Tā ir nevis laba pārvaldība, bet cūcība un nerēķināšanās ar to, ka Rīga nepieder kādai vienai cilvēku grupai
Frederiks Ozols14.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ziniet, tomēr Rīga nepieder kādam vienam cilvēkam, nedz arī cilvēku grupai. Tiem, kas vēlas iespējas visur un netraucēti pārvietoties ar velosipēdu, nav kaut kādu īpašu priekšrocību iepretim tiem, kas vēlas pārvietoties pa pilsētu kājām, lai gan nu jau kādu laiku tieši tur ir vairāk konfliktu un tieši kājāmgājējs ir visneaizsargātākais satiksmes dalībnieks.
Nodokļus maksā visas Rīgas apkaimes. Esmu pamanījis, ka daudzi nesaprot, ko nozīmē vārds "apkaimes". Par apkaimēm dēvē nevis ciemus un pilsētas ārpus Rīgas (tuvējā pierīga), bet gan Rīgas mikrorajonus. Zolitūde, Pļavnieki, Purvciems, Jugla, Šampēteris, Torņakalns, Mežciems, Bolderāja un vēl un vēl. Tajos visos dzīvo parasti cilvēki. Viņu darbs ienes ik gadus milzu naudu Rīgas budžetā. Bet viņu apkaimes bieži ir totāli aizmirstas.
Manā apkārtnē pat liepas netiek kaut tik daudz apzāģētas, lai tām vasarā varētu, neliecoties zem zariem, garām paiet. Tikām centrā tās tiek glīti safrizētas. Mums milzums ielu un ieliņu, kur trīsdesmit pašu neatkarīgās Republikas gados nav pat vienu reizi klājums pilnībā nomainīts (un dažām nav pat ne reizi labots un citkārt pat ne reizi nav uzklāts. Zemes ceļš un šķembas - ir arī Rīgā. Un nemaz ne tik reti, kā kādam varētu šķist). Tikmēr centrā jau ir vietas, kur vairākkārt bruģītis mainīts. Un es nerunāju tikai par Brīvības pieminekļa apkārtni.
Neviens centra iemītnieks nevar vienkārši nodiktēt - nebūs jums te braukt! Bet, ja braucat, tad arī sēdiet sastrēgumos! Paši vainīgi!
Kā tad tā? Vai tā vairs nav arī mana pilsēta? Vai es tajā nemaksāju nodokļus no ikurāt visām četrām darbavietām, kurās strādāju? Un ko tad es par tiem nodokļiem savā apkārtnē saņemu? Iespēju televizorā redzēt sakoptu centru, uzņemt kādu bildīti Vērmanes dārzā pie superskaisti (tiešām!) izveidotas puķu dobes? Bet pēc tam atgriezties Juglā, kur nekā jauna apstādījumos nav (un, visbiežāk, nav arī apstādījumu un bieži pat ne trotuāru).
Ja kas aug pie namu logiem, tad tikai paši iedzīvotāji pēc savas gaumes un spējas sastādījuši. Turklāt atšķirībā no Barona ielas iemītniekiem mēs arī paši aplaistām to, ko esam iestādījuši, negaidot, kad viss nokaltīs. Mēs zinām - liec to soctīklos vai neliec, nevienu tas nerausta.
Malienas ielā visā tās garumā nav neviena luksofora, izņemot krustojumu ar Juglas ielu. Vēlāk tā pārtop Šmerļa ielā (arī bez luksofora, bet vismaz ar gājēju pāreju) un tad satiekas ar Brīvības ielu. Te dzīvo daudz cilvēku. Daudz gados vecāku cilvēku un māmiņu ar bērniem. Vieni iet uz Gaiļezeru, otri - nāk no tā. Un neviena droša krustojuma, bet milzīgas intensitātes satiksme rīta un vakara stundās. Nevienam nerūp, kā tiekam galā. Nav aprīkotu krustojumu, kuros droši var šķērsot ielu.
Bet tā vietā mēs iztērējam naudu, novelkot līnijas uz Čaka ielas brauktuves, kas izraisa sastrēgumus, vēl vairāk apgrūtina apkaimju iedzīvotāju ikdienu, braucot strādāt uz darbu Rīgas centrā (no kura mēs maksājam nodokļus, lai Rīgas Domei būtu nauda, ko tērēt pēc sava saprāta vai neprāta), braucot pie ārsta vai apmeklējot valsts un pašvaldības iestādes.
Ja ir skaidrs redzējums, ka velosipēdu joslas Čaka ielā būs ievērojams ieguvums (par ko ļoti šaubos, jo tas nav labākais maršruts), tad vajadzēja veikt plašus un saprātīgus pārkārtojumus. Ja tā iespēja palaista garām, tad vajadzēja koncentrēties uz citām ielām un varbūt pilnīgi citiem risinājumiem (galu galā, atceroties par galveno prioritāti - kājāmgājējiem) un atgriezties pie Čaka ielas tad, kad būs nauda un iespēja prātīgam un plašam pārkārtojumam.
Bet tā, kā tagad, - tā nav laba pārvaldība! Tā ir cūcība un nerēķināšanās ar to, ka Rīga nepieder kādai vienai cilvēku grupai, neatkarīgi no tā, vai viņu deklarētā dzīvesvieta ir centrā, Mežaparkā, Berģos, Juglā vai Pleskodālē.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
