Stambulas konvencijas ratificēšana kaut ko mainīs, tikai galīgi ne tur, kur lielākā Latvijas sabiedrības daļa to gribētu
Ivars Lipskis28.04.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās, pēc Jēkabpils notikumiem ar jaunu sparu ir sākušās diskusijas par un pret Stambulas konvenciju (SK). Es esmu pret tās ratificēšanu, un man un maniem domubiedriem bieži tiek uzdots jautājums: "Ja jau SK neko nemainīs, tad kāpēc jūs tik ļoti pretojaties tā parakstīšanai?"
Es pagaidām neesmu redzējis nevienu sakarīgu atbildi uz šo it kā loģisko jautājumu, tāpēc šeit mēģināšu to izdarīt. Gan savā, gan savu domubiedru vārdā.
Pirmkārt, gribu norādīt, ka šis jautājums, kurš it kā tiek uzdots ar domu parādīt SK pretinieku nekonsekvenci, patiesībā ir ar nodomu izkropļots, lai kalpotu kā propagandas līdzeklis. Tas ir izdarīts, izlaižot dažus nozīmīgus vārdus.
Patiesībā SK pretinieki apgalvo nevis to, ka SK ratificēšana neko nemainīs, bet to, ka nemainīs vardarbības pret sievietēm jautājumā. Toties ļoti iespējams, ka mainīs citās jomās. Kāpēc tā?
Lai uz šo atbildētu, ir jāsāprot, ka SK pēc būtības ir solījums, apņemšanās kaut ko darīt. Kas būs šie darītāji? Te SK paredz divas lielas grupas - valsts organizācijas (MK, Saeimu, policiju, IeM, utt.) un NVO (dažādus martas centrus, mozaīkas un apvienības ar daudzburtu abreviatūrām).
Kas notiks pēc SK ratificēšanas? Jebkurš Latvijā dzīvojošs cilvēks, kurš nav pēdējos 30 gadus dzīvojis mucā, var to paredzēt ar diezgan lielu ticamības pakāpi:
Pirmā grupa, valsts organizācijas turpinās darīt tieši to, ko darījušas līdz šim, - NEKO. Protams, tās nodibinās visas SK prasītās organizācijas, noīrēs tām lepnus birojus ar dārgām mēbelēm, saliks par darbiniekiem visu Pūču ģimeni ar daudztūkstošu algām, bet ar to visa darbošanās arī beigsies. Jo darbs, kā saka, padarīts. Var slaukt naudu un ģenerēt skaistas atskaites, kamēr rūsiņi ar nažiem turpinās skraidīt apkārt un durs sievietes.
Arī otrā grupa, NVO, darīs tieši to pašu, ko darījušas līdz šim - bļaus, kliegs, tupsies uz viena ceļa, vicinās varavīksnes karogus. Ja SK atradīsies kaut viena rindiņa, kaut viens vārds (un tādi tur ir), kurš kaut kādā veidā varēs tikt iztulkots viņiem par labu, tad viņi to izdarīs un panāks savu. Pirms jūs paspēsiet atjēgties, bārdainas "sievietes" kratīs savus "debesu zvanus" dušā kopā ar jūsu nepilgadīgo meitu, un tad jau būs par vēlu. Jo, pēc SK teiktā, visas sievietes ir līdztiesīgas.
Tāpēc es esmu pret SK parakstīšanu. Nevis tāpēc, ka SK būtu kaut kas briesmīgi slikts, bet tāpēc, ka es zinu, kas realitātē pēc tās ratificēšanas notiks Latvijā.
Tāpēc atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu ir: "SK ratificēšana kaut ko mainīs, tikai galīgi ne tur, kur lielākā Latvijas sabiedrības daļa to gribētu."
Pārpublicēts no http://silversagaris.blogspot.com
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
