Iesaki rakstu: 
Ir šis tas saistībā ap jaunradīto Zolitūdes traģēdijas sabiedrisko komisiju, salīdzinot ar ko pat dažādu gobzemu tradicionālais uz kauliem būvētais bizness šķiet tik tāda nevainīga izklaide ar diskrētu ekshibicionisma piesitienu.
Pirmais. Kā visi labi zinām, nejaukajam Ušakovam vajadzēja atkāpties, bet viņš neatkāpās, savukārt jaukajam Dombrovskim nevajadzēja atkāpties, bet viņš atkāpās un varonīgi uzņēmās ne savu vainu.
Labi un jauki, ka tādi cilvēki ir mūsu vidū. Bet - ja reiz tu uzņemies vainu, kāpēc tu nekavējoties un par visām varēm lien būt tas, kurš izraudzīsies šīs it kā tik svarīgās komisijas vadītāju? Un kāpēc sev pilnīgi netipiskā triecientempā izdragā cauri sava kandidāta apstiprināšanu valdībā? Pirmie pabalsti bojāgājušo radiniekiem - ap Ziemassvētkiem, bet komisijas vadītājs - tagad un tūlīt? Kāpēc?
Otrais. Kā visi labi zinām, šī te būšot sabiedriska komisija - tās dalībniekus izvirzīšot sabiedrība, sabiedrība arī izvēlēšoties cienīgākos, kuri tad par nelielu, taisnīgu samaksu vaiga sviedros raušoties sabiedrības interesēs.
Jau atkal - labi un jauki, ka tādi cilvēki ir mūsu vidū. Bet - kāpēc aizvadītajās nedēļās tik vien no tās pareizās, izvēlēties tiesīgās sabiedrības ir bijis manāms kā dažas voikveidīgas un kažokveidīgas lijas, kuras parasti parādās visur, kur ir iespēja pavicināties un paklaigāt sabiedrības vārdā un uz tā rēķina nodrošināt dienišķo iztiku? Tiešām - kāpēc? Un vispār - kāpēc sabiedrisku komisiju apstiprina valdība?
Trešais. Kā visi labi zinām, komisijas uzdevums būšot paskatīties dziļāk, uz to, kādi ir sistēmas trūkumi, kāpēc tāda traģēdija ir notikusi un kas būtu jādara, lai šādas nelaimes nekad neatkārtotos, un izraudzītie cilvēki to noteikti spēšot.
Un atkal - labi un jauki, ka tādi cilvēki ir mūsu vidū. Bet - kāpēc tie cilvēki, kurus izvirza pareizā (dombrovsku, voiku un kažoku izpratnē) "sabiedrība", lielākoties ir pazīstami ar to, ka kā reiz labi un komfortabli dzīvojuši esošajā sistēmā un bijuši paklausīgas - un līdz ar to labi atalgotas - tās sastāvdaļas? Viņi tagad būs tie, kas šo sistēmu kritizēs un lauzīs?...
Patiesība ir vienkārša. Totālās nolaidības un bezatbildības sistēmai, ko gadiem ilgi ir rūpīgi kultivējis Dombrovskis un viņa pārstāvētais politiskais spēks (un kurā paradoksālā kārtā komfortabli jūtas arī visi latvju ušakovi), nav vajadzīgas kaut kādas tur nekontrolējamas un nevadāmas komisijas.
Jo šādām nevadāmām komisijām tak prātā var ienākt velns zina, kas. Nu, piemēram, nosaukt vainīgos ārpus kriminālās atbildības rāmjiem, - ne tikai vienu projektētāju, vienu skrūvju piegādātāju un vienu veikala vadītāju un vēl kādu sīku grēkāzi vien.
Un tā tak, izsakoties "sabiedrības" (Valda Dombrovska personā) izvēlētā komisijas vadītāja Jāņa Kažociņa vārdiem, var "iebraukt auzās". Bet bezatbildības un nolaidības sistēmai, kuras sastāvdaļām kaut kādas tur Zolitūdes dēļ nebūt nav vēlmes šķirties no līdzšinējās komfortablās dzīves, šādas auzas, protams, nav vajadzīgas.
"Noteikti", izsakoties Dombrovska vārdiem, nebūtu vajadzīgs pat "saraksts par nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos". Jo tā tak var kaut ko salaist grīstē, - un ej nu pēc tam izlocies. Lūk, nekādus pienākumus neuzliekošas "rekomendācijas", - jā, tādas gan labprāt, kaut dučiem un kāliem.
Tāpēc arī morāli tik atbildīgais premjers, kamēr vēl amatā, pats personiski un ar lielu skubu izvēlas komisijas vadītāju - cilvēku, kurš visus aizvadītos gadus ir apliecinājis sevi kā uzticamu sistēmas sulaini bez īpašām spējām, bet arī bez ambīcijām un, kas galvenais, ar padevīgi sakumpušu muguriņu. Jo no šitā nekādu pārsteigumu nebūs.
Uz svilpienu klāt ir arī jau pieminētās kažokveidīgās un voikveidīgās lijas, kuras jau iepriekš apliecinājušas, ka vienmēr ir gatavas ar sabiedrības vārdu uz lūpām piesegt to, kas nu kurā brīdī ir vajadzīgs, - kas netic, var paprasīt vienmēr gatavajai sabiedriskajai izmeklētājai un uzraudzītājai Inesei Voikai, lai pastāsta, kā viņas vadīto "Delnu" oligarhi savulaik prasmīgi izmantoja "Latvijas kuģniecības" valstiskās nozagšanas leģitimizācijai. Jautājums tikai viens - atleca kaut kas Voikas kundzei vai viņu vienkārši primitīvi izmantoja un izmeta.
Komisijas komplektam - vēl viena pabļaustīga un pašsajūsmināta būtne, kura jau ne teorijā, bet praksē apliecinājusi, ka labprāt uzknābā pāris tūkstošu latu mēnesī no valsts rokas un par to nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus ("man taču pienākas!"), bet dekorācijai - izbijusi stingra tiesnese (godīgi sakot, nesaprotu, ar kādām metodēm iepriekš pārskaitītajai "sabiedrībai" izdevās piepīt savai kompānijai Šteinertes kundzi).
Nu, bet, kad šis sistēmai vajadzīgās panākumu ķīlas komplekts nokaldināts, var jau arī paspēlēties no sērijas "ir svarīgi, lai cietušie un bojāgājušo pārstāvji zinātu, ka komisija darbojas viņu interesēs" un "tuvāko nedēļu laikā komisija mēģinās saprast, kā komunicēt ar cietušajiem un kā pārstāvēt viņu intereses" (Kažociņa kunga domu graudi). Sak, jā, ir tur vēl arī tādi...
Tāpat var arī uzreiz skaidri ierādīt vietu "sabiedrības" neizredzētajiem, bet tāpat nez kur lienošajiem un nez ko gribošajiem - "vēlmi darboties komisijā ir izteikuši vairāki eksperti, un, visticamāk, viņiem netiks liegta šāda iespēja" (Ineses Voikas atzinums). Un tad - viss kārtībā, ak, cienījamās kundzes un kungi...
Patiesībā gan Latvijā ir tikai viena skaitliski neliela cilvēku grupa, kam ir tiesības pateikt - kādiem cilvēkiem šādā komisijā būt, vai vispār tāda vajadzīga un ar ko tai nodarboties, ja reiz vajadzīga.
Šie cilvēki ir piecdesmit četru Zolitūdē bojāgājušo tuvinieki - viņiem un nevis kaut kādiem dombrovskiem, voikām, kažokām un citiem alkatīgiem un/vai ciniskiem ļautiņiem vienīgajiem ir neatņemamas morālas tiesības izvēlēties un noteikt - būs tā un ne citādi.
Bet tā, protams, nebūs. Būs sistēmai lojāla, tās piebarota un kontrolēta sulaiņu un maitu liju sabiedriskā melu fufeļkomisija. Ar likumsakarīgiem "darba" rezultātiem.
Foto no delna.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
