Iesaki rakstu: 
Novembri, kad atzīmējam gan Lāčplēša dienu, gan Latvijas dzimšanas dienu, mēdz saukt par Patriotu mēnesi. Skan daudz cildenu vārdu, daļa no sirds, daļa "pēc protokola".
Es uzskatu, ka patriota pienākums ir uz patieso situāciju savā tēvzemē skatīties reāli. Tāpēc jums, visticamāk, nepatiks tas, ko šajos svētkos gribu teikt. Nebūs mierinoši, taču varbūt rosinoši.
Visā pasaulē gaisā virmo nestabilitāte. Pavisam tuvu mums Krievija karo ar Ukrainu. Un ir pamats nedrošībai, jo iespēja, ka tas tiešā veidā var skart Baltijas valstis, tagad vairs nav nulle. Latvijas reakcija - bailes, bravūra, arī zināma pārcentība, kad ar "ģeopolitiku" tiek aizbildinātas lietas, kam ar to maz saistības.
Tāda labila situācija, kad kara nav, bet miera arī vairs ne. Tāds anti-miers, ne-miers. Mums tagad līdzās visu laiku gruzdēs, jo Krievijai miers vairs nav iespējams. Viņiem šis stāvoklis ir pat ļoti ērts, nav jāniekojas ar kaut kādu tur demokrātiju. Visu frontei, visu uzvarai...
Bet ko darīt mums? Ne šausmināties, ne priecāties. Šis ne-miers ir ar mums uz ilgu laiku, tas maksās dārgi un tiks maksimāli izmantots iekšpolitiski.
Ne-miers it kā mudina tverties pie stiprākā, vienoties ap valdošajiem. Visprecīzāk šo vēsmu uztvēris valsts prezidents; viņš visiem pasaka, kas un kā jādara. Universāls tautas ombudsmens - kaķīti noglaudīs, gotiņu apmīļos, nelaimē nokļuvušos mierinās, pagastvečus norās, vētras norautos jumtus vēlēs atjaunot, elektrībai cenu pazemināt, banku apetīti ierobežot...
Mums tik ļoti patīk šis kontrasts ar iepriekšējā aroganci, ka pat nepajautājam - vai šī aktivitāte risina Latvijas sistēmiskās problēmas? Mums tāds empātisks prezidents, bet vai tas apturēs lejupslīdi?
Uz šīs rosības fona valdība nemainīgi nodarbojas ar sevi pašu, mīļoto. Pusgadu skaitījusi ķeblim kājas, tagad atrod piepildījumu Stambulas konvencijā un partnerības institūcijas likumdošanas labirintos. Šķiet, tā ir galvenā jēga valdības pastāvēšanai. Tīri vai jābaidās - kas turpmāk viņus saturēs kopā? Jo citi jautājumi tiek konsekventi atlikti. Ne tagad, vēlāk, jo - karš, ģeopolitika, paši saprotat.
Turpretī ierēdniecība kā deep state/valsts valstī zied! Tā ražo un pielāgo likumus, tā virza vai bremzē, tā nekad par sevi nepiemirst. Tā veido valstī tādu klimatu, ka birokrāts, kas neko neražo, ir visu lietu mērs, nevis uzņēmējs, kas rada vērtības.
Ierēdniecības maigo varu vislabāk ir uztvēris Vienotības Reirs, kas par tās interesēm ir gatavs pat krist cīņā pret banku lobiju. Jo cīņa par hipotekāro kredītu sloga samazināšanu pirmām kārtām ir ierēdniecības interesēs - kam vēl citam, ja ne šai kastai ar augstiem, garantētiem ienākumiem šie kredīti ir izsniegti?
Un tagad par to, kas jums nepatiks. Sistēma pati sevi nemainīs. Tas jādara pilsoniskai sabiedrībai, nevalstiskām organizācijām ar savu dienaskārtību, savām prasībām. Ne tām NVO, ko rada, finansē un kontrolē ierēdniecības specializēts atzars. Bet tām, kuras radīsiet/vai neradīsiet tieši jūs.
Es zinu, cilvēkos ir nepārvarama skepse par savu līdzdalību. Cilvēki pat nespēj mobilizēties, lai izveidotu biedrību paši savas mājas sakārtošanai, kur nu vēl kopējai valsts uzlabošanai. Un šī mūsu skepse baro ierēdniecību, viņi sajūtas esam vagari, kas var mūs "pērt", bet mēs vienalga paklanīsimies...
Trakie, nepieradinātie, stūrgalvīgie - kur jūs esat, jūsu tik ļoti pietrūkst!
Gribas atgādināt - Latvijas Republiku nenodibināja ierēdņi. To izdarīja dažādu biedrību, interešu grupu, kustību un apvienību pārstāvji. Latvijas neatkarību 1919.gadā nenosargāja ierēdņi, bet gan kareivji un brīvprātīgie ar ieročiem rokās, gan cilvēki, kas ziedoja uzvarai, sievietes, kas gādāja par siltu zupu, meitenes, kas glāba ievainotos. Un to visu uz brīvprātības, pašorganizēšanās principiem.
Mēs varam pazaudēt to, ko esam saņēmuši svētā mantojumā, ja tikai no malas pasīvi noskatīsimies, ja neatradīsim veidu, kā līdzdarboties. To mainīt - tāds ir mans novēlējums Patriotu mēnesī.
Seko mums 
Cilvēka eksistence nav reducējama tikai uz ārējiem normatīvajiem ietvariem vai sabiedrības uzspiestām struktūrām. Jau kopš dzimšanas indivīdam piemīt fundamentālas spējas — uztvere, domāšana, izvēle —, kas veido viņa personīgo patiesības izpratni. Šīs spējas kalpo kā pamats gan ētiskai, gan tiesiskai autonomijai.
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
