Tagad par visām reizēm ir skaidrs, ka ar politisko eliti nav, ko vispār rēķināties. Murmuļi!

Armands Puče, la.lv
19.06.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Interesanti, ka šo murmulēšanu puikas uzvalkos apstādina pie vārda – konkrēti. Kurš konkrēti atbild par rezultātu? Saeimā bija vesela sēde, kurā no tribīnes runas sievas un vīri viens otram dievojās, ka gadsimta projekts kaut kā mistiski izvazāts pa galdiem un atvilktnēm. Tie, kas nav pozīcijā, tie runāja skaistāk, niknāk, drošāk, bet – mēs taču saprotam, ka, samainot viņus visus vietām, iznākums būtu gluži tāds pats kā tagad. Jo tā ir politiskā infrastruktūra – šodien tu, rīt es, parīt – atkal tu…

Nesaku, ka viņi zog. Viņiem ir vienalga, jo to paredz konjunktūra. Viss process ir veidots tā, lai katrā šķirbā iegrūstu kādu savējo, bet katru otro vai trešo spraugu piedāvātu arī tiem citiem.

Un, lai gan pēdējos piecpadsmit gadus Latvijā pie varas vai varā nemainīgi ir vieni un tie paši, šie cilvēki mums cenšas tagad iegalvot, ka viņi nesaprot, kā tas viss varēja… nenotikt? Kā tas sadārdzinājās, pieņēmās, akceptējās, projektējās, kalkulējās… Kad atbildīgajiem krita kontā eiriki par šo sauļošanos, kaut kā nedzirdēja, ka tas arī bijis negaidīti.

Premjere saka, ka turpmāk nekādas patvaļas nebūs. Kam viņa to runā? Sienai, galdam, krēslam? Pašas Siliņas vadībā ir izveidota vismaz viena tematiskā grupa, kam Rail Baltica gadījums bija kā augstākā prioritāte. Kur tas palika? Kas mainīsies tagad, kad Valsts kontrole ir kaut ko secinājusi? Vai varat nosaukt vismaz vienu gadījumu, kad pēc Valsts kontroles ziņojuma vai norādēm patiešām kaut kas mainās? Tieši tāpat kā strādā ministrijas – katra par sevi –, tāpat kopējā struktūrā savā nodabā darbojas šī kontrole. Ak, mī un žē, būs Saeimas izmeklēšanas komisija? Un tālāk?

Tālāk būs tāpat kā ar Valsts kontroli – kāds kaut ko noziņos, un visi klausīsies. Pēc tam – pa mājām, bāriem, klubiem… Var jau saprast, ka Evika Siliņa ir neapskaužamā situācijā, jo visi normālie gājieni, kam būtu jāseko šobrīd, ietu pret partiju. Pret “Jauno vienotību”. Bet vai mums vajag tādu Ministru kabineta vadītāju, kas izliekas, ka ir apmulsusi un pazaudējusies? Vai mums vajag tādu prezidentu, kas arī labi saprot par šo gadījumu – ka jāšauj būs vispirms savā kājā un tad vēl pa ceļam ir arī citu partijas biedru kājas, un būs ļoti tuvas sprandas, ko vajadzēs aplauzt?

Jo nav jau citu variantu, ja vien šo visu nesauc par mācībām, kur gūstam pieredzi. Tomēr arī pieredzei vienmēr ir cena un atbildīgie. Arī mācību poligonos. Visiem satiksmes ministriem, kas šajā krēslā ir atradušies beidzamos desmit gadus, – viņiem visiem ir jāuzraksta kolektīvā atzīšanās par nolaidību lielos apmēros grupā, un jau rīt jānes šī vēstule uz prokuratūru.

Tas pats jādara visiem šo laiku premjeriem, valsts un parlamentārajiem sekretāriem. Un, ja šie cilvēki to nedara, tad ģenerālprokuroram tas šajā nedēļā ir vienīgais darbs – saukt šīs izlaidīgās aprindas pie kārtības! Šajā lietā kriminālprocess jau sen izskatās pēc dejot gribošas vidusskolnieces pirmajā diskotēkā.

Šie saraksti, kas apsūdz, – tie nav formāli vai anonīmi. Konkrētajā ministrijā katru papīru kāds sagatavo un paraksta. Valdēs un padomēs, kas nodarbojas tikai ar šo jautājumu un kas šajos gados ir izkampušas no bļodas miljoniem eiro atlīdzībās, strādāja cilvēki ar darba līgumiem. Viņi nedrīkst izsprukt sveikā, jo tas bija viņu pienākums - rūpēties, lai viss izdodas, notiek.

Vai jūs nezinājāt, ka darbam ir vajadzīgs rezultāts? Visas partijas, kas ir atradušās pie valdības deklarācijām, kur kaut vienā teikumā ir minēts Rail Baltica, – tās visas atbild solidāri par šo slaistīšanos. Un, pirms kāda vaina tiek pierādīta ar sekām, tiek iesaldēts šo partiju finansējums no valsts. Ja tā nav prezidenta iniciatīva, tad viņš arī tiek saukts pie atbildības. Starp citu, Rinkēvičs ir atradies visās tajās izlaidīgajās valdībās, tā ka nodarījums grupā vai barā viņam ne tikai tiek izgudrots vai piešūts – tas der kā uzmērīts.

Ja tas viss augstāk minētais notiks – būs labi. Ja ne – arī labi. Jo mēs arvien vairāk iegūstam izpratni par procesu, kam nedrīkst uzticēties. Tātad tā ir informācija, ko mēs saprotam. No valsts drošības viedokļa šo saprast ir svarīgi, jo visas šī iesaistītās kliķes taču tuvumā nebūs, ja vajadzēs valsti, piemēram, aizsargāt. Ja viņi nespēlē šajās dienās godīgi, tajās citās to gaidīt būs vēl bezcerīgāk. Bet godīgums nozīmē – atbildību. Atbildību par visu, kas dzīves laikā darīts. Un nevajag brīnīties, ka nepildās kaut kādas sadaļas budžeta ieņēmumos, – cilvēki arvien mazāk grib sevi saistīt ar šo sintētisko nomenklatūru, kas sauc sevi par valsts asisnsriti, aparātu vai kaut kādām nozīmīgām un svarīgām pogām.

Ierēdniecība un politiskais veikals ar milzu plakātiem stāsta, ka tās ir valsts intereses. Nē, dārgie dīkdieņi, valsts intereses ir cilvēks. Un nevajag cilvēku(-s) pārliecināt, ka bez Saeimas, prezidenta pils, ministriem, partijām, valsts sekretāriem, padomniekiem un tā tālāk nekāda valsts nevar notikt. Var! Un kā vēl var! Ja neesat pamanījuši, ļoti daudzi šajā valstī iztiek bez jums, un tādu būs vēl vairāk… Tas gan nenozīmē, ka šie cilvēki nedomā par savu valsti vai negrib to. Valsts notiks arī tad, ja Rail Baltica tā arī neuzbūvēs. Demokrātija? Vai tad demokrātija paredz, ka var attiekties pret uzticēto un apmaksāto pienākumu pa roku galam? Neparedz.

Viņdien man zvana viens paziņa no Kuldīgas un saka, ka viņš gribējis savu privāto zemes gabalu sadalīt mazākos, lai būtu rūpals. Tomēr izrādās, ka pāri īpašumam pa diagonāli zemē ir ierakts kaut kāds kabelis, kas nevienā papīrā, projektos, uzmērījumos vai sarkanajās līnijās vispār nepārādās. Bet dabā kabelis ir! Valsts kapitālsabiedrība, kam šis kabelis pieder, saka īpašniekam, ka visu varēs atrisināt – tikai būs jāmaksā par kabeļa pārcelšanu. Daudz jāmaksā… Sapratāt? Tā vietā, lai valsts cilvēkam atrisinātu problēmu, ko pati ir savārījusi – jo nav neviena papīra, kas apliecinātu, ka šis īpašums ir apgrūtināts –, tā izliekas, ka valsts kopumā ir tāpēc, ka ir šī kapitālsabiedrība… Šo gadījumu minu tāpēc, ka arī Rail Baltica nelaimīgajā versijā ir ārkārtīgi daudz svarīgu ģīmju un tie visi izskatās aizdomīgi paredzami – negodīgi, liekulīgi.

Vai atceraties premjera un lidotāja Kariņa slaveno skaidrojumu par valsts mantas izšķērdēšanu? Citēšu tikai sākumu, kas lielā mērā arī raksturo šī brīža varu – visos līmeņos. “Es iekāpu, man norāda vietu, es apsēžos, es neesmu domājis vai interesējies…” Un tad mēs citējam tās rindas, kas uzkrāsotas Ministru kabineta galvenajā sēžu istabā – “Viens likums, viena taisnība visiem”. Starp citu, vārdu “visiem” daudzās fotogrāfijās vai noteiktos rakursos nemaz neredz, lai gan tas ir pats svarīgākais vārds. Visiem! Nesaku, ka tagad vajadzētu šo uzrakstu aizkrāsot, taču profilaksei – Evika varētu uz kādu laiku šo atziņu aizklāt, lai tas kalpo kā brīdinājums.

Kamēr nesāksiet strādāt un atbildēt par savu padarīto, kamēr nenoteiksiet konkrētus darbus un izmērāmus šo darbu rezultātus, – nevajag izlikties, ka jums šajā valstī ir, ko darīt. Ja tomēr ir – tad ne uz to cilvēku rēķina, kas šajā valstī dzīvo…

Seko mums