Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Stipri jūtama „čekista smaka”...

Jānis Vasiļevskis, bijušais TSDC darbinieks
19.03.2016.
Komentāri (45)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Esmu nostrādājis Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC) vairāk nekā 15 gadus, pētot Latvijas bruņoto nacionālās pretošanās kustību un dažādu PSRS represīvo struktūru darbību pret to. 2000. gadu sākumā TSDC nereti iegriezās Andris Trautmanis, kuram pētniecības nolūkam vēlīgi tika gādātas dažādas par „dzimtenes nodevību” tiesāto Latvijas iedzīvotāju Latvijas PSR VDK arhīva krimināllietas.

Reiz, ienācis telpā, kurā pie prāvas arhīva lietu kaudzes sēdēja A. Trautmanis, ieraudzīju to vidū arī Pētera Čevera lietu. Kapteinis P. Čevers bija Latviešu leģiona 19. divīzijas 43. pulka rotas komandieris, pēc vācu karaspēka kapitulācijas līdz pat 1950. gada nogalei nacionālo partizānu grupas vadītājs Talsu–Tukuma apriņķu teritorijā.

Tā kā biju pētījis šo lietu, pajautāju Trautmaņa kungam, ko viņš domā par Čeveru. „Tas bija bīstams BANDĪTS,” atbildēja A. Trautmanis. „Viņš taču ir beidzis Abvēra (Abwehr – vācu militārās izlūkošanas un pretizlūkošanas dienests) izlūku–diversantu skolu un dienējis speciālo uzdevumu pulkā „Brandenburga–800”!” Ko nu te vairs piebilst, ja nacionālo partizānu grupas vadītāju sauc par bīstamu bandītu...

Uzzinājis par iznākušo A. Trautmaņa grāmatu „Izlūkošanas noslēpumi”, atceroties manu īso saskari ar tās autoru, protams, gribēju palasīt, ko tad nu šis „pētnieks” būs uzrakstījis.

Runājot par savu profesionālo darbību, autors stāsta, ka kopā ar virkni agrāko milicijas un LPSR VDK darbinieku „atjaunojis un veidojis Latvijas ārējā izlūkdienesta mūsdienīgu versiju”. Tāpat viņš piemin, ka pirms tam, padomju laikā, ir strādājis PSRS diplomātiskajā dienestā Londonā, Berlīnē, Rostokā un citur, taču aizmirst paskaidrot, ka, būdams VDK darbinieks, izmantojis šo dienestu kā piesegu savam tiešajam VDK virsnieka darbam.

Autors grāmatas „Izlūkošanas noslēpumi” ievadā apgalvo, ka „pavisam maz ir tādas literatūras, kurā izlūkdienestu darbinieki (..), atmetot malā visdažādākos ideoloģiskos vai reliģiskos aizspriedumus, bezkaislīgi no izlūkošanas darbības redzespunkta analizē vēsturiskos notikumus un to kopsakarības” (5. lpp.). Viņš atsaucas arī uz Abvēra izlūka Vilhelma fon Šrama grāmatā „Slepenais dienests Otrā pasaules kara laikā” teikto, ka, „atspoguļojot vēsturi, izlūkdienesta darbiniekam jāvadās nevis no ideoloģijas, konjunktūras, politiskiem strāvojumiem, bet gan izejot no objektīviem, pārbaudītiem, dažādos ceļos iegūtiem drošiem faktiem” (6., 7. lpp.). A. Trautmanis kritiski izsakās par pirmā VFR izlūkdienesta vadītāja Reinharda Gēlena rakstīto grāmatā „Dienests”, kurā „trūkst atsauces uz konkrētiem faktiem, dokumentiem vai personām” (359. lpp.).

Ja ar visu augstāk minēto autors gribēja uzsvērt, ka „Izlūkošanas noslēpumi” tad nu būs tā grāmata, kurā mēs lasīsim objektīvi atspoguļotu vēsturi, pārbaudītus faktus un konkrētas atsauces uz visām grāmatā minētajām personām, to darbību, aprakstītajiem notikumiem, tad esmu spiests secināt, kā tā gluži nav gan...

Grāmatas saturs veltīts vairāku bijušo specdienestu (galvenokārt vācu) darbinieku autoram stāstītā pārstāstījumam par latviešu un baltvācu izcelsmes dažādu valstu specdienestu darbiniekiem vai aģentiem, kā arī vairāk vai mazāk zināmiem „spiegu pasaules” personāžiem un notikumiem. Cik šie pārstāstījumi ir patiesi, cik autora fantāzijas auglis, grūti novērtēt, tas lai paliek uz autora sirdsapziņas... Netrūkst arī dažu tādu „atklāsmju”, kuras ir vērts citēt:

„Lai piesegtu izlūkdienesta slepenās finansu operācijas, PSRS IeTK rezidents Rīgā Ivans Čičajevs nodibināja tranzīta firmu, no kuras konta nauda tika pārskaitīta arī Kārlim Ulmanim.” (101. lpp.)

„1941. gada novembrī, jau atrodoties apcietinājumā, Balodis (bijušais Latvijas kara ministrs Jānis Balodis) ar iesniegumu vērsās pie Kuibiševas apgabala IeTK vadības ar lūgumu nosūtīt viņu uz Latviju, lai, izmantojot viņa plašos sakarus, autoritāti un vietējo apstākļu zināšanas, vācu armijas aizmugurē organizētu plašu un iedarbīgu partizānu karu.” (101. lpp.)

„Freds Launags (vācu SD „Latviešu kartotēkas” un vēlāk Latviešu nacionālo partizānu organizācijas (LNPO) štāba darbinieks) (..) izveidoja „pašaizsardzībnieku” grupu, ar kuru Jelgavas apkaimē izvērsa tīrīšanas akcijas, apšaujot virkni, pēc viņa uzskatiem, kreisi noskaņoto civiliedzīvotāju.” (311. lpp.)

Roberts Krastiņš (arī „Latviešu kartotēkas” un LNPO štāba darbinieks), kā apgalvo A. Trautmanis, arī „iesaistījies civiliedzīvotāju apšaušanas pasākumos” (311. lpp.) Baltkrievijā.

Lieki piebilst, ka, minot šādus faktus, jo sevišķi apgalvojuma līmenī rakstot par piedalīšanos civiliedzīvotāju apšaušanā, ir jābūt norādei, no kura avota šī informācija ir ņemta. Atsauču diemžēl nav. Šajā grāmatā vispār nekur nav nevienas konkrētas atsauces uz kādu avotu vai dokumentu (norādot ne tikai arhīva lietas numuru, bet arī sējumu un konkrētu lapaspusi, kurā dokuments atrodas), kurā minēti grāmatā aprakstītie notikumi vai kādu konkrētu cilvēku darbība, vien grāmatas beigās vispārīgs saraksts par it kā skatītajiem arhīvu materiāliem un izmantotās literatūras saraksts.

Runājot par latviešiem padomju OGPU, NKVD, MGB vai KGB dienestu struktūrās, viņš vai nu tos tikai nosauc, vai pat paslavē kā, piemēram, Jāni Bērziņu (īstajā vārdā Pēteri Ķuzi), kurš bija PSRS militārās izlūkošanas vadītājs 1920.–30. gados, uzsverot, ka tieši viņš 1929. gadā savervējis (varbūt tomēr tikai sankcionējis vervēšanu?) slaveno Rihardu Zorgi. Taču, stāstot par latviešiem vācu dienestos, autora sajūsma noplok, un viņa rakstītais nu jau vairs nav tik bezkaislīgi rāms...

Īsta „pērle” ir grāmatas 4. daļa „Nacionālisti – slepeno dienestu gardums”. Jau nosaukums vien norāda uz autora pozīciju. Kā pienākas īstam padomju čekistam, sevišķi negatīvi grāmatas autors vērtē tos latviešus, kuri sadarbojušies ar vācu dienestiem līdz 1940.–1941. gadam un 2. Pasaules kara laikā. Īpaši viņam nepatīk latvieši, kuri bija jau Ulmaņa laikā aizliegtās organizācijas Pērkoņkrusts dalībnieki. Viņš uzsver, ka vācieši (Abwehr, SD, Jagdverband) darbiniekus un aģentūru lielā skaitā ir vervējuši tieši no pērkoņkrustiešu vidus.

Nepārprotami jaušams tipiskais padomju perioda stereotips – kas strādāja uz vāciešiem, tie jau visi bija „sliktie”. Gustavs Celmiņš (Pērkoņkrusta vadītājs) un Ādolfs Šilde (publicists, vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks, kurš savas politiskās darbības sākumā Latvijā bija aktīvs pērkoņkrustietis, pēc Otrā Pasaules kara kļuva par vienu no aktīvākajiem trimdas latviešu antikomunistiem), piemēram, tiek raksturoti kā dedzīgi fašisma ideoloģijas propagandētāji un latviešu iesaistītāji nacistu organizācijās.

Runājot par vācu SD struktūrvienību Latvijā – „Latviešu kartotēku”, kuras uzdevums bija sekot pretvācu noskaņojuma izpausmēm latviešu vidē, A. Trautmanis raksturo tās darbiniekus kā kolaborantus, kuri to vien darījuši kā iegāzuši un Gestapo pratināšanām nodevuši lielu skaitu latviešu inteliģences, vadošo darbinieku u. c. Neviena vārda par to, ka šie cilvēki staigājuši kā pa naža asmeni, izmantodami atrašanos šajā dienestā, lai patiesībā vāktu informāciju latviešu interesēs, un iespēju robežās glābuši pretvāciski noskaņotos latviešus no vācu represijām! Te man ir stāsts par valmierieti Imantu Grāvīti, kuru par darbošanos „pretvācu pulciņā” Pļaviņu vidusskolā aizturēja un nosūtīja uz Reimersa ielu Rīgā, kur tieši SD "Latviešu kartotēkas" vīri viņu paglābuši no iespējamajām represijām. Un tas nebija vienīgais gadījums!

Ja „Latviešu kartotēkas” darbinieki tiešām būtu nacistu pakalpiņi, kā domā autors, vai tad vācieši būtu likvidējuši šo struktūru, apcietinot 17 tās darbiniekus, ieslogot gan cietumos, gan Salaspilī. Viņu vidū bija arī Freds Launags, ar kuru man bija iespēja tikties 1990. gada vasarā, kad viņš pirmoreiz pēc aizbraukšanas no Kurzemes piekrastes zvejnieku laivā 1945. gada 30. oktobrī viesojās Latvijā. Protams, viņa stāstījums par „Latviešu kartotēkas” darbību krietni atšķīrās no A. Trautmaņa izklāsta.

Vēl neiecietīgāk A. Trautmanis izsakās par kara beigu posmā Kurzemē darbojušās organizācijas Jagdverband (pilnais nosaukums SS Jagdverband Unternehmen Wildkatze, SS Mednieku savienība – pasākums „Mežakaķi”) vadību un darbiniekiem, kuri „izlējuši veselu jūru nevainīgu cilvēku asiņu, bijuši ambiciozu, uz varmācīgām darbībām tendētu, visatļautības, dažādiem kompleksiem un novirzēm pārņemtu cilvēku grupējums” (300. lpp.) un kuri, kā raksta A. Trautmanis, bija „gatavi kalpot Hitleram un pēc Himlera, Skorceni un sīkāku fīreru pavēlēm pildīt jebkurus uzdevumus.” (300. lpp.).

Izcili! Nu gluži vai pseidovēsturnieka Jāņa Dzintara vai padomju akadēmiķu Viļa Samsona un Aleksandra Drīzuļa stilā pagājušā gadsimta 70. gados! Manuprāt, lieta bija pavisam vienkārša. „Mežakaķi” bija organizācija, kurā iestājoties, vīri varēja kara beigu posmā legāli izvairīties no iesaukšanas Latviešu leģionā vai citās vienībās un nekarot frontē. Tas arī bija galvenais iemesls iestāties Jagdverband grupās, ne jau kaut kāda fanātiska pakļaušanās Hitleram vai citiem trešā Reiha vadoņiem.

Tāpat grāmatā netrūkst nievājošu vārdu, kas veltīti latviešu leģionāriem. Arī par viņiem rakstot, autors turpina uzturēt mītu par leģionāriem – žīdu šāvējiem un asinskāriem civiliedzīvotāju slepkavām. Tie, kuri „pirmie (..) metās uz turieni (Latviešu leģionu), savā lielumlielajā vairākumā bija tā sauktie pašaizsardzībnieki, dažādu struktūru policijas vienību dalībnieki un vācu specdienestu piektās kolonnas aktīvisti, kuri jau 1941. gada otrajā pusē melnām mutēm bija apšāvuši neskaitāmus civiliedzīvotājus visos Latvijas nostūros” (280. lpp.).

Ja pozitīvi vērtēt latviešu leģionārus, kuri cīnījās pret Sarkano armiju, no čekista varbūt būtu par daudz prasīts, tad, iespējams, rakstot par nacionālajiem partizāniem, autors tos šodien vērtē objektīvāk? Tomēr nē, arī šeit jūtama „čekista smaka”, uzturot jau minēto latviešu padomju vēsturnieku radīto mītu par vāciešiem – bruņotās nacionālās pretošanās kustības inspirētājiem un vadītājiem Latvijā.

Stāstot par nacionālajiem partizāniem (2015. gadā!) autors joprojām lieto padomju čekistu pieņemtos mežabrāļu apzīmējumus – bandīts, bandītisma apkarošana. Par padomju represīvo struktūru darbību pret nacionālajiem partizāniem A. Trautmanis raksta: „Iekšlietu Tautas komisariāta Bandītisma apkarošanas daļa, Valsts Drošības komisariāts, vēlāk jau Valsts Drošības ministrija, kā arī Smerš (смерть шпионам – „nāvi spiegiem” – padomju militārās pretizlūkošanas dienests) (..) bandītisma apkarošanai aktīvi pārorientējās uz aktīvu aģentūras iesaistīšanu. Plašais aģentūras aparāts, tā prasmīgā un mērķtiecīgā izmantošana (..) deva būtiskus rezultātus bandītisma apkarošanā.” (330. lpp.)

Rakstot par bruņotās nacionālo partizānu kustību, pārspīlēti tiek akcentēta vācu specdienestu vadošā loma. Ja pieņemam, ka no kapteiņa Borisa Jankava („Mežakaķu” vadītāja Kurzemē) štāba 1945. gada 9. maijā uz dažādiem Latvijas novadiem devās iepriekš sagatavotas grupas, kuru dalībnieku kopskaits bija vien nepilni pāris simti, tad, salīdzinot ar aptuveno nacionālo partizānu kopskaitu Latvijā – aptuveni 20 000, diez vai šīs „Mežakaķu” vienības var uzskatīt par vadošo spēku Latvijas nacionālo partizānu karā. Kā zināms, šīs grupas (ar atsevišķiem izņēmumiem) visai drīz tika atklātas un likvidētas vai to dalībnieki aizturēti un apcietināti. Tas neliecina par šo grupu sevišķi augstu sagatavotību partizānu karam. Protams, Latvijas Nacionālo partizānu organizācijas (LNPO) sākotnējie dokumenti, kurus gatavoja Kuldīgā 1945. gada pavasarī, tika sastādīti, sadarbojoties ar Jagdverband vadību (vāciešiem), taču ne jau kādu vācu ideju vārdā darbojās vīri, kuri bija LNPO štāba darbinieki – Teodors Jansons, Oskars Mitrēvics, Roberts Krastiņš, Romāns Šternbergs un Freds Launags, kurš vienīgais no viņiem izdzīvoja, pārdrošas operācijas rezultātā 17 cilvēku grupā dodoties no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi.

Arī kurelieši līdz zināmam laika varēja pastāvēt, tikai uzturot sakarus ar vācu dienestiem. Bet „vācu faktors” neizpaliek arī, A. Trautmanim rakstot par nacionālo partizānu grupu sastāvu Kurzemē: „Tomēr jāņem vērā, ka šie grupējumi sastāvēja galvenokārt no nacistiskās Vācijas specdienestu aģentiem un darbiniekiem, kuri labi pārzināja operatīvā darba pamatus un bija speciāli apmācīti terora un diversijas aktu veikšanai, kā arī apguvuši konspirācijas un maskēšanās pasākumu pamatus.” (330. lpp.) Tā vien šķiet, ka vāciešiem pašās kara beigās nebija nekādu citu svarīgāku uzdevumu kā vien piebāzt Kurzemes mežus pilnus ar līdz zobiem apbruņotiem, augsti profesionāliem diversantiem...

Grāmata, it sevišķi tās 4. daļa, ir pilna ar neprecizitātēm, puspatiesībām, pat meliem, un diez vai šāds subjektīvs, izteikti negatīvā „mērcē” garnēts traktējums noderēs „topošajiem izlūkiem un tiem, kuriem nepieciešama izpratne par operatīvo darbu” (7. lpp.), kā grāmatas ievadā norāda tās autors... Rakstot grāmatu, kas būtu domāta topošajiem izlūkiem, dažādu militāru struktūru darbiniekiem un visiem, kuri profesionāli darbotos Latvijas aizsardzības jomā, būtu objektīvi jāizskaidro kaut vai bruņotās nacionālās pretošanās kustības, partizānu kara, kas ilga 12 gadus, rašanās un tālākās attīstības vēsture Latvijā. Diemžēl vecais padomju čekista vēstures redzējums ir pārāk dziļi iegūlis A. Trautmaņa pasaules uzskatā, kas, jādomā, „jebkurai sevi par intelektuāli uzskatošai personai” (7. lpp.) nebūs pieņemams.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...