Pie ieejas saka, ka var arī nepotētie. Ir drāšu žoga nodalījums starp šķirām, bet var brīvi staigāt turpu šurpu pa atvērumu vidū. Katrai šķirai iedod uzkrītošu, savas krāsas atstarojošu aproci (nepotētajiem rozā). Lai dabūtu zilo potētā aproci, jāuzrāda “čips” - digitālais sertifikāts telefonā. Pieņemu, ka nepotētie nevar otrā pusē iet, nemēģinu. Nepotēto puses novietojums ir feināks, vairums cilvēku ir nepotēto pusē. Sajūta dīvaina. Tas ir smieklīgi un nieks tikai šī mierīgā vakara ietvaros. Jebkādā plašākā kontekstā tas ir neprāts.
Vienīgais, kas šo vakaru šķir no drausmīga vakara, ir viens, vienīgs cilvēks, varbūt pašvaldības policists, kas uzstās uz striktu noteikumu ievērošanu. Viena cilvēka dēļ šis mierīgais vakars var kļūt par vakaru, kad mēs spriedīsim viens par otru pēc aproces krāsas. Un pat šovakar es gribot negribot skatos uz to, kādas krāsas aproces katram ir.
Aproces neatklāj mūsu politisko nostāju, aproces neatklāj mūsu piesliešanos kādai idejai, kuru esam paši izvēlējušies. Aproces atklāj, vai mēs esam pakļāvuši savu ķermeni kādai medicīniskai procedūrai, vai mēs esam pakļāvuši sevi vēl eksperimentālā stadijā esošai vakcīnai. Aproces neatklāj, vai esam to darījuši piespiedu vai brīvprātīgā kārtā. Pēc sava ārsta ieteikuma vai pretēji sava ārsta ieteikumam.
Aproces neatklāj, vai piederam kādai riska grupai, kurai vakcinēties būtu īpaši ieteicams. Aproces sadala mūs divās vai trīs kategorijās (bija vēl trešās krāsas — gaiši zilas — aproces, bet nezinu, ko tās iezīmēja), piederību kurām afišēt vai neafišēt mēs neesam izvēlējušies — tas mums ir uzspiests. Vara mums ir piespiedusi valkāt atšķirības zīmes pēc piederības vieni vai citai no augšas noteiktai šķirai.
Šķirošanā speram vēl tikai pirmos solīšus. Nekādus kautiņus vai asas vārdu pārmaiņas starp šķirām šodien neredz. Bet kādā citā ziņā mēs speram jau kārtējos milzu soļus totalitāras valsts virzienā — tādā, kur likumi tiek ievēroti tikai represējošas varas vai ziņojošu līdzpilsoņu klātbūtnē. Un tā ir izlikšanās spēle, kuru turpinām pilnveidot. Mēs atkal izliekamies. Mēs turpinām veidot savas sirdsapziņas aplokos izņēmuma gadījumus.
Mēs izliekamies, ka apmeklējam pasākumu, kurā tiek ievēroti valstī noteiktie ierobežojumi. Mēs izliekamies, ka ievērojam likumus. Mēs nevarēsim stāstīt par savu dalību šajā koncertā, jo zinām, ka nebija viss kārtībā. Mēs nevarēsim atklāti aizrādīt kādam citam, kad tas darīs ko nelikumīgu vai netaisnīgu, jo paši būsim jau pārdevušies viena vai kāda cita personīga labuma dēļ.
Mūziķi, kas paziņojuši, ka šovasar nepiedalīsies šajā izlikšanās spēlītē, ir pelnījuši visaugstāko atzinību un mūsu pateicības ziedojumus. Bet vislielāko atzinību ir pelnījuši tie mūziķi, kas ir bijuši tautas pusē vēl no pagājušā gada, kad reizē ar protestējošo sabiedrības daļu ir tikuši nosaukti par kartupeļiem. Nevis tikai tie, kas modušies tagad, kad jaunie nodokļi iegriež viņiem personīgi.
Sabiedrības morāle tiek grauta katru dienu, ko savu vājību dēļ piedalāmies šajā izlikšanās spēlē. Katrs pasākums, kurā es piedalos pretēji savai pārliecībai, padara mani par lielāku divkosi un mazina manas tiesības morāli iebilst.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.