Iesaki rakstu: 
Stambulas konvencijas galvenais deklarētais mērķis ir risināt problemātiku, kas saistīta ar vardarbību pret sievietēm. Kopš Stambulas konvencijas parakstīšanas Latvijā notikušas diskusijas un strīdi par tās ratificēšanu. Konvencijas pretinieku iebildumi balstās pārliecībā, ka tā piesaka dzimumu kā sociālu konstruktu, radot pamatu prasībām pēc vēl plašākas homoseksuālas orientācijas un pašdefinētas dzimuma identitātes atzīšanas un aizstāvības. Taču tas ir pretrunā ar konservatīvo izpratni ar laulības, ģimenes un dzimumu binaritātes nozīmi sabiedrības stabilitātē un izaugsmē.[1]
Konvencijas aizstāvji šos pārmetumus noliedz. Piemēram, sieviešu tiesību aizsardzības centrs MARTA uzsver, ka “Stambulas konvencijas uzdevums un vienīgais mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, veicinot dzimumu līdztiesību, līdz ar to visi ar tās ratifikāciju saistītie mīti tiek izplatīti nolūkā polarizēt sabiedrību un veicināt dezinformāciju. Stambulas konvencija nekādā veidā neregulē un nedefinē laulību vai kopdzīvi, kā arī nenosaka prasības likumos noteikt viendzimuma pāru juridisko atzīšanu”.[2]
Šeit jāpiezīmē, ka centrs MARTA aktīvi sadarbojas ar LGBT+ atbalsta centru “LGBT House Riga”, tāpēc centra darbiniekiem vajadzētu zināt, kāda ir Stambulas konvencijas ietekme uz LGBT+ organizāciju interešu aizstāvību un prasītajām tiesībām.[3]
Līdz ar to ir pārsteidzoši, ka nevalstiskā organizācija savā argumentācijā ignorē Eiropas Savienībā valdošo praksi izmantot Stambulas konvenciju arī LGBT+ prasību virzīšanai. Koncentrējoties uz visaptverošu un iekļaujošu pieeju vardarbības un diskriminācijas apkarošanai, ar terminu “vardarbība pret sievietēm” konvencijā tiek saprasti visi ar dzimumu saistīti vardarbības akti, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudi, neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē.
Ņemot vērā tik plašu vardarbības jēdziena interpretāciju un konvencijā rodamo aizliegumu personas diskriminēt pēc tādām pazīmēm kā dzimuma identitāte un seksuālā orientācija, nākotnē sagaidāms, ka konvencijas ratifikācija sniegs LGBT+ organizāciju pārstāvjiem iespēju apgalvot, ka viendzimuma laulību neatzīšana ir emocionāla un ekonomiska vardarbība. Lai šo vardarbību novērstu, tiks pieprasīta viendzimuma laulību legalizācija.
Eiropas Padomes izdotajā biļetenā “Eiropas Padomes konvencija par profilaksi un cīņa pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (Stambulas konvencija): Jautājumi un atbildes” var lasīt: “Stambulas konvencijas 4. panta 3. punkts aizliedz diskrimināciju ar dažādiem pamatojumiem, ieskaitot seksuālo orientāciju un dzimuma identitāti (gender identity). Tas ir paredzēts, lai nodrošinātu aizsardzību un atbalstu visiem vardarbības upuriem neatkarīgi no viņu īpašībām. Konvencijas noteikumu piemērošana bez jebkādas diskriminācijas attiecībā uz dzimuma identitāti nozīmē nodrošināt, ka transpersonu dzimuma identitāte nedrīkst liegt viņiem atbalstu un aizsardzību saistībā ar vardarbību ģimenē, seksuālu vardarbība, izvarošanu vai piespiedu laulību. Tas pats attiecas uz sievietēm viendzimuma attiecībās, lai visām sievietēm, tostarp lezbietēm, biseksuālēm un transpersonām, būtu pieejami valsts nodrošināti vardarbības atbalsta pasākumi. Prasība ietver arī gejus, kuri saskaras ar vardarbību ģimenē.”[4]
Latvijā diskriminācijas aizliegums saistībā ar seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti izriet arī no:
• Līguma par Eiropas Savienību (19. pants)
• Cietušo direktīvas (ieviesta 2015. gadā)
• ANO speciālā ziņotāja pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas veidiem problemātiku 2016. gada ziņojuma
• Patvēruma likuma (28. panta trešā daļā)
• Krimināllikuma (150. panta pirmajā daļā)[5]
Tādējādi Stambulas konvencija šķietami tikai atkārto jau iepriekš minēto līgumu un likumu normas. Tomēr ceļā uz viendzimuma savienību tiesisku atzīšanu Stambulas konvencija vērtējama kā kārtējais solis tuvāk šim mērķim. Konvencija uzsver aizsardzību ne tikai pret, viņuprāt, publiskajā vidē pastāvošo diskrimināciju saistībā ar personas seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti, bet arī pret vardarbību šādu personu savstarpējo seksuālo attiecību ietvaros, nesamērīgi plaši to traktējot un aicinot veidot institūcijas, kas sniegtu LGBT+ pārstāvjiem palīdzību tādā pašā veidā kā heteroseksuālās attiecībās esošajiem pāriem. Šādi radīsies situācija, kas, piesaucot “diskriminācijas novēršanu”, pavērs ceļu tālākai viendzimuma savienību tiesiskai atzīšanai, panākot pilnībā identiskas tiesības gan heteroseksuāliem, gan viendzimuma pāriem.
Piemēram, transpersonu tiesību aizsardzības NVO Transgender Europe (TGEU) savā rakstā “Transpersonu aizsardzība saskaņā ar Stambulas konvenciju” skaidri norāda, ka seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes konkrēta pieminēšana starp nepieļaujamiem diskriminācijas iemesliem bijusi viens no klupšanas akmeņiem konvencijas ratifikācijā dažādās valstīs. Runa ir par konvencijas 4. panta 3. punktu, kas liek dalībvalstīm īstenot visus Stambulas konvencijas pasākumus bez jebkādas diskriminācijas seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ. Konvencijas paskaidrojuma ziņojumā uzsvērts, ka Stambulas konvencija aizsargā transpersonas, transvestītus un citu personu grupas, kas neatbilst tam, ko sabiedrība “stereotipiski” atzinusi par piederīgu “vīriešu” vai “sieviešu” kategorijām. TGEU aicina Stambulas konvenciju uzraugošo Eiropas Padomes ekspertu grupu GREVIO pievērst vairāk uzmanības LGBT+ tiesību aizsardzībai un radīt monitoringa mehānismu tā izpildes kontrolei.[6]
GREVIO nerūpējas tikai par sievietēm – vai, pareizāk, sievietes nav tikai sievietes bioloģiskā nozīmē. Ekspertu grupas ziņojumā “CoE GREVIO Report on Georgia’s Implementation of Istanbul Convention” par konvencijas principu ieviešanu Gruzijā norādīts, ka vairāk pūļu jāvelta sievietēm, kuras saskaras ar “intersekcionālo diskrimināciju” – sievietēm ar invaliditāti, lezbietēm, biseksuālēm, transpersonām un interseksuālēm, veicinot šo grupu izpratni par viņu tiesībām un pieejamajiem pakalpojumiem, kā arī sniedzot finansiālu atbalstu pētījumiem par šīm grupām.[7]
2020. gada Norvēģijas vienlīdzības un pretdiskriminācijas ombuda sarakstē ar ekspertu grupu GREVIO atrodams ieteikums atļaut transpersonu ievietošanu soda izciešanas iestādēs atbilstoši viņu “dzimuma identitātei”.[8] Acīmredzot šis ir viens no pasākumiem, kas paredzēts, lai veicinātu konvencijā proponētās izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos “stereotipiskajos” sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos.
No minētajiem paraugiem redzams, ka GREVIO aktivitātes neaprobežojas tikai ar sieviešu aizsardzību. Tās ir vērstas arī uz LGBT+ organizāciju prasību apmierināšanu, iejaucoties suverēnu valstu iekšējās lietās un nedemokrātiski ignorējot tautas pašnoteikšanās tiesības brīvi noteikt savas valsts likumus ģimenes jomā.
Pēc Stambulas konvencijas ratifikācijas var prognozēt nākamās prasības Satversmes tiesā no LGBT+ organizāciju puses. Satversmes tiesas spriedums, ka Satversmes 110. pants aizsargājot arī viendzimuma pārus, liecina par to, ka pēc Stambulas konvencijas ratifikācijas līdzīga rakstura “juridiskai jaunradei” būs vēl lielākas likumu pārinterpretācijas iespējas.
Darbosies arī citas ietekmes sviras. Ja Latvija tiešā veidā pārkāps Stambulas konvencijā noteikto, GREVIO rekomendācijas var būt obligātas.[9]
Vēl vienas nevēlamas sekas no Stambulas konvencijas ratifikācijas ir tās iespējamā netiešā ietekme uz migrācijas pieaugumu no trešajām valstīm. Šeit svarīgi ņemt vērā plašāko kontekstu, kurā darbojas Stambulas konvencija. Migrācijā var būt iesaistītas personas, kas meklē drošību un aizsardzību no dažādiem vardarbības veidiem – gan ar bioloģisko dzimumu, gan ar “dzimuma identitāti” saistīto. Šādas personas tiek atzītas par grupu, kas ir neaizsargāta, un tad tās aizsardzībai tiek veikti dažādi “pozitīvās diskriminācijas” pasākumi.
Pirmkārt, jāmin atvieglotas iespējas iegūt bēgļa statusu. Stambulas konvencijas 60. pants paredz, ka, ja tiek konstatētas bažas par vajāšanu viena vai vairāku iemeslu dēļ, pieteikuma iesniedzējam piešķir bēgļa statusu saskaņā ar attiecīgajiem spēkā esošajiem tiesību aktiem. Šāds izplūdis kritērijs, labticīgi piešķirot patvērumu tikai uz bažu pamata, vērtējams kā bīstams migrāciju stimulējošs atvieglojums, jo netiek prasīti pierādījumi notikušai vardarbībai.
Patvēruma gūšanu, uzdodoties par LGBT+ pārstāvi, atvieglo arī Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) 2018. gada 25. janvāra spriedums par to, ka patvēruma meklētājiem ES valstīs vairs netiks veiktas psiholoģiskās pārbaudes, lai pierādītu viņu homoseksualitāti. EKT paziņoja, ka ir nelikumīgi veikt psiholoģiskās pārbaudes, izmantojot projektīvos personības testus patvēruma meklētāju seksuālās orientācijas noteikšanā.[10]
Otrkārt, Stambulas konvencijas 61. pants paredz atvieglojumus no vardarbības cietušiem patvēruma pieprasītājiem un nosaka šo personu neizraidīšanas principu (the non-refoulement principle). Konvencijas aizsargātās personas neatkarīgi no viņu statusa vai uzturēšanās termiņa nekādos apstākļos netiek izraidītas uz valsti, kur pastāv bažas, ka būtu apdraudēta viņu dzīvība, kur viņas varētu tikt spīdzinātas, pret viņām izturētos necilvēcīgi vai pazemojoši vai arī viņas sodītu.
Migrantu jautājums ir būtiski svarīgs Izraēlai, kura 2022. gadā atteicās pievienoties Stambulas konvencijai, kā iemeslu minot 60. un 61. panta patvēruma noteikumu bīstamību. Tika norādīts, ka šie noteikumi prasītu Izraēlai izskatīt patvēruma pieprasījumus ne tikai tiem ārzemniekiem, kuri bēg no politiskās vai etniskās vajāšanas, bet arī visiem tiem, kuri apgalvo, ka cietuši no seksuālās vai ar dzimuma identitāti saistītās vardarbības.[11] Papildus noteikumi, kas atvieglo patvēruma pieprasīšanu, var būt nelabvēlīgi arī Latvijai, ņemot vērā migrantu plūsmas pieaugumu un ar to saistīto hibrīdapdraudējumu uz Latvijas – Baltkrievijas robežas. Stambulas konvenciju, visticamāk, arī izmantos kā argumentu, ar kuru migrāciju atbalstošās NVO ekonomisko migrantu prasības ienākt Latvijas teritorijā pasniegs kā cilvēktiesību prasības.
Šajā ziņā pastāv vēl kāds risks, ko, iespējams, pavērs topošā Partnerības likumu pakotne, kas ļaus reģistrēt partnerattiecības, faktiski legalizējot viendzimuma savienības un būtiskos aspektos pielīdzinot tās laulībai. Hibrīdapdraudējuma kontekstā tas dos iespēju Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem atvieglotā veidā slēgt partnerības līgumus ar Latvijas valstspiederīgajiem un tādā veidā iegūt legālu pamatu uzturēšanās atļaujas iegūšanai Latvijas teritorijā.[12]
Pagaidām sešas ES valstis – Latvija, Bulgārija, Čehija, Ungārija, Lietuva un Slovākija nav ratificējušas Stambulas konvenciju. 2021. gada martā Turcija, pirmā valsts, kas parakstījusi un ratificējusi konvenciju, paziņoja par izstāšanos, apgalvojot, ka tā tiek izmantota, lai normalizētu homoseksuālu dzīvesveidu, kas nav savienojams ar Turcijas sociālajām un ģimenes vērtībām.[13]
Stambulas konvencijas formulējums būtībā ir nekonsekvents. Tas pasludina mērķi izskaust vardarbību pret “sievietēm”, vienlaikus pakārtojot jēdzienus “vīrietis” un “sieviete” dzimuma “sociālajam konstruktam”, tādējādi radot augsni plašākai dzimuma identitātes interpretācijai. To veicina apstāklis, ka jēdziens “dzimuma identitāte” (gender identity) tiek izmantots, gan aprakstot bioloģiskas sievietes, gan arī transpersonas. Šāds fenomens sakņojas apstāklī, ka Stambulas konvenciju ir radījuši kreisi orientēti politiķi, ievietojot tajā savus ideoloģiskos priekšstatus par nepieciešamajiem sociālajiem eksperimentiem un skaidrojošajos materiālos lietojot intersekcionālo feministu un LGBT+ organizāciju terminoloģiju.[14] Vērtējot no konservatīvisma viedokļa, šādā veidā formulētas konvencijas ratifikācija tikai nostiprinās kreisās ideoloģijas pozīcijas Latvijā. Lietderīgāk būtu no tās atteikties, tās vietā ģimenes problēmu risināšanai radot alternatīvu vietējo likumdošanu, kurā netiktu izmantoti neskaidri un plaši interpretējami jēdzieni.
Vērtējot Stambulas konvencijas ratifikācijas procesu, jāsecina, ka labējās, sociāli konservatīvās, valdības parasti atturas no konvencijas ratifikācijas, bet kreisās, sociāli progresīvās, to atbalsta. Politiskie strīdi par ratifikāciju reizē ir arī cīņa par tām vērtībām, kuras katra puse vēlētos redzēt valdām savā valstī. Stambulas konvenciju šādā ziņā var uzskatīt par svarīgu robežšķirtni starp labējiem un kreisajiem, kas atklāj partiju patieso politisko orientāciju.
Pārpublicēts no telos.lv
[1] B. Rudevska, “Stambulas konvencija. Atrunas, deklarācijas un Satversmes tiesas spriedums kā juridisks brāķis.” Pieejams: https://telos.lv/stambulas-konvencija-juridisks-brakis/
[2] “Dezinformācijai nē! Stambulas konvencija nevar iznīcināt ģimenes vērtības.” Pieejams: https://lvportals.lv/dienaskartiba/353751-dezinformacijai-ne-stambulas-konvencija-nevar-iznicinat-gimenes-vertibas-2023
[3] “Aicinām doties uz mūsu draugu Centra MARTA rīkoto diskusiju.” Pieejams: https://www.lgbthouse.lv/zinas/params/post/2317724/aicinam-doties-uz-musu-draugu-centra-marta-rikoto-diskusiju
[4] “The Council of Europe Convention on Preventing and Combating Violence against Women and Domestic Violence (Istanbul Convention): Questions and answers.” Pieejams: https://rm.coe.int/istanbul-convention-questions-and-answers/16808f0b80
[5] “Eiropas Padomes Konvencija par vardarbība pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.“ Pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/ep-konvencija-par-vardarbibas-pret-sievietem-un-vardarbibas-gimene-noversanu-un-apkarosanu/prezent-stamb-20181.pdf
[6] “Protection of Trans People under the Istanbul Convention.” https://tgeu.org/protection-of-trans-people-under-the-istanbul-convention/
[7] “CoE GREVIO Report on Georgia’s Implementation of Istanbul Convention.” Pieejams: https://civil.ge/archives/515964
[8] “The Council of Europe Convention on preventing and combating violence against women and domestic violence.” Pieejams: https://www.ldo.no/globalassets/_ldo_2019/_bilder-til-nye-nettsider/kjonn/ldos-innspill-tl-grevio.pdf
[9] L. Liepa, B. Jonīte, “Stambulas konvencijas ratifikācija: piemērošana, tiesiskie aspekti, uzraudzība.” Pieejams: https://lvportals.lv/tiesas/355789-stambulas-konvencijas-ratifikacija-piemerosana-tiesiskie-aspekti-uzraudziba-2023
[10] J. Zheng, “European Court of Justice Bans Homosexuality Tests for Asylum Seekers.” Pieejams: https://www.ejiltalk.org/european-court-of-justice-bans-homosexuality-tests-for-asylum-seekers/
[11] E. Kontorovich, “Why Israel shouldn’t join the Istanbul Convention.” Pieejams: https://en.kohelet.org.il/publication/why-israel-shouldnt-join-the-istanbul-convention
[12] I. Vīksne, “Krievijas pilsoņi izliek īrniekus Latvijā. Dzīvos paši.” Pieejams: https://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2022/04/11/krievijas-pilsoni-izliek-irniekus-latvija-dzivos-pasi
[13] “Israel’s New Government Agrees Not to Sign Istanbul Convention on Violence Against Women.” Pieejams: https://www.haaretz.com/israel-news/2022-12-26/ty-article/israels-new-government-agrees-not-to-sign-istanbul-convention-on-violence-against-women/00000185-4da2-d75d-a5d5-6fabc6570000
[14] H. Kaplan, “Why did Turkey withdraw from the Istanbul Convention?” Pieejams: https://www.dailysabah.com/opinion/columns/why-did-turkey-withdraw-from-the-istanbul-convention
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
