Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pratināšana Krievijas okupācijas gados tā dēvētajā „stūra mājā” bija visai nepatīkama procedūra. Protams, ne jau pratinātājam. Viņš ierakstīja protokolā to, ko gribēja, pareizāk, ko prasīja no viņa augstākā priekšniecība. Tev, pratināšanai pakļautajam, bija tikai trīs iespējas: bez ierunām parakstīt izmeklētāja uzrakstīto, atteikties no paraksta došanas vispār vai pieprasīt (kaut gan ko tu, nabaga pretvalstiskā noziegumā apsūdzētais, varēji pieprasīt!) labot kādu teikumu vai vārdu.

Mēs, latvieši, Mordovijas lēģeros apspriedām katra līdzbiedra nopratināšanas procesus. Pēc atmiņas atstāstījām, analizējām, salīdzinājām. Un te nu dūrās acīs savāda sakritība - viena vārda nomaiņas pieprasīšanu izmeklētāji bija konsekventi ignorējuši teju vai pusei no maniem līdzbiedriem, Gunāru Astru ieskaitot. Šis vārds bija „padomju”. Nopratināšanas protokolos neiztrūkstoši palika „pretpadomju darbība, pretpadomju aģitācija, pretpadomju nostāja, pretpadomju idejas” utt. Kaut arī daudzi bijām uzstājuši, lai vārdu „pretpadomju” nomaina uz „pretokupācijas”.

Vairums tolaik bijām jauni, kara vai pēckara gados dzimuši, padomju varas laikā auguši un citu varu nemaz nepazinām. Tā dēvētie ulmaņlaiki mums bija Latvijas kā brīvas un neatkarīgas valsts simbols. Šo mūsu valsti bija iekarojusi sveša vara, un tā nāca no Krievijas. Par Padomju Savienību neviens no mūsējiem to nedēvēja ne pirms, ne vēl jo vairāk pēc aresta.

Lēģerī pašu sarīkotajās Latvijas vēstures stundās, ko pārmaiņus vadīja Viktors Kalniņš, Gunārs Astra, Knuts Skujenieks, Gunārs Freimanis vai Dailis Rijnieks, par vārdu „padomju” reizēm izcēlās strīdi. Daži, kas pamazām bija sākuši pieslieties krievu disidentu plūsmai, centās pierādīt, ka, ja Krievijā nebūtu bijis padomju varas, tā nebūtu Latviju okupējusi. Gunārs Astra par to ironiski smīkņāja: „Lai vai kāda vara valdītu Krievijā, tā nemitēsies mēģināt okupēt jebkuru kaimiņvalsti, kas par to vājāka.”

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma daudzi no mums atgriezās Rīgā. Nekas nebija mainījies! Ļeņina ielā pārnācējus sveica tas pats Ļeņins, 13. janvāra ielā tāpat kā agrāk, tikai vēl drošāk, izaicinošāk un nekaunīgāk skanēja krievu mēle, un Pārdaugavā joprojām uzvaroši gavilēja par mūsu Brīvības pieminekli divreiz augstākais Latviju okupējošās valsts uzvaras piemineklis. Vai mūsu cīņa bija izrādījusies velti cīnīta?! Vai mūsu zemes brīvības atgūšanai noziedotie cietumos un lēģeros aizvadītie jaunības gadi izrādījušies zemē nomesti?!

Nē! Simtu upurēšanās un tūkstošu ciešanas nebija bijušas veltīgas. Kaut nācās vēl ilgi gaidīt, brīvību atguvām. Tika nogāzts Ļeņins, demontēti daudzie darinājumi, kas atgādināja okupāciju, pārdēvēti ielu nosaukumi. Sākot no šā gada, 17. marts pat pasludināts par Pretošanās kustības pieminēšanas un godināšanas dienu.

Taču savilksim rokas dūrē tā, lai nagi iespiežas delnā, un mēģināsim kaut uz brīdi iedomāties, ar kādām sajūtām šiem vēl dzīvi palikušajiem pretošanās kustības pagrīdniekiem jāstaigā garām tam joprojām draudošajam Pārdaugavas „uzvaras” gigantiskajam monstram? Un kā jūtas tie simttūkstoši, kuriem tas nekad nav asociējies ar uzvaru, bet ar sāpēm, kaunu un pazemojumu?

Līdz šim mēs it kā vairījāmies šim Otrā pasaules kara uzvarētājvalsts relikvijas nojaukšanas tematam pieskarties, lai arī cik tas būtu degošs un nepieciešams. Baidījāmies, ka Rīgā var atkārtoties 2007. gada aprīļa beigu nekārtības, kādas bija Tallinā. Varbūt negribējām bojāt attiecības ar, šķiet, līdz atraugām savu apetīti apmierinājušo austrumu kaimiņu.

Taču izrādījās, kā mūsu Lielais Gunārs (tā lēģerī uzrunājām Gunāru Astru) mēdza teikt, „velti cerēts”. Viņa vārdi ne reizi vien pierādījuši savu pravietiskumu - lai kāda vara būtu Krievijā, tā no savām ekspansionistiskajām tieksmēm neatteiksies. Kāpēc gan lai mēs turpinātu izlikties, ka turam godā tās agrākās uzvaras?! Tieši tagad būtu īstais laiks šo PSRS (tās pašas Krievijas vien!) „uzvaras” monumentu sabrucināt un Krievijas uzvaras parku pārveidot atpakaļ par Latvijas uzvaru parku.

Rīgā dzīvojošs krievu cilvēks var jautāt, kur tad viņam būs pieminēt savus kaujās par Rīgu kritušos tēvus, radiniekus, tautasbrāļus. Atbildēsim ar pretjautājumu: kur mums bija un aizvien vēl būs pieminēt mūsu pašu Sibīrijas sniegos nosalušos un badā nomērdētos vecvecākus, Baigajā gadā nospīdzinātos un slepus daudzās līdz šim vēl nezināmās vietās noraktos, Mordovijas lēģeros mirušos? Kur ukraiņu mātēm būs apraudāt viņu zem gruvešiem apraktos un līdz nepazīšanai izkropļotos bērnus? Mēs, latvieši, ik gadus 25. martā un 14. jūnijā iededzam savos logos svecītes. Ja tiešām sērojat, iededziet arī jūs. Varbūt tieši sērās beidzot spēsim viens otra sāpē iejusties.

Kopš Tallinas bronzas zaldāta demontēšanas pagājuši piecpadsmit gadi. Valsts un Rīgas municipālās policijas spēki šodien jau ir pietiekami labi sagatavoti, lai tiktu galā ar jebkurām neparedzētām situācijām. Vēl jo vairāk, ja situācija ir iepriekš paredzama.

Tie, kuri šī latviešu tautas nīstā monumenta nojaukšanai traucēs, nebūs mūs sapratuši. Naivi ticēt, ka vispār kādreiz sapratīs. Daža brīnumainā kārtā Rīgu un Latviju aizvien vēl „karsti mīloša” krievu šovinista draudi - „uzvaras” monstra pārbīdīšana „kaut par milimetru” tikšot uzskatīta par kara pieteikšanu „krievu savienības partijai” - ir ne vairāk kā kaķa baidīšana ar pūsli. Tie, kas gribēs palikt Latvijā, uz ielām neizies.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Ļoti ceru, ka Latvijas Žurnālistu asociācija nerunā visu žurnālistu vārdā!

FotoĻoti ceru, ka Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) nerunā visu žurnālistu vārdā!
Lasīt visu...

3

Padomāt, kas tur tāds īpašs – drusciņ pārkāpa likumus un drusciņ atbalstīja Krievijas okupantus un agresorus...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) izsaka nožēlu par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu anulēt apraides licenci telekanālam "Doždj" ("Дождь"/"TV Rain") un uzskata, ka tas ir nesamērīgs iepretim pieļautajiem pārkāpumiem.
Lasīt visu...

21

Pašmērķīgi aizvainot - tā nav ne liela, ne izsmalcināta māksla

FotoMarks Rotko - “klusums ir precīzs, klusums ir tik akurāts”. Vērojot ļoti atšķirīgos viedokļus par provokatīvo mākslas darbu Rotko centrā Daugavpilī, atcerējos paša Rotko slaveno teicienu - “Silence is so accurate”.
Lasīt visu...