Iesaki rakstu: 
Kopš pēdējām vēlēšanām Latvijas galvenā politiskā diskusija ir - par un ap ķebli. Ar trīs vai četrām kājām, vai varbūt piecām. Kā nodrošināt stabilitāti, ja katra ir citā garumā, resnumā un atšķirīgā leņķī. Nu, drusku vēl tur ir arī par Stambulas konvenciju, slēdzamām skolām un to, ka veselības aprūpes pieejamība jāsamazina vēl vairāk. Tur nav vispār nekā par Latvijas attīstību, atpalicības pārvarēšanu, cilvēku labklājību, valsts nākotnes vīziju. Ka tik ķeblis stabils.
Vērot varas rotaļas smilšukastē sākumā bija interesanti, vēlāk smieklīgi, bet tagad ir kļuvis nomācoši. Tas teātris, ko mums piedāvā, ir tik tālu no reālās dzīves, kur tiek slēgtas skolas un slimnīcas, ugunsdzēsēju posteņi un policijas iecirkņi, pasta nodaļas, mazie veikaliņi un ražotnes... Kur jaunieši aizbrauc, un nav nekādu argumentu, lai viņus atrunātu, - jauni cilvēki vēlas dzīvot ar nākotnes perspektīvu. Un mieru nedod jautājums: vai ar šādu demogrāfiju un šādu ekonomiku Latvija var sagaidīt savu divsimtgadi?
Diemžēl mūsu politikā nav iesakņojusies tradīcija prasīt no varnešiem atbildību par to, kas notiek/vai nenotiek ar valsti. Kamēr būsim tikai skatītāji, nevis aktīvi līdzdalībnieki, kamēr samierināsimies ar atpalicību, tikmēr nekas nemainīsies. Ko tu, ar varu apveltītais ķebļu konstruktor, šodien izdarīji, lai Latvijā dzimtu bērni, lai jaunieši nepirktu vienvirziena biļeti, kādus lēmumus tu pieņēmi, lai Latvijai būtu nākotne? Tie ir jautājumi, kas katru dienu ir jāuzdod politiķiem, kuri beidzot no savām olimpa spēlēm ir jāatgriež uz zemes.
Sekojot "trendam" visā salīdzināties ar Igauniju, minēšu vienu būtisku mūsu atšķirību no ziemeļu kaimiņiem. Kad svinējām savas valsts simtgadi, mūsu fokuss lielākoties bija vērsts uz pagātni, visām traģiskajām vēstures lappusēm, ko tautai nācies pārdzīvot. Bet igauņi šo jubileju atzīmēja, iesaistoties iniciatīvā "Ilgtermiņa plāns Igaunijai". (Tā vēlāk pārtapa sabiedriskā kustībā, pēc tam partijā "EEsti 200".) Ar šo iniciatīvu sabiedrībā tika un joprojām tiek uzturēta diskusija par to, kādi orientieri jāizvirza, lai ar lepnumu un gandarījumu nākamās paaudzes varētu nosvinēt valsts divsimtgadi.
Vairāk veidot nākotni, mazāk atskatīties pagātnē - tā noteikti ir viena no Igaunijas panākumu atslēgām, ko mums derētu mācīties, ja gribam izlīdzināt attīstības jaudu ar kaimiņiem.
Lūk, dažas no tēzēm, kā igauņi no kustības EE200 redz valsts mērķus.
* Igaunijai ir jābūt pasaulē labākajai dzīves videi jauniem cilvēkiem, kur tiek radītas visas iespējas izglītībai, darbam un sevis pilnveidošanai.
* Pakalpojumiem, ko valsts piedāvā cilvēkiem, jābūt pēc iespējas brīvākiem no birokrātijas, un jāņem vērā katra cilvēka specifiskās īpašības un vajadzības. Tiem jābalstās uz iedzīvotāju vajadzībām, nevis ierēdņu ērtībām.
* Sazinoties ar valsts vai pašvaldību iestādēm, cilvēkiem jābūt vienam digitālajam vai fiziskajam kontaktpunktam, kur visas lietas var atrisināt bez pārmērīgas birokrātijas. Tādēļ ir jāveic visaptveroša pakalpojumu un administrācijas reforma.
* Jaunais ekonomisko panākumu mērs ir cilvēku labklājība un vides saglabāšana pašreizējām un nākamajām paaudzēm. Igaunijas ekonomikas panākumu pamatā ir jāliek klimatam labvēlīga attīstība, gudrs darbaspēks ar vislabāko izglītību un digitalizācijas veiksmes stāsts.
* Igaunija ir īpaša. Mēs esam maza valsts ar lielu dvēseli. Igaunijai noteikti jābūt starp tām valstīm, kas nosaka pasaules attīstības tendences.
* Igauņu kultūra ir atvērta un darbojas saskarsmē ar citām pasaules kultūrām. Igaunijas valodas un kultūras attīstības galvenie priekšnoteikumi ir labākā izglītības sistēma pasaulē un inovatīvas zinātnes attīstība. Visi bērni Igaunijā saņem kvalitatīvu izglītību un ļoti labu igauņu valodas prasmju līmeni. Nacionālajām minoritātēm ir iespējas attīstīt dzimto valodu un kultūru.
* Igaunijas patiesā bagātība ir tīrā daba, auglīgā lauksaimniecības zeme, ūdenstilpnes, kas bagātas ar zivīm un meži ar bagātīgu sugu daudzveidību. Dabas resursu saglabāšanai jābūt sākumpunktam valsts un privātā sektora lēmumiem un rīcībai.
* Politiskajai varai ir jābūt pēc iespējas tuvākai cilvēkam un kopienai, lai izvairītos no valsts un pilsoņa atsvešinātības.
* Nākotnes valsts tieši sazinās ar saviem pilsoņiem un iesaista viņus lēmumu pieņemšanas procesos.
* Mēs gribam, lai Igaunija būtu valsts, kur cilvēkiem patīk dzīvot, kur jaunība ir forša, pusmūžs ir veiksmīgs un vecums ir cieņpilns.
Man nav naivu ilūziju, ka Igaunijas politikā iztiek bez "ķebļu rotaļām". Bet viens gan ir jūtams - igauņi no saviem varnešiem par tām pieprasa atbildību, un tās nepaliek nesodītas. Igaunijas vēlētājs neslinko pajautāt, vai šodienas lēmumi mūs tuvina lielajam mērķim - izveidot labāko valsti?
Arī mums ir vajadzīga politiska diskusija par lielām ambīcijām, iezīmējot tālus apvāršņus, uz kuriem tiekties. Kad mērķi ir nosaukti vārdā, tad daudz vieglāk ir izvēlēties līdzekļus, kā tos sasniegt. Un prasīt atbildību par katru soli, kas no tiem attālina, nevis tuvina.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
