Suņu slimība: mani šokē fantastiskā valsts bezdarbība un vienaldzība

Iesaki rakstu:

Tas bija sapnis, bet tālāk ir fakti un mans viedoklis. Šis suns tika eitanizēts 2016. gada 28.aprīlī. Diagnoze – megaezofaguss. Barības vads rentgenā ir tik plats, ka ievadītā kontrastviela to nespēj uzpildīt pat par dažiem procentiem. Ja barības vadu salīdzinātu ar mucu, tad kontrastvielas tur ir tik daudz, it kā tur būtu iečurājis kāmītis. Pirms diviem gadiem, diagnosticējot šo suni, par šādu patoloģiju es būtu juties kā saņēmis to, kā dēļ mēs ejam uz darbu, tā man būtu bijusi kā prēmija, kā tas kaifiņš, kur darbs sniedz pārsteiguma momentu un izraušanos no rutīnas. Diemžēl šodien pienākušas dienas, kad mēs zinām, ko ieraudzīsim rentgenā, pirms tas vēl attīstīts.

Vairāk nekā gadu atpakaļ mums klīnikā gadījās diagnosticēt divus megaezofagusus vienā dienā. Viens no saimniekiem man jautāja, vai vainīga nevarot būt barība? Nu nē, slimībai ir daudzi citi ģenētiski cēloņi, nezināmi iemesli, miastēnija, audzēji, saindēšanās un citi. Un dažiem pacientiem iepriekšējā mēnesī mēs pat bijām taisījuši endoskopiju un arī iemeslu neatradām, bet varētu būt audzējs, kas nelaiž barību kuņģī, tādejādi iestiepj barības vadu. Vienu vārdu sakot, teicu visu, ko parasti, kad nezinu slimības iemeslu.

Tomēr jautājums bija radies, un pajautājām uzdoto jautājumu arī otra pacienta saimniekam. Hmm. Nu, sakritība. Tomēr mēs sākām apzvanīt arī iepriekšējo mēnešu pacientus. Diemžēl, zvanot jau ceturtajam pacientam, mēs zinājām, kādu atbildi dzirdēsim. Tā kā iepriekšējo piecpadsmit tikpat intensīva darba gados biju redzējis labi, ja 5 šādus pacientus, un tagad dažās nedēļās vairāk nekā sešus, intensīvi apstrādājot iegūto informāciju, smagas domāšanas rezultātā nonācu pie secinājuma (patiesībā cilvēkam jābūt ar vismaz vidēju debilitāti, lai nespētu saskatīt sakarības).

Pielikumos ir kopijas uz divām lapām par manis veiktajiem pierakstiem turpmāko pāris mēnešu garumā šās diagnozes sakarā un ar saimnieku atbildi uz tikai vienu uzdoto jautājumu. Skaitiet paši, sakarības meklējiet paši, bet esmu gatavs apēst tamponu, ja kāds spēs atrast kaut vienu veterināro klīniku pasaulē ārpus Latvijas, kur divos mēnešos diagnosticēto megaezofagusu skaits būs lielāks nekā nelielajā veterinārajā klīnikā, kur šobrīd strādāju.

Par savu secinājumu nekavējoties ziņoju uzraugošajām institūcijām. Izklāstot faktus, saņēmu atbildi: „He, paši baro ar lēto barību, ko tad brīnās?” Nu, jā! Šeit portāla redaktoram pie katra personāža rekomendēju pievienot divas pogas: like jeb jālido un dislike jeb jāsēž.

Valsts attieksme pret notiekošo pārsteidz. No šā gada 1. janvāra Zemkopības ministrija (ZM) pat vairs neizliekas, ka meklē slimības cēloni. ZM Veterinārā un pārtikas departamenta pārstāve Latvijas Radio paziņo - „uz doto brīdi ar pētījumu nenotiek nekas”, „Eiropas Komisijas konsultācijas neesam lūguši”, „par cēloņiem pāragri runāt, par to, ka tiks atrasti cēloņi”, „mēs esam ieinteresēti ļoti, jo par ķīlniekiem dotajā brīdī ir.. pati ”Tukuma Straume””, „ir izmeklēta barība uz noteiktiem rādītājiem, un kopsakarības nav atrastas”. Un to paziņo valsts ierēdnis, iepazinies ar pētījuma pirmo daļu, kurš apstiprina, ka 94% saslimušo ir ēduši šo pārtiku. (jāsēž? Jālido?) Starp citu, secējot mirušos suņus, tika atrasti arī audzēji. Kurš var noliegt, ka cēlonis ir ne tikai neirotoksisks, bet arī kancerogēns?

Tad vēl seko vetārstu un pētnieku grupas kompetences apšaubīšana. Vetārsti esot šo visu izdomājuši. Bet, ja tā padomā, kas ir vislielākais ieguvējs no slimajiem zvēriem? Ne Zemkopības ministrija, ne PVD, ne BIOR, ne ražotājs. Tieši vetārsti materiāli ir vislielākie ieguvēji. Ienākumi par rentgeniem, konsultācijām, sistēmām, zālēm, aprūpi, pārdotajām tabletītēm, kuras tāpat neko daudz nepalīdzēs. Vetārsti ir vinnējuši šajā loterijā! Tad dziļā pazemībā uzdrošinos pajautāt, kādēļ tieši loterijas laimētāji ir vienīgie, kas ceļ trauksmi, ka kaut kas nav kārtībā ar šo laimestu?

Vēl nedaudz par sakarībām. Apmēram pirms mēneša bija pacients. Saimniece bija nopirkusi pirmo reizi lielo zilo pa akciju un izbarojusi diviem lieliem suņiem. Rezultātā vienam no viņiem megaezofaguss. Pirms šis pacients nonāca pie manis, viņš bija uztaisījis rentgenu citviet pirms nedēļas, jo suns atgrūda barību, barības vads bija normas robežās. Saimniece turpināja meklējumus, jo atbilde suņa sliktajai pašsajūtai nebija atrasta. Es rentgenu atkārtoju, un suns bija kļuvis megaesophagus pozitīvs nedēļas laikā. Es labprāt paklausītos gēnu teorijas atbalstītājus, kā iespējams, ka šie gēni bija izslēgti pirms maisa apēšanas un ieslēdzās, ēdot barību no zilā maisa, nedēļas laikā.

Valsts galvenā zinātniskā institūta direktors saka, ka četri beigti suņi mēnesī neesot tā vērti, lai pētītu, lai tērētu naudu, ir svarīgākas lietas. Līdz šim es biju domājis, ka tieši zinātnieki ir tie, kas var atbildēt uz mūsu jautājumiem, ka tā ir zinātnieku sūtība meklēt un atrast atbildes. Vai es jūtos vīlies? Varbūt. Galu galā, vai džekam bija vērts rakstīt disertāciju, lai kļūtu par politiķi? Kopš gada sākuma pagājušas apmēram 120 dienas, un pa šo laiku reģistrēti vairāk nekā 60 jauni ar rentgenu apstiprināti saslimšanas gadījumi. Izdaliet 120 ar 60! Man sanāk katru otro dienu jauns saslimšanas gadījums. Domājot par šo un valsts pārvaldes hierarhiju, man iešāvās prātā sen lasīts un vēl senāk sarakstīts Kafkas stāsts, kur vislielākais gods skaitījās būt par ministra mīļāko.

Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ģenerāldirektors valdībai stāsta: „Mēs turpināsim savu darbu, pārbaudīsim atbilstoši tiem parametriem ko likumdevējs, gan Eiropas Savienībā gan Latvijā noteicis.” Es neesmu spējīgs izlasīt visas regulas un citus noteikumus, bet mans veselais saprāts saka, ka nav iespējams, ka kaut kas šajā papīru kaudzē nenosaka, ka atbildīgajām institūcijām nebūtu jāierobežo iespējamais slimības avots. Jā, slimības cēlonis nav atrasts, bet avots faktiski droši ir identificēts. Es drīzāk noticēšu Darvina evolūcijas teorijai nekā, ka apkopotie dati ir vienkārši nejaušība.

Kad es stāstīju par slimības uzliesmojumu mājās, mans toreiz deviņgadīgais puika teica: „Tēti, nepērc vairs mūsu suņukam „Dogo”.” (Es biju valsts patriots). Ja jau trešklasnieks spēj saskatīt slimības avotu starp pasniegtajiem faktiem, rodas loģisks jautājums, kādēļ to nespēj lielas valsts iestādes vadītājs ar augstāko izglītību? Man ir tikai divas iespējamās atbildes, bet tās nedrīkstu teikt. Ak, tā – vēl trešā: abu iepriekšējo apvienojums. Varbūt no Pārtikas un veterinārā dienesta es gaidu par daudz? Galu galā arī Āfrikas cūku mēri viņi arī apkaro pēc principa: „Nav cūku, nav mēra.”

Atgriezīsimies pie beigtā suņa. Mēs meklējam atbildi, kādēļ viņam bija jāmirst? Par slimību un tās iespējamo avotu kļuva zināms 2015.gada martā. Gada beigās to apstiprināja slimības izpētes grupas pētījums. Vai tiešām šī valsts to nespēja apturēt? Un padomāsim, kā jūtas šī suņa īpašnieks? Kā bērni, kas auguši kopā ar suni? Kā jūtas cilvēki, kas šo šībrīža „bioloģisko atkritumu” atceras kā mazo kamolīti, kas pirmo reizi ieveļas pa durvīm un drīz atrod labāko vietu dīvānā? Tad pirmās peļķītes un pirmie sagrauztie datoru vadi, un nevainīgās acis, uz ko nav iespējams dusmoties. Kopīgās fotogrāfijas un zvēriņa sajūsma, pārnākot no darba, par pastaigu un katru glāstu. Ko šis īpašnieks jūt pret valsti, pret iestādi, kam jānodrošina pārtikas uzraudzība un kontrole, kā paši saka, from stable till table (no aizgalda līdz galdam)?

Ražotājs ar mazvērtības kompleksiem neslimo. Bruņojies ar dažādām sazvērestības teorijām, viņš klāsta: „Mēs esam šīs situācijas ķīlnieki un arī, manā skatījumā, vislielākie cietēji.” Ražotājs vislielākais cietējs? Ja pieņemam, ka pēc nāves ir tikai paradīze, varbūt viņam var piekrist. Kā saka, daļai suņu šīs zemes ciešanas ir aiz muguras. Tomēr nevajag aizmirst tos, kas palikuši dzīvi.

Kā ir dzīvot ar megaezofagusu? Iztēlojaties, kā ir, kad piknika laikā uzcepat savu iemīļoto šašliku, sakošļājat to, izbaudot sulīgo garšu, norijat un jūtat, kā tas virzās pa barības vadu un tad … paliek virs diafragmas! Līdz kuņģītim nokļūst tikai smarža. Tad pa virsu uzdzerat nedēļas nogales alus pudelītes devu, it kā nedaudz apskurbstat, bet jūtat, kā šķidrums jums kuļčājas kaut kur stipri augstāk kā vajadzētu būt. Nedaudz parīstāties, paklepojat, nedaudz pasmokat. Sajūta, ka paēsts nav, bet ieēst ar’ neko vairs nevar. Tad ejat gulēt, nemierīgi dīdāties, atkal rīstāties, klepojat, līdz apmēram trijos naktī izgrūžat visu saturu laukā. Elpot nedaudz vieglāk. Paēsts nav, bet arī negribas. Uz rīta pusi izdodas nedaudz iemigt. Bet dzīvot ar megaezofagusu nav tikai viena diena. Tā ir diena pēc dienas, bez gala, bez malas, līdz vienu dienu tu ilgojies būt miris. Kurš ir vislielākais cietējs? (šeit nav iespējams pievienot pogu - jālido, tādēļ lasītāju vērtējumam ir pievienota tikai viena poga - jāsēž.)

Ražotājs ir solījis apmaksāt slimības cēloņu pētījumu pilnā apmērā, it kā bez nosacījumiem pētniekiem. Šobrīd viņam ir iespēja anonīmi ziedot portālā ziedot.lv, bet pašlaik no nepieciešamās summas ir saziedota mazāk kā puse no nepieciešamajiem līdzekļiem. Līdz ar to es varu izdarīt secinājumu, ka viņu vēlme ziedot bez nosacījumiem ir tikai vārdi. Labāk taču ziedot Dūklava un prezidenta partijai.

Mans pats pirmais viedoklis par notiekošo bija, ka ražotājs, iespējams, kādā produkcijas partijā ir salaidis kaut ko šreijā. Bet, tā kā slimības uzliesmojums nerimstas jau vairāk nekā gadu, es nevaru izslēgt, ka cēlonis jāmeklē kaut kur arī ārpus ražotnes. Tādēļ, manuprāt, šobrīd tieši valsts ir atbildīga, ka šis konkrētais suns nomira. Jo, pirmkārt, neierobežoja slimības avotu un, otrkārt, nemeklē slimības cēloni.

P.S. Kamēr slimības cēlonis nav atrasts, Latvijas produktus ēdiet uz pašu atbildību.

Seko mums