Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Špikeris Latvijas Universitātes Satversmes sapulcei

Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK
17.04.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Augstskolas rektora vēlēšanas tik tiešām nav joka lieta – to es skaidri apzinos, topošiem elektoriem ar savu padomu uzbāžoties. Tā nemaz nelīdzinās novienkāršotajai rokas pacelšanai Jēkabielā par labu "nācijas tēvam", tautas vietniekiem (nepamatoti) cerot pēc tam kādu brīsniņu pasildīties tautas atzinībā. Jo mērogos mazāka ir varas struktūra, jo tiešāk, sāpīgāk lēmums ietekmē tā pieņēmējus.

Otrkārt, kā – kaut kur, būšu jums pateicīgs par atgādinātu avotu – viedi norādīja Henrijs Kisindžers, naidīgu kodollielvalstu attiecības izskatās gluži bezzobaini uz augstskolu personāla šekspīrisko (tagad jāsaka – troņspēlīgo) intrigu fona. Jo niecīgāka ir cīņas trofeja, jo lielāku nežēlību var atļauties tajā iesaistītie... Tā kā runa nav par katedras vadību, gribas cerēt, ka mana Alma Mater atkal spēs šajās raudzībās saglabāt ārēju pieklājību.

Tāpat kā citi Universitātē – vissvienalga, LU vai LVU – studējušie, es vēlos, lai tā turpina plaukt un zelt gan starptautiskās izcilības reitingos, gan savā labklājībā. Tāpēc mīļi un padevīgi lūdzu visus tagadējā rektora (iespējami) aizvainotos, apietos, varbūt pazemotos vai viņam principiāli oponējošos LU Senāta un Satversmes sapulces locekļus: norijiet aizvainojuma krupjus, piedodiet jums apcirstos spārnus vai liegtās sinekūras un finanses! Balsojiet visi kā viens par Indriķi Muižnieku!

Ziniet, lūdzos ne jau tāpēc, ka personīgi pazītu Indriķi Muižnieku. Nē, nepazīstu itin nemaz. Drīzāk šis mudinājums no manas, ar LU tagad vispār nesaistīta cilvēka mutes, izskan tāpēc, ka patlaban vismaz no malas vērotāja robežpozīcijām saskatāmās reālijas rāda: citādi mums mīļajai Alma Mater briest nepatikšanas. Tas nekādi nenozīmē, ka man, atpestī no ļauna, būtu sevišķi izkopta nepatika pret otru kandidātu. Ar to es, Die's lai sarga, negribu pat teikt, ka otrs amata pretendents – augstskolas Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš – būtu jebkādi tīri personisko īpašību ziņā sliktāks, dumjāks vai savā jomā nezinošāks. Taču LU kopējais pragmatiskais labums prasa, lai viņam rektora postenis paliek nepieejams, un man žēl, ka pats kandidāts nav tik gana altruistisks, kā rādās no viņa publiskajām atklāsmēm.

Cita starpā BVEF dekāns ir arī AS "Olainfarm" padomes vadītājs. Tās padomes, kas nesen tika izveidota pie farmācijas lielražotnes galvenajiem vārtiem piebrauktā mikroautobusā, taču ir saņēmusi Uzņēmuma reģistra svētību. Ņemot vērā šīs institūcijas locekļiem noteikto atalgojumu, Bērziņš noteikti gribēs to saglabāt, arī izraudzīts LU rektora amatā. Būsim godīgi: kurš negribētu?

Tieši vērienīgais "Olainfarm" var būt nozīmīgs klients un sadarbības partneris LU speciālistiem un laboratorijām, kas Torņkalnā izvietotas skaistajā Dabas mājā. Tur varētu veikt AS izstrādāto medikamentu testus, izsniegt neatkarīgās ekspertīzes slēdzienus – vai arī uzņēmumam palīdzēt radīt jaunu produkciju. Diemžēl gluži plakātiskais interešu konflikts, ko radītu Bērziņa "divi vienā" statuss – augstskolas rektora un AS funkcionāra amati – šādas perspektīvas nobremzētu.

Tāpēc aiz šī interešu acīmredzamā konflikta gluži sekundārs jau paliek jautājums: kas pašam Bērziņam (kā ievēlētam LU rektoram) būs prioritāte – vadīt lielāko Latvijas augstskolu, vai sargāt īpašnieku strīdos ierauta uzņēmuma padomes priekšsēža krēslu un dāsno atalgojumu (krietni dāsnāku nekā LU rektora dienišķo maizi)? Miniet vien, kāda varētu būt īstā atbilde!

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...