Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Valsts apvērsuma hronikā balzamējoša vieta ir valdošās kliķes draudiem interneta portālam „Infotop”. Šis notikums precizē apvērsuma mērķi likvidēt vārda brīvību un uz visiem laikiem aizbāzt muti īstiem žurnālistiem. Apķērīgā valdošā kliķe bez atšņorētas bikšpriekšas elegantajās biksēs nesavlaicīgi nolaida kārtējo remdeno strūklu, tādējādi visai pasaulei vēlreiz atgādinot par valsts apvērsuma („Āboltiņas grozījumu”) demokrātiskumu. Tas no vienas puses.

No otras puses - neķītrais notikums ar „Infotop” atspoguļo žurnālistu priekšstatus par vārda brīvību, informāciju, informācijas karu, žurnālistikas misiju un žurnālistikas iespējām mūsdienu laikmetā. Atspoguļo viņu priekšstatus par valsti un valdību.

Skaidrs, ka apvērsuma kontekstā ir jāzina ne tikai valdošās kliķes priekšstati, bet arī žurnālistu, vārda brīvības intensīvo realizētāju, priekšstati. Maksimāli ir jāzina par cilvēkiem, kuri tradicionāli aizstāv sabiedrības intereses un pašaizliedzīgi sargā tautas suverenitāti. Jāzina par sociālo grupu, uz kuru ir notēmēti „Āboltiņas grozījumi”.

Notikums ar „Infotop” palīdz samērā gludi iepazīties ar žurnālistu priekšstatiem. Tos ir vērts uzklausīt. Pēcpadomju Latvijā mājo latviešu žurnālisti un latviešu pseidožurnālisti, kurus interneta komentāros pamatoti apsaukā par „žurļāgām”. Ar „žurļāgu” priekšstatiem lai pušķojas postcilvēki.

Acīmredzot „Infotop” veido īsti žurnālisti. Portāla kadri vēlas būt cienījami savas profesijas bērni. Tāpēc viņu priekšstati ir analītiski vērtīgi. Uz žurnālistu balto priekšstatu fona kontrastaināk izceļas valdošās kliķes melnā noziedzība.

Hibrīdkara glūnošā cirkulējuma epohā plivinoši karstasinīgi rūpējoties par izsenis apdraudētā bezbailīgā latviešu etnosa drošību, LR MK vadītājs (asprātīgais etnoss viņam ir glaimojoši dāvinājis vārdu Skaitāmo Kauliņu Grāmatvedis - SKG) negaidīti uzklupa „Infotop”. Viņš staļinlaika valstsvīru un nevalstsvīru integrētās denuncētāju brālības sirdsšķīstajā manierē bez niecīgākās žēlsirdīgās nopūtas izplēnējošajā apziņā un vēl dzirksteļojošajā zemapziņā Drošības policijai neuzplijīgi pieprasīja pārbaudīt interneta portāla „Infotop” lojalitāti. Tas DP jādara no pašpaļāvīgo un stingro vietējo juridiski tikumīgo prātu un vietējo juridiski netikumīgo prātu pietaisīto likumu viedokļa. SKG ieskatā „Infotop” neklausa likumus. Tāpēc DP uzdevums ir izostīt „Infotop” materiālus no pietaisīto likumu dusmīgās šņākoņas viedokļa.

Interneta portāls uzzināja par SKG prāta, gara un dvēseles konsolidēto pukstu. Portāls momentā sadusmojās. Tas ir saprotams visiem. Īsti saprotams nav kaut kas cits.

Varbūt „Infotop” sadusmojās veltīgi? Varbūt SKG draudzīgi pakratīja ar pirkstu? No veselā saprāta viedokļa drīkstam ticēt, ka SKG tikai brīdinoši paskatījās uz portālu. SKG reāli nepieprasīja „Infotop” pārbaudi. SKG izvēlējās smalkāku taktiku. Gudri valstsvīri tā mēdz rīkoties. Viņi vajadzības gadījumā nepaklausīgo tādā viltīgā formā profilaktiski aicina pārtraukt blēņoties. Īstas valsts menedžmentā tāda viltīga forma ir ikdienišķa prakse. Arī efektīva prakse. Blēņdaris tūlīt kļūst piemīlīgi rāms un tāds paliek līdz mūža beigām. Ja SKG patiešām būtu nobijies no „Infotop”, tad par pieprasījumu zinātu tikai daži cilvēki un nekādā gadījumā par to neuzzinātu portāla darbinieki. SKG klusi pavēlētu, DP klusi izostītu portālu un tikpat klusi atskaitītos SKG.

Tā mēdz būt garīgi pilnvērtīgu cilvēku valstiskajos kolektīvos. Tāpēc nevaram droši aptvert, ko valstiski nesaprātīgi nepastrādāja SKG un ko valstiski nesaprātīgi pastrādāja SKG. Bet tas šoreiz nav intelektuāli sātīgākais.

Intelektuāli sātīgākais ir baudāms „Infotop” reakcijā. Uzzinot par SKG pieprasījumu, portāls nekavējoties tramīgi reaģēja. Tas izvēlējās latviešu trešās „atmodas” tracinošo žanru. To simpātiski naivie patrioti joprojām cerīgi kultivē komunikācijā ar valdību.

Protams, runa ir par atklātās vēstules žanru. Mediji joprojām regulāri publicē valdībai adresētas atklātās vēstules. Vienīgi medijos nav manītas valdības atklātās atbildes.

„Infotop” žurnālisti operatīvi sacerēja atklāto vēstuli „Lādējam burtus magazīnās! jeb Ko jūs īsti gribat, Kučinska kungs?”. Vēstule tika publicēta savā sētā, kā arī pārpublicēta citos portālos. Pārpublicēšanu stimulēja vēsturiskā situācija – valsts apvērsums.

Kā jau minēju, informācija par SKG pieprasījumu izplatījās valsts apvērsuma sakarsētajā laikā. „Āboltiņas grozījumu” aktīvā nosodījuma dienās valdošā kliķe svilinoši uzkarsēja sabiedrisko atmosfēru. SKG pieprasījums dūcinoši ilustrēja Lielās Bandas maniakālos centienus likvidēt vārda brīvību. „Infotop” atklātā vēstule adresēta vienam no Lielās Bandas maniakiem.

Visā šajā notikumā dīvaini ir tas, ka „Infotop” saturs neliecina par kaitējumu valsts drošībai. Internetā par to var pārliecināties katrs interesents. Principā „Infotop” ne ar ko neatšķiras no citiem ziņu portāliem. „Infotop” vienīgi neapsiekalo latviešu pederastus, „smalko aprindu” un „radošo aprindu” deģenerātus un perversijas fanus, kā to audzinoši gudri katru stundu dara Rīgas ziņu portāli. Valdībai par „Infotop” ir jāpriecājas. Valdībai „Infotop” ir jāslavē kā latviešu masu komunikācijas paraugbērnu. Bet atkal ir jāsaka: „Tā mēdz būt garīgi pilnvērtīgu cilvēku valstiskajos kolektīvos.”

„Infotop” atklātajā vēstulē intelektuāli sātīgākais ir spriganie priekšstati par vairākiem momentiem. Nebūs lieki atkārtot, ka pret vēstules autoru spriganajiem priekšstatiem ir jāizturas nopietni. Tiekamies ar 4.varas priekšstatiem. Visticamākais, tiekamies ar latviešu jaunākās paaudzes inteliģences priekšstatiem. Tātad tā kontingenta priekšstatiem, kas vēl ilgi ietekmēs sabiedrisko domu un garīgo procesu dienas kārtību. Pret tādu kontingentu vienmēr ir jāizturas ar vislielāko nopietnību. No šī kontingenta pašlaik ir atkarīga un arī turpmāk būs atkarīga latviešu etnosa garīgā kondīcija.

Vispirms pievērsīsimies diviem teikumiem „Infotop” atklātajā vēstulē: „Galva ir sajaukta, un ej un saproti, kur ir valsts, bet kur – valdošās koalīcijas intereses. 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas neviens nav papūlējies kaut cik autoritatīvi definēt, kas īsti ir valsts, kas ir nācija, kas – nacionālās vērtības.”

Žurnālistiem nedrīkst būt „sajauktas” galvas. „Sajauktas” galvas drīkst būt politiķiem. Nav vēlams, bet nav aizliegts būt. Turpretī žurnālistiem ir aizliegts būt, jo viņu pienākums ir informēt masu sabiedrību par politiķu „sajauktajām” galvām. Ja „sajauktas” galvas būs arī žurnālistiem, tad viņi nevarēs fiksēt politiķu galvu „sajauktību” un par to informēt masu sabiedrību. Masu sabiedrība neuzzinās par politiķu galvu „sajauktību”. Paši politiķi nekad neinformē masu sabiedrību par savu galvu „sajauktību”. Politiķi vienmēr slēpj un nomaskē savas dumjības. Lielā Banda arī cītīgi slēpj un nomaskē savu nacionāli nelietīgo vājprātu.

Žurnālistiem obligāti ir jāprot atšķirt valsts intereses no valdošās elites savtīgajām interesēm. Ja kāds to nespēj, tad viņam nav vietas žurnālistikā. Žurnālistiem ir jābūt kompetentiem politikā, ekonomikā, finansēs, valsts tiesību jautājumos, tādās zinātnēs kā socioloģija, politoloģija, kulturoloģija. Viņiem ir jāorientējas ekonomisko un finanšu mahināciju vēsturiskajā mantojumā, lai zinātu korupcijas un nodokļu nemaksāšanas paņēmienus un shēmas, zagšanas un blēdību vērptuvi u.tml. Žurnālistiem katru dienu jālasa, jāmācās, jāpārdomā uzzinātais. Viņiem ir jābūt vispusīgi izglītotiem un kritiski domājošiem cilvēkiem.

 „Infotop” žurnālistiem jābūt perfekti sagatavotiem. Viņi sevi prezentē kā „neatkarīgo informatīvi analītisko aģentūru”. Tātad viņi ne tikai informē, bet arī analizē informāciju Latvijas, Eiropas, pasaules kontekstā.

Gribas ticēt, ka „Infotop” patiešām ir neatkarīga aģentūra, un norāde portāla prezentācijā nav naivajiem domāts iepriecinājums. Tātad aģentūra nav atkarīga no kādas partijas, firmas, oligarha, M-16, ISI, DGSE, BND, MOSSAD, RAW, ASIS, CSIS vai kāda cita ziņkārīga dienesta finansējuma. „Infotop” finansējuma avotam ir tikai viens mērķis – sniegt mūždien kognitīvi izslāpušajam latviešu etnosam patiesu informāciju bez jebkāda savtīgā aprēķina un manipulatīvā iesaiņojuma.

Negaidīti jautājumi sprēgā sakarā ar teikumu „25 gadus pēc neatkarības atgūšanas neviens nav papūlējies kaut cik autoritatīvi definēt, kas īsti ir valsts, kas ir nācija, kas – nacionālās vērtības”.

Ko tas nozīmē? Vai kādam „suņu būdas” „politiķim” vajadzēja latviešu žurnālistiem un latviešu etnosam speciāli formulēt valsts, nācijas un nacionālo vērtību definīciju? Vai „Infotop” analītiskās žurnālistikas kadri nezina, kas ir valsts, nācija un nacionālās vērtības? Vai „Infotop” žurnālisti patiešām domā, ka ir jābūt valsts, nācijas un nacionālo vērtību latviešu definīcijām?

Pareizāk būtu teikt, ka 25 gadus latvieši vienmēr visur ir savēlējuši neizglītotus un aprobežotus „politiķus”, kuriem nav nekāda priekšstata par tādām kategorijām kā valsts, nācija un nacionālās vērtības. Pareizāk būtu teikt, ka 25 gadus latvieši savu valsti neuzticēja pārvaldīt gudriem un godīgiem, teicami izglītotiem un teorētiski kompetentiem cilvēkiem. Aizvadītajos 25 gados latviešu liela nelaime ir reti kroplā attieksme pret sava etnosa gudriem un godīgiem cilvēkiem, kā arī nevēlēšanās mācīties no cilvēces kultūras sasniegumiem. Mācīšanās vietā latviešu „politiķis” 25 gadus demonstrēja, ka viņš visu par visu zina labāk par visiem.

„Infotop” ieskatā latvieši kļūst par kaut kādu īpašu sugu, kurai ir „autoritatīvi” jādefinē specifiski latviskas zināšanas. Tas ir smieklīgi. Vai tad nepietiek ar smieklīgo jezgu ap latvisko identitāti! To, kas ir valsts, nācija un nacionālās vērtības, cilvēce jau zina tūkstošiem gadus. Idiotiski sanāktu, ja latvieši būtu īpaši sev pūlējušies „kaut cik autoritatīvi definēt, kas īsti ir valsts, kas ir nācija, kas – nacionālās vērtības”. Respektīvi, definējuši savu latvisko izpratni par valsti, nāciju utt.

Mēs dzīvojam unikālā pārejas laikmetā. Pašlaik kardināli mainās masu cilvēks kā bioloģiskā radība un kardināli mainās masu cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas tehniskā bāze. Masu cilvēka straujais intelektuālais kritums ir zinātniska aksioma. No vecajiem labajiem laikiem saglabājās vienīgi masu cilvēka un viņa lietotās tehnikas mūžsenā sabalansētība. Proti, saglabājās masu cilvēka un tehnikas savstarpējā piemērotība. Uzskatāmi paraugi ir jauno laiku masu cilvēka un Twitter, Facebook, YouTube savstarpējā piemērotība. Jauno laiku masu cilvēks viskomfortablāk jūtas 140 zīmju robežās, un viņa smadzenēm vispieejamākā ir vizuālā informācija.

Unikālajā pārejas laikmetā rodas jaunas profesijas. Būtiski pārveidojās vēsturiski senas profesijas. Tas attiecas arī uz žurnālistiku. Žurnālistika ir izmainījusies līdz nepazīšanai. To ir veicinājis internets, mobilo sakaru tehniskās iespējas. Taču pats galvenais faktors ir radikālās izmaiņas cilvēkos un viņu dzīves vajadzībās.

„Infotop” atklātajā vēstulē ir manāms žurnālistu zināms apjukums. To sekmē radikālās pārmaiņas attieksmē pret informāciju, informācijas patiesīgumu, manipulācijām ar informāciju. Apjukuma stabils iegansts ir postmodernistiskie murgi par viedokļu plurālismu.

Latviešu jaunatni ir trekni ietaukojis viedokļu plurālisms, kas ikvienam jaunietim paver sīkīpašnieciski kāroto publicitāti. Jaunietis var neko nelasīt. Viņš savā mūžā vēl nav izlasījis nevienu grāmatu. Ikvienā tekstā viņa spēkos ir tikai pirmie divi teikumi. Trešo teikumu viņš nespēj izlasīt, jo viņa smadzenes jau ir pārmocījuši pirmie divi teikumi. Taču tādam jaunietim drīkst būt savs viedoklis par visiem un visu uz Zemes. Viņš var publiskot savu viedokli par Raini, Purvīti, Einšteinu, Kirhenšteinu, Kantu, Hēgeli, Staļinu, Kārli un Gunti Ulmani, Putinu, Obamu, valsts apvērsumu, nāciju, kolhozu, fiziku, ģeodēziju, kosmoloģiju, astrofotometriju, iradiāciju, terorismu, islamu, jūdaismu, justīciju, demokrātiju, totalitārismu, Anglijas karalieni, kuršu ķēniņiem, ofšoriem, infografiku, žurku indi, turbulentu konfliktu zonu, paukošanu, kosmonautiku, hinduistu tempļiem, fonemātiskās uztveres traucējumiem utt.

„Infotop” sprigani saka: „Fakts, ka pastāv viedokļu dažādība, ir nenoliedzams, un šī dažādība tikai padara spēcīgu gan demokrātiju, gan valsti.” Kļūtu gaišāk, ja minētais teikums būtu papildināts ar epitetiem „kompetents”, „lietpratīgs”, „spējīgs”. Demokrātiju un valsti var spēcināt vienīgi kompetentu viedokļu, lietpratīgu viedokļu, spējīgu viedoklu dažādība. Ja aizvadītajos 25 gados latvieši varētu lepoties ar tādiem viedokļiem, tad Latvija nebūtu pēdējās vietās Eiropas visos statistiskajos rādītājos.

Jautājums par viedokļu dažādības svētīgumu demokrātijā un valstī ir diskutabls jautājums. Taču nepopulāri sakot, nebūt diskutabls jautājums. Demokrātija un valsts nedrīkst pārvērsties par viedokļu pašmērķīgas bazūnēšanas skatuvi. Demokrātijas un valsts spēks ir nevis viedokļu plurālismā, bet gan viedokļu vērtībā un viedokļu autoru konsolidācijā. Nākas atcerēties, ka latviešu politisko viedokļu dažādība bija viens no galvenajiem iemesliem pirmajam valsts apvērsumam 1934.gada maijā. Toreiz latviešu politisko viedokļu dažādība bija tik raiba un nevērtīga, ka to vajadzēja ar spēku likvidēt, lai valsts nenonāktu pilnīgā postā. „Infotop” žurnālisti, cerams, saprot, ka arī pašlaik Latvijā nekāds labums nav no nekompetento viedokļu bazūnēšanas.

Šodienas jaunieša zināšanu un pārdomu loģiskās un literārās sakārtotības līmenis, cilvēcisko un teorētisko vērtību nepieciešamības izpratne, postmodernistiski hipertrofētā pašapziņa kopsolī ar morālo apjukumu un cinismu, sociālais un valstiskais sarkasms, kā arī žurnālistikas profesionālās transformācijas negācijas „Infotop” vēstulē sprigani izpaužas šādā tirādē: „Jau sen esmu sapratis, ka šajā pasaulē nekas nav 100% balts un 100% melns. Noliegt to būtu neprāts un pat, atvainojos, stulbums. Padomājot, izvērtējot, paanalizējot, pašrocīgi iegūstot un iepazīstot dažādus viedokļus, datus un faktus, jebkurš indivīds nonāks pie saviem secinājumiem. Svarīgi ir akli neļauties tam, ko mums mēģina iebarot jebkurš informācijas kanāls. Žurnālista visupirmā misija ir, kalpojot sabiedrībai (nevis varai), sniegt vielu pārdomām, rosināt domāt un salīdzināt, dažādot mūsu ikdienas un politisko izvēli. Protams, tas nav tik viegli, kā soļot kopējā iejūgā pa visu zinošās valdības noteiktu trajektoriju, kur visur ir novietotas skaidras plāksnītes ar “Labs”, “Slikts”, “Drīkst”, “Nedrīkst”. Tev pašam vairs nekas nav jādara, viss jau ir nolemts – tev tikai jāpievienojas! Atvainojiet, bet tas jau ir totalitārisms, lai kā mums negribētos to atzīt. Un totalitārismā žurnālists nedrīkst pat kļūdīties, jo propaganda nekļūdās!”

Lasot minēto tirādi, literāri un zināšanās izsmalcinātām personībām nevajadzētu smaidīt. Nevienam nav noslēpums, ar ko aizvadītajos 25 gados latviešu jaunatnei nācās sastapties galvenokārt masu cilvēku pieķēpātajā audzināšanā un izglītībā, garīgajā kultūrā un publiskās informācijas telpā. Tirādes autors ir domājošs cilvēks. Tas šoreiz ir galvenais. Viņam piemīt kritiskā domāšana, un tas ir viņa paša nopelns. Tas nav valsts audzināšanas un izglītības nopelns. No viņa valstssievas un valstsvīri var mācīties. Ja SKG un viņa bandas māsas un brāļi būtu domājoši cilvēki, tad nebūtu ne otrais valsts apvērsums, ne aprobežotā vēršanās pret „Infotop”, ne apkaunojošās pozīcijas Eiropas statistikā.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...