Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Varas praksē nav nekas sliktāk kā iedot varu muļķim. Visbēdīgāk to saprot nelaimīgie cilvēki, kuri ir mocījušies muļķa varā.

Visi saprot salikuma „vara” un „muļķis” absurdo būtību. Vara nedrīkst nonākt muļķa rokās. Tam bez apdomāšanās piekritīs katrs cilvēks. Vara drīkst nonākt tikai gudra cilvēka rokās. Gudrs cilvēks pareizi izmantos varu. Muļķis pastrādās muļķības un nodarīs lielu ļaunumu.

Ar salikumu „vara” un „muļķis” individuālajā līmenī problēmu nav. Ikviens bez bailēm pateiks, ka negudram indivīdam nedrīkst dot varu. Dzīvē tā parasti notiek. Intelektuāli nepiemērotam indivīdam nedod varu. Tas notiek atklāti, pārliecinoši un konsekventi. Šajā jomā problēmu nav, un lēmumu par indivīda varu drīkst pieņemt bez svārstīšanās un nedrošības. Individuālajā līmenī muļķim nav izredzes tikt pie varas. Muļķis pie varas var tikt vienīgi muļķu vidē. Tad, kad varas došana ir muļķu rokās, kā tas ir pēcpadomju Latvijā.

Pilnīgi citādāk ir kolektīvajā līmenī. Piemēram, saskarsmē ar tautas kolektīvo varu.

Jaunajos laikos Rietumu cilvēki ir sevi tā nostādījuši, ka nedrīkst nedod varu muļķu kolektīvam. Arī muļķu kolektīvam esot tiesības iegūt varu. Visi saprot tādas pieejas dīvainību. Bet reti kurš uzdrošinās atklāti nosodīt šo dīvainību.

Turklāt ir sastopama vēl viena dīvainība. Par to nemitīgi raksta medijos. Tie, kuri patētiski slavina tautas varu un savu darbību lepni pamato ar tautas viņiem uzticēto varu, aizmuguriski izsmej tautu un nicina tautu. Mūsdienu politiskajā elitē šī dīvainība ir plaši izplatīta. Tā ir izplatīta ne tikai Latvijas politiskajā „elitē”.

Kā zināms, mūsdienās tauta iegūst varu pēc valsts izveidošanas. Arī latviešiem ir pieejama formāla informācija par tautas varu. Tautas vara ir formāli fiksēta Satversmē: „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.

Ja individuālajā līmenī jautājumu par varas došanu var izlemt bez svārstīšanās un nedrošības, tad kolektīvajā līmenī jautājumu par varas došanu tautai nav viegli izlemt. Tā ir smaga problēma, un tas pilnā mērā attiecas uz varas došanu latviešu tautai.

Problēma ir mūžsena. Tās pamatā ir pretrunīgā attieksme pret tautu. Šo problēmu iztirzā politiskā filosofija. Politiskajā filosofijā ir nostiprinājušās vairākas atziņas.

Piemēram, politiskā filosofija atzīst, ka pastāv dziļa pretruna starp vispārpieņemto politisko laipnību (politkorektumu) un dzīves realitāti. Galvenais ir tas, ka jau no senseniem laikiem nav pieņemts tautu uzskatīt par muļķi. Nepolitkorekti ir izteikties par muļķām tautām un tās pretstatīt gudrām tautām. Muļķi var būt atsevišķi tautas pārstāvji. Taču visu tautu nedrīkst uzskatīt par muļķi. Nav pieņemts teikt atklāti, ka tauta ir muļķe.

Politiskajai filosofijai ir savs viedoklis par politiskās laipnības normu nesaukt tautu par muļķi. Politiskā filosofija nebaidās komentēt šo normu. Politiskā filosofija atzīst, ka tas, par ko nav pieņemts teikt atklāti, nespēj izmainīt dzīves realitāti. Ja tautu nesauc par muļķi, tad no tā tauta nekļūst gudrāka un automātiski neatbrīvojās no sava nevērtīgā statusa. Vispārpieņemtais politkorektums nespēj glābt dzīves skaudro realitāti tautas cilvēciskās kvalitātes vērtējumā.

Pretruna starp vispārpieņemto politkorektumu un dzīves skaudro realitāti sastopama Bībelē. Par zināmu nekonsekvenci tautas cilvēciskajā kvalitātē Bībelē norāda Zālamans. Tautas cilvēciskā kvalitāte var būt tik zema, ka tautai nedrīkst dot varu.

Tautai vara netika dota ilgu laiku. Tikai XVIII gs. eiropiešu politiskajā filosofijā sākās diskusija par tautas varu. Tolaik tika izstrādāta jauna un oriģināla doktrīna. Tā paredzēja tautas varu. Tas bija kaut kas nedzirdēts un īpatnējs. Agrāk politiskajā filosofijā vara bija monarha prerogatīva. Politiskā filosofija slavēja monarhismu. Monarhs (karalis, cars, ķeizars, imperators) bija varas subjekts. Viņš varu mantoja un saglabāja visu mūžu. Līdz XVIII gs. eiropiešu politiskā filosofija nepazina tēmu par tautas varu. Oficiāls formulējums par valsts suverenās varas nodošanu tautai neeksistēja. Mūsdienās populārie jēdzieni „tauta” un „nācija” politiskajā filosofijā netika izmantoti. Izmantoja jēdzienu „pavalstnieki”.

Saprotams, pēc XVIII gs. tauta varu neieguva vienā dienā „uz brokastu laiku”. Tautas varas teorētisko iespējamību nācās nostiprināt ģenētiski. Bet tas nevar notikt vienā dienā, vienā mēnesī, vienā gadā. Tikai vairāku paaudžu dzīves laikā Rietumu cilvēku apziņā tauta adaptējās kā varas subjekts. Tikai pēc ilga laika cilvēki aprada ar cēlo domu par tautas varu.

Uzdrošinos teikt, aprada vienīgi deklarācijas līmenī, bet nevis dzīves realitātes līmenī. Galvenokārt aprada skaistu solījumu līmenī, bet nevis praktiskās rīcības līmenī. Arī šodien par tautas reālo varu ir grūti runāt, ja viena tauta drīkst bombardēt otru tautu un to dēvēt par „humanitāro iejaukšanos”, kā arī valstī visu nosaka krimināla Lielā Banda un visas valsts struktūras ir pārklājis organizētās noziedzības astoņkājis, kā tas ir LR. Tautas vara reālajā dzīvē ir fikcija ne tikai „demokrātiskajā Latvijā”.

Cēlo solījumu globāli efektīgākais sasniegums ir ieraksts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. 21.pantā ir teikts: „Tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī citās līdzvērtīgās formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu.”

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija tika pieņemta 1948.gada 10.decembrī. Rietumu civilizācijā tas bija grēku nožēlošanas periods un bēdīgi slavenā politkorektuma ēras sākums. Tik tikko bija beidzies II Pasaules karš. Tā militārās operācijas noslēdzās ar divu atombumbu nomešanu uz japāņu civiliedzīvotāju mājām, bet psiholoģiskās operācijas noslēdzās ar Osvencimas atbrīvošanu un drausmīgo informāciju par holokaustu. Rietumu elites izveidotās starptautiskās organizācijas darīja visu iespējamo, lai deklaratīvi nosodītu genocīdu, nacismu, rasismu, cilvēktiesību pārkāpumus. Tika deklaratīvi sludināts kultūru relatīvisms (visas kultūras ir līdztiesīgas).

Tautas varas reālā iespējamība Eiropā pirmo reizi vispamatīgāk iezaigojās I Pasaules kara gados. Politiskajā filosofijā tolaik modē nāca tautas pašnoteikšanās koncepcija. Tā paredzēja tiesības katrai tautai izveidot savu valsti.

Saprotams, koncepcijas autori apzinājās slidenākos momentus. Viņi nebūt nevarēja droši atbildēt uz jautājumu „Vai katra tauta ir spējīga valdīt savā valstī?”. Daudzām eiropiešu tautām nekad nebija valsts. Jautājums par lietderību dot tādām tautām varu bija smags jautājums.

Lielās valstis riskēja un deva valstiski nepieredzējušām tautām varu. Arī jaunajai latviešu tautai. Lielajām valstīm principā nenācās pārāk rūgti nožēlot savu rīcību Austrumeiropā pēc I Pasaules kara. Citādāk bija XX gs. otrajā pusē sakarā ar pasaules koloniālās sistēmas sabrukumu un bijušo koloniālo tautu (ne reti – cilšu) valstu rašanos.

Pirmajā laikā dominēja maiga terminoloģija. Neviens publiski nelamāja, piemēram, afrikāņu muļķās tautas, kurām pēc koloniju likvidēšanas uzdāvināja varu „otrā rītā uz brokastu laiku” un kuras pilnīgi neprata konstruktīvi izmantot dāvanu. Aizvadītā gadsimta 70.gados starptautiskajā leksikā ieviesās termini „jaunattīstības valstis” un „trešās pasaules valstis”. Vidusšķiras virtuvēs un buržuāzijas salonos vārdus „muļķa tauta” smīnoši aizstāja ar korektiem vārdiem „jaunattīstības tauta”.

Diemžēl „jaunattīstības tautas” neattaisnoja tām doto varu. Vara nonāca kriminālu tipu rokās. Viņi sistemātiski izzaga valsts kasi un Rietumu piešķirtos finansiālos pabalstus. „Jaunattīstības valstu” politiskā dzīve pamatā sastāvēja no valsts apvērsumiem.

Rietumu ļaudīm tas apnika. Visai drīz Rietumu publiskajā telpā nostiprinājās nievājošais apzīmējums „banānu republika”. Beigu beigās radās apzīmējums „failed state” un XXI gs. sāka sastādīt pasaules neizdevušos valstu reitingu.

Uz Zemes bija radies valsts jauns tips – failed state. Tagad šo tipu akceptē ne tikai politiskās filosofijas entuziasti, bet arī reprezentablas starptautiskās iestādes un sabiedriskās organizācijas.

LR ir neizdevusies valsts. Nekādi nav iespējams konstatēt, ka LR ir izdevusies valsts un latviešu tauta ir spējīga pārvaldīt valsti. Tautas valstiskā kompetence ir jāpierāda ar darbiem. Neko neglābj bravūrīgā pašslavināšanās un aprobežotā pašapmierinātība, valsti suminoši un godkāri identificējot tikai ar karogu, ģerboni, himnu.

Vai drīkstam runāt par spēju pārvaldīt valsti, ja nespējam pareizā krāsā nosaukt valsts karogu un bez gramatiskajām un teorētiskajām kļūdām formulēt pamatlikumu? Vai drīkstam runāt par spēju pārvaldīt valsti, ja tauta hroniski slimo ar slimību vārdā „pievienošanās debilitāte”, nepārtraukti atsakoties no savas varas un pievienojoties kādai citai valstij vai konfederācijai? Tiekoties ar „pievienošanās debilitāti”, var būt tikai viens secinājums: tauta histēriski bēg no tautas varas un tautas varas atbildības. Tātad tautai tautas vara un tautas valsts neko neizsaka cilvēciskā prāta, cilvēciskā gara un cilvēciskās dvēseles visdziļākajā pakāpē. Acīmredzot tauta instinktīvi apzinās valstiskās kompetences neadekvātumu un bez niecīgākās šaubīšanās nekavējoties izmanto jebkuru priekšlikumu pievienoties citam valstiskajam veidojumam.

No pārējām „failed state” tipa valstīm un tautām mūs atšķir vienīgi valsts apvērsuma forma. Pie mums tāpat kā citās „banānu republikās” ir valdošā kliķe, tās nacionālā nodevība un totālā atrautība no tautas. Pie mums tāpat kā citās „banānu republikās” ir oligarhi un organizētā noziedzība, korupcija un masveidīga valsts budžeta un starptautisko fondu izzagšana. Noziegumu brīvība ir tautas lielākās daļas saimnieciskās darbības ikdiena.

Pie mums tāpat kā citās „banānu republikās” valsts dzīves kārtējais sabrukums tradicionāli noslēdzās ar valsts apvērsumu. Tā tas bija „pirmajā republikā” 1934.gadā, kad tauta netika galā ar politiskajiem procesiem. Tā tas ir „otrajā republikā” 2016.gada sākumā, kad valsts ir novesta līdz pilnīgam sabrukumam un tauta nav spējīga normalizēt dzīvi.

Nekādi nav redzams, ka tautai būtu politisko kadru rezerves, lai padzītu Lielo Bandu. Nākas atzīt, ka tautai nemaz nebija citas kvalitātes politiskie kadri aizvadītajos pēcpadomju gados. Kadru kontingents, kas tika deleģēts varas struktūrām, bija labākais, ko tauta bija spējīga deleģēt.

Par laimi pie mums nav militārie apvērsumi ar asinsizliešanu, kā tas ir pārējās failed state tipa valstīs. Latvieši cītīgi praktizē nemilitārā valsts apvērsuma formu. Ar to latvieši atšķirās no citu „banānu republiku” populācijas. 1934.gada valsts apvērsums bija bez šaušanas. Arī tagadējais valsts hibrīdapvērsums no 2016.gada 3.marta turpinās bez šaušanas.

Atšķirība ir vēl vienā ziņā. Piemēram, Francija regulāri sūta karaspēku uz bijušajām kolonijām mazināt asinsizliešanu pēc kārtējā apvērsuma. Respektīvi, citām „banānu republikām” ir iespējams saņem konkrētu ārējo palīdzību valsts politisko procesu sakārtošanai. Mums nav tādas iespējas. Mums nav iespējams aicināt citas valsts karaspēku Lielās Bandas un tās astoņkāja padzīšanai. Brisele nenāks padzīt Lielo Bandu un tās astoņkāji. To nedarīs arī Maskava un Vašingtona – mūsu ģeopolitisko dārgumu dievinātāji. Savukārt vācieši jau ir aizmirsuši par savām kolonijām Livonijā. Arī vācieši nenāks mūs glābt. Vācieši paši mokās ar kancleres lozunga „Wir schaffen es!” (mēs tiksim galā) sekām, solot Vācijā izmitināt, apģērbt un paēdināt visus pasaules migrantus. Latviešiem ar savu valsti būs jātiek galā pašu spēkiem. Tāpēc dramatiskajam jautājumam „Vai latviešu tautai var uzticēt varu?” būs izdevība piedalīties vēsturiskajā mačā arī turpmāk. Neskatoties uz to, ka jau tagad rezultāts ir 0:2.

1990.gada 8. augustā izskanējusī B.Jeļcina bezatbildīgā frāze „Берите суверенитета столько, сколько сможете проглотить” latviešiem izrādījās otrais klupšanas akmens. Pirmais klupšanas akmens bija tautu pašnoteikšanās koncepcijas dāvinātā vara 1918.gada novembrī. 1934.gadā atradās politiskais spēks valstiskā haosa savaldīšanai. Tomēr šis spēks nespēja savaldīt „pievienošanās debilitātes” slimību, un rezultāts kļuva 0:1.

Tagad esam nonākuši līdz rezultātam 0:2. B.Jeļcina piedāvātā „suverenitātes rīšana” jau pašā sākumā rīstījās kriminālos formātos, tautas ciniskā apņirgšanā, nacionālo interešu nodevībā un nacionālo bagātību iztirgošanā ārzemju afēristiem, valdošās kliķes klajā obskurantismā – naidīgā attieksmē pret izglītību, zinātni, ideoloģiju, mākslu. Tautas lielākās daļas galvenā ideoloģiskā vērtība kļuva nauda, bet nevis tautas vara un tautas valsts.

Savukārt pašlaik esam nonākuši līdz tai stadijai, kuru cilvēces vēsturē dēvē par pirmatnējo mežonību. Ja pirmajos pēcpadomju gados LR politiskajā un ekonomiskajā klaboņā bija jūtama bijušo padomju speciālistu kompetence un racionālisms, tad tagad kompetences un racionālisma vietā Sarkanmatainās Tumsonības kurbulētā vienotā vienotība ieviesa un nostiprināja kaut kādu smirdošu mežonību un deģenerāciju.

No pirmatnējās mežonības un deģenerācijas repertuāra īpaši smirdošas ir divas izpausmes.

Pirmkārt, valdošās kliķes centieni leģitimēt noziegumu brīvību. Šie centieni asociējās ar kaut kādu atbaidoši tumsonisku velmi juridiski nostiprināt kriminālo dzīves kārtību. Tas tiek darīts ļoti nesaprātīgā, droši jāsaka, mežonīgā veidā. Šis veids faktiski balstās nevis uz elementārām juridiskajām zināšanām, bet gan balstās uz kaut kādiem mežonīgiem priekšstatiem par tiesiskumu, likumību. Mežonīgās tumsonības pievircotās latviešu galvas nav spējīgas atzīt pasaules politiskās filosofijas aksiomu, ka jebkura vēršanās pret konstitūciju ir valsts apvērsums.

Prātam neticama mežonība izpaužas „Āboltiņas labojumos” Krimināllikuma 80.pantam.

Līdzšinējā redakcija ir šāda: „Uz valsts varas gāšanu vērsta darbība. Par darbību, kas vērsta uz vardarbīgu Latvijas Republikas valsts varas gāšanu, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.”

„Āboltiņas grozījumos” ir šāda redakcija: „Pret Latvijas Republiku vērsta darbība. (1) Par darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību vai suverenitāti vai kas vērsta uz teritoriālās vienotības graušanu, valsts varas gāšanu vai valsts iekārtas grozīšanu,– soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.”

XXI gadsimtā jau pirms mūsu ēras demokrātiju dzemdējošajā civilizācijā, demokrātijas prioritāti akcentējošajā kontinentā, demokrātijas principus respektējošajā konfederācijā un konstitucionāli fiksētā demokrātiskā valstī tādu krimināllikuma redakciju var izdomāt vienīgi kaut kādi pilnīgi „aptaurēti” mežoņi, kuri neko nezina par likumdošanu mūsdienu pasaulē, neko nezina par likumdošanas tradīcijām valsts suverenitātes un valsts iekārtas aizsardzībā, neko nezina par cilvēktiesībām, uzskatu brīvību, vārda brīvību un citām starptautiskajos dokumentos paredzētajām brīvībām. Mūsu sētas mežoņu ieskatā jāliek cietumā ikviens, kurš tikai pa jokam iepīkstēsies kaut ko par valdību, parlamentu, Valsts prezidentu. Mežoņu ieskatā Latvijas iedzīvotājiem nedrīkst ļaut kritizēt valdības politiku, ierēdņus, partijas. Tas, kurš nosodīs noziegumu brīvību, visticamākais, tiks ietupināts uz 8 gadiem.

Otrkārt, par pirmatnējo mežonību un deģenerāciju liecina LR valsts institūtu netīrība. Tā saucu valsts institūta nespēju cilvēkiem kalpot kā ideāla taisnīguma un ideāla tiesiskuma etalonam – paraugmēram, mērauklai un paraugam salīdzināšanai. Īstās valstīs vienmēr ir tāds etalons. Par to speciāli rūpējās valdošā elite. Īstās valstīs ir stingra pārliecība par etalona obligātumu.

Visbiežāk tāds etalons ir Valsts prezidents. Pirmajos pēcpadomju gados tā bija arī Latvijā. Guntis Ulmanis varēja būt tāds etalons. Pēc viņa latviešiem vairs nebija neviens etalons. Tāpēc var teikt, ka latvieši nespēja valsts darbam atrast pat vienu godīgu un gudru cilvēku.

 LR pašlaik visi valsts institūti ir netīri institūti. Neviens valsts institūts nevar būt ideāla taisnīguma un ideāla tiesiskuma etalons. Visus valsts institūtus ir sažņaudzis organizētās noziedzības astoņkājis.

Tas ir briesmīgi. Tas liecina par valsts sabrukumu. Ideāla taisnīguma un ideāla tiesiskuma etalona trūkums ir milzīga trauma sabiedriskajā apziņā. Cilvēki nevar ne uz vienu valsts institūtu paļauties elementāras dzīves kārtības aizsardzībā. Viņiem nav pie kā griezties ar saviem priekšlikumiem un savām sūdzībām. Tautas vara un tautas valsts ir zaudējusi jebkādu jēgu. 

An error has occured