Iesaki rakstu: 
Brīdī, kad pieņēmām lēmumu Latvijas dzimšanas dienu atzīmēt ar svētku salūtu, nešaubījos, ka nāksies uzklausīt kritiku par “nelietderīgi iztērētu naudu”.
Tas nav nekas jauns - jau gadiem ikviena novada domes aktivitāte, kas iziet ārpus tiešas sociālās palīdzības, tiek kritizēta, pasludināta par nevajadzīgu, lieku greznību. Vienmēr seko virkne ieteikumu, kur un kā labāk/pareizāk iztērēt paredzētos līdzekļus.
Ja līdz šim vairumā gadījumu tika piesaukti kādi pabalsti, tad šodienas aktualitāte ir Ukraina. Ir lasāmas norādes, ka salūtam paredzētos līdzekļus labāk ziedot Ukrainai, daži bez priekšstata, cik maksā modernā kara artilērija, pat izsakās, ka labāk sagādāt artilērijas lādiņus Ukrainas armijai.
Kritizētāju vidū ir pamanāmas vismaz divas ļaužu kategorijas. Tie, kuri vienmēr visu zina labāk par citiem, un tie, kuru politiskās un ideoloģiskās intereses paģēr kritizēt mūsu novada lēmumus jebkurā gadījumā.
Antropologi lēš, ka cilvēka apziņas struktūras nav īpaši mainījušās pēdējos 40 000 gadus. Par tik seniem laikiem diskutēt neņemos, bet par mazliet jaunākiem man priekšstatus bieži spēj sniegt Bībelē rakstītais.
Saistībā ar šo kritiku man prātā atbalsojās Jāņa evaņģēlija 12. nodaļa. 4.- 6. pants: “Tad Jūdass Iskariots, viens no Viņa mācekļiem, kas Viņu vēlāk nodeva, sacīja: “Kāpēc šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simts denārijiem un tos neizdalīja nabagiem?” Bet to viņš sacīja ne tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet gan tāpēc, ka viņš bija zaglis; un viņš, naudas kasi pie sevis turēdams, piesavinājās to, kas tanī tika ielikts.”
Šo atceros ik reizi, kad saņemu kritiku, ja nauda tiek iztērēta, lai godinātu to, kas ir garīga un pārlaicīga vērtība. Man šāda vērtība ir Latvijas valsts un tās neatkarība.
Tad tomēr – kādēļ, manuprāt, salūts ir laba un nepieciešama lieta? Mēs dzīvojam ne tikai no maizes vien, bet arī no tā, kas sagādā dzīvesprieku un dzīves jēgu. Cilvēks nav tikai racionāla mašīna, bet arī garīga būtne.
Lai ikdienas grūtības un rutīna būtu vieglāk panesamas, mēs mēdzam sagādāt sev mazākus vai lielākus prieka brīžus, rūpēties par to, lai mums svarīgie cilvēki justos labi, lai dzīve būtu ne vien dzīvības procesa uzturēšana, bet arī mērķtiecīgs process. Lai ne vien maciņam un prātam, bet arī sirdij būtu prieks par nodzīvotu dienu.
Jā, mēs mēdzam savu sapelnīto tērēt tam, kas mums šķiet vērtīgi, tērēt savu laiku sarunām, kopā būšanai, mīlestības un rūpju apliecinājumiem. Un tieši tas mums dod spēku, pārliecību un vēlmi darīt savu ikdienas darbu, pildīt pienākumus.
Šodien mums ir īpašs laiks. Kā tautai un valstij. Vērtības tiek sakārtotas, tiek šķirots būtiskais no nebūtiskā. Tādēļ man liekas, ka svinēt savu neatkarību, brīvību un to, ka mums, atšķirībā no tūkstošiem citu tautu, ir sava valsts, ir absolūta nepieciešamība! Tas palīdz mums apzināties, kas un kur esam, dod spēku un pārliecību turēties pie valsts un tautības idejas.
Tiem, kas iesaka šos pāris tūkstošus ziedot Ukrainai, vēlos atgādināt, ka Ogres pašvaldība savu atbalstu sniedza jau tad, kad tas vēl nebija “populāri” un vispārpieņemti. Un mēs to turpināsim darīt! Un vēl: es tiešām aicinu visus karstākos kritizētājus ierobežot savus ikdienas tēriņus, vēlmes un ērtības, lai ietaupīto ziedotu Ukrainai. Piemēram, atteikties no savas automašīnas, pārvietoties ar velosipēdu, mašīnu ziedojot Ukrainas armijai! Un to es saku bez sarkasma. Dariet tā, un daudzi būs jums pateicīgi, arī vairāk cieņas iemantosiet!
Man nāk prātā kāds sen dzirdēts nostāsts par dievbijīgu vīru, kurš visu, kas viņam bija, atdeva lūdzējiem. Labu nodomu vadīts, viņš nepamanīja, ka paša mājās sāk ciest trūkumu, ka skumjas un nespēks ir ielavījies paša ģimenē. Ar to vēlos pateikt, ka ilgtermiņā palīdzēt citiem ir spējīgs tas, kurš neatstāj novārtā savas un savu cilvēku pamatvajadzības. Dot otram var tikai tad, ja tev ir pašam! Lai neapstātos mūsu palīdzība un atbalsts Ukrainai, arī mums jābūt stipriem un pārliecinātiem par sevi! Priecīgus svētkus!
Dievs, svētī Ukrainu! Slava Latvijai!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.