Iesaki rakstu: 
Ak, cik daudz vārdu mēs visi esam pateikuši par valsti, politiku, par visām nejēdzībām, kas notiek, un visiem uzlabojumiem, kas nepieciešami. Par nepietiekamo finansējumu, izglītībai, zinātnei, medicīnai, policijai, par lielo birokrātiju, uzpūsto, neefektīvo valsts aparātu, par nepieciešamību transformēt ekonomiku, mazināt nabadzību, attīstīt reģionus, samazināt nodokļus darbaspēkam, panākt lētākus energoresursus, labot ceļus, atbalstīt jaunuzņēmumus un ko tikai visu vēl ne.
Ne tikai mēs, "parastie cilvēki", sabiedrība un dīvāna eksperti, arī politiķi tak to vien dara gadu gadiem. Tikko ir izveidota jauna valdība - atcerieties, kādi vārdi skanēja vēl pirms dažām nedēļām - pirmo reizi kreisa valdība Latvija vēsturē, milzīgs panākums, visu pārskatīs un izvērtēs, un sāks no jauna, beidzot sadarbosies, atrisinās, būs jauna pieeja utt.
Tad, lūk, - tagad ir tas brīdis. Tagad ir tas brīdis, kad top budžets. Vienīgais īstais dokuments, ar kura palīdzību valdība un Saeima var kaut ko mainīt tajā, kā valsts dzīvo un attīstās. Sava veida visu dokumentu dokuments, visu lēmumu lēmums, jo budžetā beigās atduras pilnīgi viss.
Nodokļi, un tēriņi, algas un izdevumi, pensijas un pabalsti, skolas un slimnīcas, policijas iecirkņi un armijas aprīkojums, zāles pret vēzi, bedres uz ceļiem, lielais bizness un mazais bizness, enerģētika un komunālie maksājumi. Viss atduras budžetā.
Budžets noteiks to visu gadu uz priekšu, bet ilgtermiņa un vidēja termiņa sekas katram budžetam vienmēr attiecas ne tikai uz to gadu, par kuru tas konkrēti tiek pieņemts. Attiecīgi, ja par kaut ko mums būtu tagad jārunā no rīta līdz vakaram, tad tas ir budžets. Pozīciju pa pozīcijai, jādiskutē, jāprasa pamatojumi, jāpiedāvā risinājumi. Visiem gudrajiem ekspertiem un kritiķiem, sabiedriskajiem medijiem jau jo īpaši, bet arī visām NVO, visām uzņēmēju organizācijām, pašvaldībām, protams.
Tagad ir tas brīdis. Tagad vēl var mainīt, ietekmēt, labot budžetu. Ja tagad tas netiks darīts, ja tagad sabiedrība, profesionālās organizācijas, politiķi, mediji to nedarīs, tad mēs atkal vienu gadu (un, kā jau es teicu, tas nekad nav viens gads) būsim zaudējuši bez cīņas, bez piepūles, vienkārši tērējot savu laiku un resursus lietām, kas tieši šobrīd nav tik svarīgas kā budžets (piemēram, krievu valodas liktenis vienā medijā pēc trīs gadiem. Turklāt ņemot vērā, ka lēmums jau ir pieņemts gan valdības, gan parlamenta līmenī).
Bet kāpēc tā ir? Kāpēc neviens nekur, neko, pat mazāko uzmanību nepievērš tam, kas patiesībā Latvijas politiskajā dzīvē šobrīd visādā veidā ir pats svarīgākais.
Es saprotu, kāpēc vadības politiķi to nedara. Tāpēc, ka tas ir ļoti grūti. Tas prasa desmitiem un simtiem stundu ļoti smaga darba. Tas prasa smagus, "nepopulārus" lēmumus, izlēmību, kompetenci, atbildības uzņemšanos - visu tieši to, kas lielākajai daļai šo cilvēku ir pilnīgi svešs. Viņiem ne tikai nav šo īpašību pašiem, bet, tā kā viņi savā dzīvē parasti paši neko nav vadījuši, radījuši, sasnieguši, viņi pat nenojauš, kas un kā viņiem būtu te jādara.
Attiecīgi viņi nav spējīgi sastādīt budžetu, kas risinātu kaut jel vienu problēmu kaut jel vienā jomā, un paši to apzinās. Attiecīgi viņiem nav izdevīgi par to runāt vispār neko. It kā tāds sīkums nemaz neeksistētu. Viņu stratēģija ir visu novilkt un aizmuļļāt, lai tad jau vēl pēc īsa brīža varētu atkal teikt - nu tagad jau par vēlu par to runāt, šo visu risināsim nākamgad.
Nākamgad, tad gan! Nākamgad, tad mēs sāksim jau vasarā par to runāt, apspriest un veidot. Tagad mums nekas nesanāca, jo vainīgi visādi apstākļi, kas mums neļāva te īsti labi pastrādāt, bet nu nākamgad, tad jūs redzēsiet, tad gan mēs strādāsim.
To es visu saprotu. Bet kāpēc sabiedrība, mediji, NVO, visādas domnīcas un biedrības, nemaz nerunājot par medijiem, - kāpēc neeksistē sabiedrības pieprasījums pēc atklāta, caurspīdīga budžeta procesa, diskusijas un vismaz centieniem kaut ko valstī mainīt uz labu?
Budžets ir ārkārtīgi apjomīgs dokuments, kas aptver visplašāko tēmu spektru, savā ziņā tas ir tik liels kā dzīve, tur ir viss, un tieši šāda dokumenta analīzē tik noderīga būtu visplašākā zinātāju iesaiste. To, kas tiešām saprot, kas slēpjas aiz tās vai citas pozīcijas un cik lietderīgi tas ir. Te tieši būtu īstā vieta tviterspēkam, pūļa gudrībai un labai žurnālistikai. Jo tādi cilvēki ir. Mums katrā jomā ir pa kādam izcilam speciālistam, par to nav nekādu šaubu. Un pa kādam skaitļu mīlim, un pa kādam ārvalstu pieredzi zinošajam utt.
Kur tas viss ir? Kāpēc mēs neķidājam budžetu rindiņu pa rindiņai, prasot - bet kas ir tas, un kam domāts šis, un kas slēpjas aiz tā, un vai tiešām par to jāmaksā tik daudz? Mēs to nedarām. Mēs gaidām, ka nākamgad. Un mums apsola, ka nākamgad, un mēs pievēršamies savām mīļajām vieglajām bezpiepūles, bezdomāšanas tēmām. Kāpēc tā notiek?
Viens no iemesliem noteikti ir tas, ka daudzi, kuri varētu šādu sabiedrības pieprasījumu un spiedienu veidot, paši tieši vai netieši pārtiek no šī budžeta un gļēvulīgi baidās tieši tagad pievērst sev uzmanību, lai nesanāk tā, ka paši saņems mazāk.
Bet vai tas izskaidro visu? Es, atklāti sakot, neesmu drošs, ka zinu atbildi uz šo savu jautājumu. Es nezinu, kāpēc mēs kā sabiedrība, mēs, kas esam gatavi piebļaut pilnu tviteri un feisbuku par jebkuru sīkumu, mēs gadu no gada pilnīgā klusumā, bez neviena pīkstiena noraugāmies, kā tiek pieņemts, visur apstiprināts atkal nākamā gada budžets, kurš tiešā veidā lielāko daļu no mums nolemj nabadzībai un valsti atpalicībai. Pat aitas, kad tās dzen uz aploku, saceļ lielāku troksni.
Es nezinu, kāpēc tā ir. Varbūt mēs esam pārāk stulbi tik nopietniem jautājumiem un mūsu žurnālistiem nav pietiekamas izglītības vai prāta, varbūt katru reizi, kad mēs kaut ko rakstām soctīklos vai komentējam par politiku, tam patiesībā nav nekāda sakara ar politiku, ar rūpēm par valsti, bet tas ir tikai veids, kā mēs izgāžam kaut kur drošā vietā savas uzkrātās dusmas, neapmierinātību, rūgtumu, kam iemesls patiesībā esam mēs paši, mūsu pašu neveiksmes, grūtā dzīve u.tml.
Šādam mērķim, protams, vislabāk der tikai ļoti viegli un ātri sagremojamas tēmas, kas neprasa nekādu iedziļināšanos. Iespējams, ir vēl kaut kas, bet, kamēr tas tā būs, kamēr budžeta veidošanas process ne tikai nebūs svarīgs politiskās dzīves notikums, bet vispār neparādīsies mediju un sabiedrības dienaskārtībā, nez vai mēs varam pat cerēt sagaidīt kādas pozitīvas pārmaiņas valsts attīstības tempos un virzienā.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
