Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Abu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.

Tautas mobilizācija nekad neeksistē bez tautas apātijas. Un pretēji: tautas apātija nekad neeksistē bez tautas mobilizācijas. Turklāt abiem sociālajiem fenomeniem var būt gan pozitīva misija, gan negatīva misija.

Protams, tam negribas ticēt. Mobilizācija asociējas ar kaut ko labu, koncentrējot spēkus noderīgam mērķim. Turklāt apātija ir slikts psihiskais stāvoklis, kas nesola neko labu.

Taču tā tas nav. Tautas mobilizācija un tautas apātija ir sociālie procesi, un tie tāpat kā pārējie sociālie procesi mēdz būt ar pluss zīmi un mēdz būt ar mīnusa zīmi. Visjaunākajā laikā esam to karsti piedzīvojuši. Aizvadītajos 30 un mazliet vairāk gados latviešu tauta ir tikusies gan ar pozitīvu un negatīvu tautas mobilizāciju, gan ar pozitīvu un negatīvu tautas apātiju.

Tautas mobilizācijas akūti elementi ir politiskā, etniskā, kulturoloģiskā, morāli tikumiskā retorika, kas funkcionē kā sociuma konsolidācijas un patriotiskuma apelācija. Tautas mobilizācijai iespējamas tematiskās variācijas: garīgā mobilizācija, politiskā mobilizācija, nacionālā mobilizācija, etniskā mobilizācija, sociālā mobilizācija, ekonomiskā mobilizācija, morāli tikumiskā mobilizācija, reliģiskā mobilizācija. Katrā variācijā ir noteikta specifika.

Piemēram, tautas politiskā mobilizācija var būt veltīta tautas valstiskuma tiesību aizstāvēšanai. Tauta tiek mobilizēta, lai pamatotu tiesības dibināt valsti. Revolucionārās atmosfēras laikā tautas politisko mobilizāciju var centrēt varas gāšanai un valstiskās iekārtas maiņai. Ja tauta brīvprātīgi atsakās no valstiskuma, tad tas liecina par politiskās mobilizācijas trūkumu un tā rezultātā sabrūk tautas valstiskā griba. Tautas politiskā mobilizācija nav iespējama bez konsolidējošiem lozungiem, politiskajām tēzēm, ideoloģiskajām programmām.  

Savukārt tautas etniskā mobilizācija attiecas uz etniskās identitātes nostiprināšanu – valodas, kultūras tradīciju, ticības, dzīves veida saglabāšanu. Ja tauta nespēj mobilizēties, tad tā zaudē etniskuma pazīmes – valodu, reliģiju, dzīves veidu, garīgo kultūru.

Tautas etniskā mobilizācija ne reti tiekas ar skaudru kritiku. Visbiežāk pārmet etniskuma politizāciju, kā arī masu kultūras fetišizēšanu. Tādā gadījumā tautas etnisko mobilizāciju kritizē par kolektīvās agresijas uzkurināšanu, kā arī par agresīvā nacionālisma stiprināšanu.

Tautas mobilizācijas spējīgumam ir milzīga nozīme. Ne reti - izšķirošā nozīme. Ja tauta zaudē mobilizācijas spējas, tad tautas pastāvēšana ir apdraudēta. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautā bez mobilizācijas spējām notiek morāli tikumiskā pagrimšana, degradācija, deģenerācija, sairšana, izšķīstot citu valstu nācijās. Nav jāatgādina, kas šajā ziņā notiek ar latviešu tautu, kura masveidā pamet Latviju un 13.Saeimā ievēlēja parlamenta darbam neadekvātu indivīdu jūru.  

Tauta bez mobilizācijas spējām var nonākt permanentā etnokulturālā stagnācijā, kā arī izolācijā no cilvēces pārējām kultūrām. Tāpat ir sastopama ideoloģiskā dezorientācija. Tautā bez mobilizācijas spējām draudīgi izvēršas antropoloģiskais kritums, metafiziskais kritums, sabiedriskās apziņas kritums. Tāda tauta nav aizsargāta ne pret kaimiņu tautu etniskās dominēšanas (asimilācijas, akulturācijas) alkām, ne pret kāda ārējā spēka vai iekšējā spēka etnocīda politiku.

Piemēram, Rietumu civilizācijā no XX gs. 70.gadiem valdošā politiskā elite faktiski bez lielām pūlēm viegli realizē slēptu etnocīda politiku pret eiropeīdu tautām. Pēc II Pasaules kara Rietumu daudzām tautām nav mobilizācijas spējas. Pilnā mērā tas attiecas uz Austrumeiropas „sarkanajām” tautām. Valdošās politiskās elites zombējoši uzspiestā neoliberālisma, postmodernisma un tā saucamās globalizācijas kolosālie panākumi patiesībā ir etnocīda politikas panākumi. Valdošā politiskā elite ir pilnīgi atrauta no tautas un sev uzcēlusi elitāru geto. Komunikācijā ar ārējo vidi (tautu) valda dubultie standarti, politkorektuma melīgums, ekonomiskās viltības, sociālā darvinisma antihumānās tēzes. Valdošās politiskās elites atsevišķi barveži pat nekaunas t.s. vienkāršo tautu apsaukāt par nožēlojamiem radījumiem („deplorables” – Klintone). Rietumos ir izveidojusies absurda situācija. Kultūru iznīcina nevis t.s. masu cilvēki un priekš viņiem saslaucītā masu kultūras industrija, bet kultūru iznīcina valdošā politiskā elite. Tā nekaunīgi sludina nāvējošu destrukciju: etniskā piederība ir arhaisms, nacionāli suverēnā valsts ir arhaisms, tikai divas cilvēku dzimtes ir arhaisms, patiesība ir arhaisms, konstantas morālās vērtības ir arhaisms.

Tautas mobilizācija vienmēr ir vadīts process. Tautas mobilizācija tiek speciāli organizēta, iedvesmota un koordinēta. To dara pasionāri – maksimāli enerģiski - spēki. Tādi spēki parasti ir atsevišķas harismātiskas personības. Viņu cilvēcisko potenciālu nosaka harisma – tautas līdera, tautas vadoņa autoritāte, kas saistīta ar izcilām un fascinējošām personiskajām īpašībām: gudrību, pievilcīgu ārieni, spilgtām runas dāvanām, suģestiju. Taču mūsdienās tautas mobilizāciju visbiežāk organizē nevis harismātisks līderis, bet gan speciālie dienesti. Saprotams, speciālie dienesti var izmantot harismātiskas personības. Taču tautas mobilizācijas menedžments vienmēr paliek speciālo dienestu rokās.

Tautas mobilizācijas būtisks elements ir uzticības kultivēšana. Tā var būt uzticība tautas politiskajiem, sociālajiem, morāli tikumiskajiem ideāliem. Tā var būt uzticība cilvēciskumam un garīgumam kā augstākajām vērtībām. Tā var būt uzticība konkrētiem politiskajiem spēkiem un  konkrētiem politiskajiem līderiem. Tā var būt uzticība politiskajiem konceptiem, politiskajām programmām, ideoloģiskajām sistēmām, sociāli politiskajām mācībām.

Tautas mobilizācijas dialektiskais kompanjons ir tautas apātija. Jēdziens „apātija” ir svešvārds (gr. apatheia – nejūtīgums). Apātija latviski ir vienaldzība, intereses trūkums, gribas trūkums. Izsakoties par apātiju, leksiski visprecīzāk būtu fiksēt vienaldzību un intereses trūkumu.

Piemēram, tautas apātijas ļoti populāra izpausme ir masveida vienaldzīgā attieksme pret politiku un dusmīgā atsacīšanās interesēties par valdības darbu. Tā ir liela nelaime. Tautas apātija ir valsts politiskās sistēmas spridzeklis ar uzstādītu laika degli. Tā tas ir arī tad, ja politiskajai sistēmai tautas apātija ir izdevīga un tādējādi apātijai ir pozitīva misija.

Apātija atšķirībā no mobilizācijas mēdz būt iedzimta noslieksme. Daudzi cilvēki jau pēc dabas ir pret kaut ko apātiski. Tajā skaitā ir apātiski pret sociālajiem un politiskajiem procesiem, pret kolektīvām darbībām un masu vajadzībām. Pazīstu profesorus, kuri ērcīgi atrunājas „Man politika neinteresē!”.  

Tautas apātijas izskaidrojums nevar iztikt bez jautājuma, cik ilgi spēj turpināties tautas mobilizācija. Tātad ir jāzina, kāda ir tautas mobilizācijas noturība, cik ilga tā mēdz būt, kādi faktori ietekmē tautas mobilizācijas noturību, kas ir nepieciešams tautas mobilizācijas noturības saglabāšanai relatīvi ilgu laiku.

Daudzkārt ir pierādījies, ka tautas mobilizācijas atslābšanu un izzušanu veicina tautas vērtību devalvācija, kompromitēšana, noklusēšana. Tautas vērtības reizē ir tautas ideāli, bet tautas ideāli ir vitāls stimuls tautas mobilizācijai, aizstāvot dotos ideālus un rūpējoties par to saglabātību nākotnē. Apātija progresē, ja zūd interese par jebkuras tautas klasiskajiem ideāliem – nacionālo neatkarību, valstisko suverenitāti, sociālo vienlīdzību, taisnīgumu un tiesiskumu kā morāles kategoriskajiem imperatīviem.

Tautas apātija nemēdz turpināties mūžīgi. Tautas apātija var izvērsties revolucionārā izvirdumā. Ne velti tautas apātijas koncentrācijas augstu pakāpi uzskata par revolūcijas vēstnesi.

Tautas apātija bieži ir savdabīga pretošanās forma – opozīcijas stratēģija. Tādā gadījumā tā ir apātijas apzināti demonstratīva izrādīšana.

Piemēram, demonstratīvi apātiski izturoties pret valdības politiskajiem lēmumiem īpaši tajās reizēs, kad valdībai ir nepieciešams sociuma atbalsts. Manu paziņu profesoru ērcīgums arī ir demonstratīva izrādīšanās. Faktiski viņi nav vienaldzīgi pret politiku. Faktiski viņu ērcīgumu stimulē acīmredzamās politiskās bezjēdzības. Tās ir tik grandiozas, ka nolaižas rokas un ērtāk ir atkratīties ar burkšķi „Man politika neinteresē!”.

Šodienas vecā paaudze ar tautas apātiju ir tikusies vairākkārt. Vidējā un jaunā paaudze ar tautas apātiju tiekas pirmo reizi. Atšķirībā no pārējām paaudzēm šodienas jaunā paaudze nekad nav tikusies ar tautas mobilizāciju. Vecā un vidējā paaudze ir tikusies ar tautas mobilizāciju.

PSRS sabrukuma psiholoģiskais faktors bija tautas politiskā apātija. Tā tika palielināta un sakopota (svešvārdā – kumulēta) no divām pusēm. No vienas puses tautas politisko vienaldzību sekmēja totāla neticība sociālisma/komunisma celtniecības projektam. Ļoti labi atceros Hruščova solījumu uzcelt komunismu līdz 70.gadiem...

No otras puses tautas politisko vienaldzību sekmēja aizliegums kritiski izteikties par sociālismu, komunistisko partiju, padomju varu, tās politiku un ideoloģiju. Drīkstēja kritizēt visu, izņemot galveno – valsts iekārtu un tās idejiskos pamatus. Padomju Savienībā valsts vara pati stimulēja iedzīvotāju politisko apātiju, dažādā veidā novēršot cilvēku uzmanību no politiskās tematikas.

No padomju varas saglabāšanas viedokļa teorētiski apātijai bija pozitīva misija. Taču praktiski viss bija pilnīgi savādāk. Totālā neticība sociālisma/komunisma celtniecības projektam un aizliegums kritiski izteikties par valsts iekārtu un tās idejiskajiem pamatiem masveidā izvērtās dziļā latentā naidā pret kompartiju, VDK, armiju, birokrātisko valsts aparātu. Un, lūk, šī latentā naida enerģiju viltīgi izmantoja PSRS sagraušanas arhitekti, ļoti sekmīgi mobilizējot padomju tautu savās merkantilistiskajās interesēs.

PSRS „nomalēs” (nacionālajās republikās) bija vēl viens ļoti būtisks latentā naida enerģijas avots – nacionālās neatkarības problēma. LPSR šis latentā naida enerģijas avots bija galvenais tautas politiskās mobilizācijas („trešās atmodas”) faktors.

„Trešās atmodas” periodā tautas politiskajai mobilizācijai bija sociāli visaptverošs vēriens. Vienaldzīgo nebija. Pirmajā laikā uzticība atjaunotajam valstiskumam bija maksimāla. Tautai atkal bija savs karogs, sava himna, valsts ģērbonis. Latvijas Republikas valstiskā atribūtika tika atjaunota pilnā apjomā. Tas priecēja sirdis.

Rūgtā izpratne par „perestroikas”, PSRS sagraušanas, LR atjaunošanas patieso antisociālo mērķi nāca pakāpeniski. Nāca pēc tam, kad atklājās patiesība par LKP/VDK organizēto „trešo atmodu”ar tās dzinējmotoru LTF priekšgalā. Rūgtā izpratne nāca pēc negaidītās tikšanās ar nelietīgo „prihvatizāciju”, pēc atskarsmes, ka varu ir saglabājuši bijušie LKP/VDK nomenklatūras kadri, pēc atzīšanās, ka slaveno „Baltijas ceļu” ieteica organizēt amerikāņu specs Džīns Šarps, bet Godmani Austrijā speciāli skoloja būvēt kriminālo kapitālismu Latvijā. Rūgtās izpratnes piemēru netrūkst.

Rūgtā izpratne veicināja sāpīgu vilšanos – tautas mobilizācijai („trešajai atmodai”) patiesībā bija negatīva misija. Sāpīgo vilšanos kāpināja valdošās kliķes noorganizētā atsacīšanās no nacionālās suverenitātes, Latvijas aramzemes un mežu iztirgošana ārzemniekiem, finansu sfēras atdošana svešzemju bankām, lata nomaiņa ar eiro, sveša karaspēka ielaišana Latvijā.

Par tautas politiskās vienaldzības dinamiku nav jābrīnas. Tautas politiskajai vienaldzībai iemeslu netrūkst. Jau uzskaitītajiem iemesliem nākas pievienot katastrofālo demogrāfisko statistiku, noziegumu brīvību, valsts budžeta un ES piešķirto finansu līdzekļu ārprātīgo izzagšanu.

Tautas politisko apātiju padziļina tautas politiskās mobilizācijas potenciāla neesamība. Latvijā ne pirms apvāršņa, ne aiz apvāršņa nav manāms latviešu tautu mobilizējošs spēks, lai likvidētu nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu, bet galvenais – atjaunotu nacionālo suverenitāti.

Līdz 2018.gada 6.oktobrim pret tautas politisko apātiju drīkstēja izturēties cerīgi. Tautas politiskajai apātijai bija pozitīvas misijas perspektīvas. Tā bija apātija, kas varēja būt vingrs balsts tautas mobilizācijas procesā, ja tas sāktos ar nolūku radikāli pārkārtot dzīvi Latvijā.

  13.Saeimas vēlēšanas pavēl pret tautas politisko apātiju izturēties labākajā gadījumā piesardzīgi. Tautas politiskā apātija ir uzsākusi realizēt negatīvu misiju. Tiekamies ar pašiznīcināšanās tendenci atbilstoši secinājumam „Ja jau ir tik slikti un tam nav redzams gals, tad lai turpmāk ir vēl sliktāk, jo mums viss ir „pie vienas vietas””.

Tagad pie mums tāpat kā PSRS gados tautas politiskā apātija ir nobriedusi dziļā naidā pret cilvēciski nevērtīgo dzīvi. Naida galvenie objekti ir oligarhi un to pakalpiņi „vecās partijas”. Lai izgāstu naidu pret „vecajām partijām”, elektorāts 2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimas vēlēšanās ar neslēptu sarkastisko patosu nobalsoja par „jaunajām partijām”, ļoti labi apzinoties to kontingenta fundamentālo nepiemērotību parlamentāram darbam un valdībai. Elektorāts tādējādi nebaidījās no pašiznīcināšanās ideoloģijas – destrukciju pašam pret sevi. Apātija transformējās autoagresijā. Acīmredzot tauta ir novesta līdz tādam morāli psiholoģiskajam līmenim, ka ar naida, sašutuma, nicinājuma uzjundīto dzēlīgo izsmieklu nobalsoja par pederastiem, dauniem/klauniem, negodīgiem juristiem, nelietīgiem bijušajiem korupcijas organizatoriem, cilvēkiem no ielas bez elementārām zināšanām un elementāras pieredzes valsts darbā. Primārā doma bija padzīt „vecās partijas”, un uzkundzējās pilnīga vienaldzība par „veco partiju” pēcnācēju cilvēcisko un profesionālo kvalitāti.

2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimā sastūma milzīgu baru „jauno politiķu”. Savukārt 2018.gada 26.novembrī provinces bioloģijas skolotājs, Rīgas pils saimnieks, principā recidīvists, kurš jau zaudējis vairāk kā 10 tiesas procesus, slēpjot no sabiedrības informāciju par naudas nepelnītu sadalīšanu (zagšanu) Valsts prezidenta kantorī, uzdeva sastādīt LR valdību antropomorfam indivīdam, kurš nekad nav sēdējis nevienā valstiski atbildīgā krēslā, tik tikko ir iestājies dauna/klauna „kabatas partijā”. Viņš „kabatas partijā” ne reizi nav samaksājis biedra naudu un, saprotams, nav izbaudījis politiskās karjeras kāpumu no zīmuļu asinātāja līdz partijas sekretāram vai kādam citam amatam partijā, bet toties sabiedrībā viņam ir negodīga jurista slava.

Neapšaubāmi, 6.oktobrī LR pārvaldīšanā masveidīgi ienāca cilvēki no ielas - bez pieredzes, bez zināšanām, bez reputācijas un autoritātes tautā. Visi no viņiem ir „brīvvalsts” kriminālā kapitālisma morālās atmosfēras, nemitīgās bezjēdzīgās un kroplās reformās izmocītās nepilnvērtīgās izglītības produkti ar pirktiem diplomiem. Nav ticams, ka viņiem ir kaut kādas zināšanas politoloģijā, sabiedrības mācībā. Nav ticams, ka viņi var pareizi pateikt, kas ir valsts, kā funkcionē valsts, kas ir valsts iekārta, ko dara parlaments, ko dara valdība, no kādiem elementiem sastāv valsts politika utt.

Nekādi nav ticams, ka viņiem ir priekšstats par likumdošanu un līdz šim parlamentā pietaisītajiem likumiem. Nav ticams, ka viņiem ir zināšanas ekonomikā, etnopolitikā, nacionālajos jautājumos, starptautiskajās lietās, diplomātijā. Nav ticams, ka viņi zina vēsturi – pasaules un Latvijas vēsturi. Esmu pilnīgi pārliecināts par viņu terminoloģisko nekompetenci, valodas neprecizitāti un pat diskursīvo neloģiskumu. No viņiem noteikti neviens neprot pareizi lietot divus vārdus – nācija un kultūra. Viņi nezina, kāda atšķirība ir starp jēdzieniem „tauta” un „nācija”. Jaunais valdības sastādītājs, politiskais parvēnijs no ielas, jau publiski apliecināja, ka nav lasījis Satversmi un nezina, kā LR veido valdību.

Labi ir zināms „jauno politiķu” partejisko programmu debilisms un idiotiskais utopisms, solot tautai zelta kalnus un pat komunismā neiespējamus sociālos labumus. Un tāpēc, lūk, ir jautājums „Kas notiek pēc tam, kad kādu kultūras (politika un valsts pārvaldīšana ir kultūras komponenti) segmentu pārņem pilnīgi nepiemēroti, nesagatavoti, cilvēciski neadekvāti tipi?”.

Atbilde nav ilgi jāmeklē! Tā ir vēsturiski zināma jau sen! Tādā gadījumā var notikt tikai viena rīcība: nekompetences jeb precīzāk  - tumsonības, institucionalizēšana. Tas nozīmē, ka mūsu dārgie jaunās paaudzes „politiķi” pārvērtīs par vispārobligātu normu, pieeju, kārtību savu attiecīgo neizpratni un nezināšanu. Protams, viņi spēj rīkoties vienīgi atbilstoši savai klaji apšaubāmajai izglītotībai, inteliģencei, morālajai stājai. Ja prevalē mežonība, kroplība, neattīstība, bezgarīgums, amorālisms, intelektuālā nabadzība, tad tas viss turpmāk nevar neatspoguļoties LR sociāli politiskajās norisēs. „Jaunie politiķi” var institucionalizēt vienīgi šausmīgo bezvērtību un nekaunīgo tukšumu, kas ir viņu galviņās, sirdīs un dvēselēs.

13.Saeimas vēlēšanu rezultāts nekādā gadījumā nevar pozitīvi atspoguļoties latviešu tautas rītdienā. Tautas politiskās apātijas pārvēršanās pašiznicināšanās ideoloģijā nenovedīs ne pie kā laba. Tas ir pats par sevi saprotams. Tādos apstākļos tautas mobilizācija tik drīz nav iespējama.

An error has occured