Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek turpina ekskluzīvi publicēt izteiksmīgus fragmentus no apgādā Atēnaiznākušās L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, kura vietumis grāmatveikalos vēl varētu būt nopērkama. Šodien - par to, kā nākamajam Valsts prezidentam ar kompāniju izdevās nokārtot, lai Unibankas privatizācijā deviņdesmito gadu vidū par kaitniekiem tiktu uzskatīti visi tie, kam ienāktu prātā valstij par privatizējamo banku patiešām arī samaksāt.

Priekšlikumu Unibankas privatizēšanai patiešām netrūkst – reizē ar triju banku kopēji sagatavoto dokumentu un Parex priekšlikumi tādi tiek saņemti arī vēl no četrām citām mazākām banciņām, privātpersonas A. Ozoliņa, kā arī no pretendenta, kas saucas „Unibankas darbinieku pārstāvji”. Un par to, cik nopietni ir pēdējā priekšlikuma iesniedzēju nodomi, parāda tā paša 1994. gada 15. novembrī Lauku Avīzē publicēta Andra Bērziņa intervija ar visu izsakošu virsrakstu Unibanku grib pirkt tās kolektīvs:

- Jau vairākus mēnešus tiek spriests par Latvijas Universālās bankas privatizāciju. Ko par to domājat jūs?

- Pirms diviem gadiem Latvijas Augstākā Padome radīja Banku privatizācijas un reorganizācijas komisiju, kurai uzdeva privatizēt tās bijušās PSRS valsts banku nodaļas, kuras pēc 1990. gada 4. maija Deklarācijas pārņēma atjaunotā Latvijas Valsts banka. Līdz pagājušā gada nogales šī komisija pārdeva privātajam bankām vai pārveidoja neatkarīgās akciju komercbankās lielāko daļu no 49 PSRS valsts banku nodaļām. Liela dala nodaļu privatizācijas gaitā nonāca bankas Baltija un Parekss īpašumā. Uz atlikušas neprivatizētās divdesmit vienas nodaļas pamatiem 1993. gada 28. septembri nodibināja valsts akciju sabiedrību - Latvijas Universālo banku jeb saīsināti - Unibanku.

Dibinot Unibanku, bija skaidrs, ka valsts bankas statuss tai ir pagaidām un ka agri vai vēlu to privatizēs. Toreiz uzskatīja, ka banku varētu privatizēt apmēram pēc pāris gadiem, kad būs pabeigta tās darba un uzbūves pārkārtošana pasaules standartu līmenī. Latvijas Privatizācijas aģentūra izsludināja priekšlikumu pieņemšanu Unibankas privatizācijai jau šogad.

Spriežot par Unibankas privatizāciju pašlaik, atcerēsimies arī to, kāpēc banku izveidoja. Pirmkārt, bija nodoms izveidot Latvijas mērogiem lielu un stipru banku ar labu reputāciju. Tas arī ir noticis. Unibanka ir otra lielākā banka valsti aiz bankas Baltija. Otrkārt, bija nodoms dibināt banku, kas spēj radīt veselīgu, konkurenci rosinošu posmu Latvijas banku sistēmā. Treškārt, bija nodoms radīt banku, kas spēj strādāt pasaules standartu līmenī un būt pievilcīgs starpnieks Rietumu investīcijām un kredītiem, kas savukārt sekmēs privatizācijas procesus Latvijā.

Banka strādā ar stabilu pelņu un ir viena no lielākajām nodokļu maksātājām Latvijas banku vidū. Starptautiskā auditorfirma Cooper & Lybrand pārbaudījusi Unibankas pusgada darbību un nav atradusi nopietnus trūkumus finansēs un grāmatvedības uzskaitē. Pēc pārbaudes rezultātiem Unibanka sešos mēnešos (no 1993. gada 1. oktobra līdz 1994. gada 31. martam) ir guvusi peļņu 1,334 milj. latu (pirms nodokļiem). Šā gada sākumā bankas aktīvi un kapitāls sasniedza 10,5 milj. latu. Pašlaik Unibanka apkalpo apmēram 35 tūkstošus klientu.

Unibanka izsniedz kredītus gandrīz visām tautsaimniecības nozarēm: lauksaimniecībai izsniegti 35% no visiem aizdevumiem, pārstrādājošajai rūpniecībai - 24%, tirdzniecībai - 21%. Unibanka par galveno uzskata ražošanu, jo bez tās Latvijas tautsaimniecība nespēs izkļūt no krīzes. Tāpēc kredītu procenti ražotājiem ir mazāki nekā citiem, kas tos pieprasa. Mēs cenšamies īstenot procentu likmju samazināšanas politiku. Nesen Unibankas pamatprocenti tika samazināti uz 50% gadā kredītiem latos un uz 40% gadā - kredītiem valūtā. Gada laikā Unibanka piešķīrusi pāri par 4000 kredītu - sākot no dažiem simtiem latu nelieliem uzņēmumiem un firmām - un līdz pat miljonam latu — lieliem uzņēmumiem.

To visu tagad es stāstu tāpēc, lai vēlreiz un ļoti rūpīgi apspriestu un novērtētu visus „par” un „pret” šobrīd, kad Latvijas Privatizācijas aģentūrā vairāki interesenti pieteikušies uz Unibankas privatizāciju un kad sabiedrībā uzbango kaislības par bankas nākamo saimnieku.

- Latvijas Privatizācijas aģentūras izsludinātajā terminā pieteikumus Unibankas privatizācijai sniegusi banka Parekss, Latvijas Depozītu banka un Centra banka, Latvijas Kredītbanka un visbeidzot - pati Unibanka. Acīmredzot ikvienam pieteikuma iesniedzējam ir savi, atšķirīgi priekšlikumi. Kādi tie ir Unibankai?

- Unibankas privatizācijas priekšlikumu, ievērojot valsti pastāvošos likumus par privatizāciju, ir parakstījuši un iesnieguši mūsu bankas vadošie darbinieki. Taču tas nenozīmē, ka Unibanku taisās privatizēt trīs četras personas. Priekšlikums ir uzrakstīts un iesniegts Unibankas kolektīva vārdā. Tajā paredzēts tikai salīdzinoši nelielu daļu akciju - aptuveni desmit procentus - pārdot Unibankas darbiniekiem. Privatizējot bankas, tā rīkojas arī citās valstīs. Kurš gan cits, ja ne bankas darbinieks vislabāk pārzina stāvokli savā darba vieta? Un kurš gan cits, ja ne bankas darbinieks, visvairāk ir ieinteresēts tas augšupejā?

Mēs piedāvājam īstenot bankas privatizāciju trijos posmos. Pirmais posms — Unibankas kapitāla palielināšana, piesaistot vienu vai vairākus stratēģiskos investorus — solīdas Rietumu bankas vai citus finansu uzņēmumus; otrais posms — valsts akciju daļas pārdošana iedzīvotājiem par sertifikātiem. Tā varētu pārdot ap 50% no pašlaik valsti) piederošajām akcijām. Noteiktu daļu akciju varētu pārdot t. s. pensiju fondiem vai tieši pensionāriem u. tml. Trešais posms — atlikušo valsts akciju pārdošana iedzīvotājiem par naudu.

Unibankas darbiniekiem varētu rezervēt iespēju nopirkt par sertifikātiem un par naudu noteiktu daudzumu no otrajā un trešajā posmā izpārdodamajām valsts akcijām.

Citu valstu pieredze liecina, ka pēc iepriekš minēto privatizācijas divu pirmo posmu īstenošanas banku akciju cenas biržā ievērojami pieaug.

-     Ar ko jūsu vadītās bankas darbinieku iesniegtais privatizācijas priekšlikums atšķiras no citiem?

- Unibankas darbinieku priekšlikumā paredzēts palielināt bankas kapitālu un piesaistīt stratēģisko investoru vai investorus. Tā ir galvenā atšķirība. Papildu kapitāla jeb finansu resursu ieguldīšana Unibankā ne tikai nostiprinās banku, bet arī veicinās kapitāla pieplūdumu visai Latvijas banku sistēmai, kas vēl ir visai vāja. Austrumeiropā ir valstis, kur banku kapitāls ir vairāki simti miljoni ASV dolāru. Turpretī Latvija tikai dažām lielākajām bankām tas ir daži desmiti miljoni ASV dolāru.

Solīds Rietumu investors jebkurai Latvijas bankai dos prestižu, kam finansu tirgū ir loti lieta nozīme. Ievērosim, ka daudzās Austrumeiropas zemēs banku privatizācijā jau ir izmantota stratēģiskā investora piesaistīšana. Un darbs rit sekmīgi...”

Patiesībā jau labu laiku pirms tam Unibankas vadība, tostarp mūsu galvenais varonis, ir pietiekami skaidri paziņojusi, ka vēlētos veikt šo tā saukto bankas „privatizāciju ar privātā kapitāla piesaistīšanu”, - un ne Andri Bērziņu, ne viņa kompanjonus nemulsina tas, ka šādu metodi tālaika likumdošana nemaz neparedz. Un ne viņus vien. Privatizācijas aģentūras valdes loceklis Viktors Šadinovs ar šo vēlmi pat visā nopietnībā skaidro bankas privatizācijas noteikumu izstrādāšanas kavēšanos - ja uzreiz pieņemtu privatizācijas noteikumus, šie pretendenti automātiski tiktu izslēgti, bet tas „nebūtu korekti”.

Uz situācijas dīvainību Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim pat sev neraksturīgi atklāti un skaidri – oficiālā vēstulē, kas datēta ar 1994. gada 22. septembri, pēdējo dienu pirms privatizācijas priekšlikumu iesniegšanas termiņa beigām - norāda pat Parex bankas prezidents Valērijs Kargins:

„1994.gada 23.septembrī beidzas privatizējamās valsts akciju sabiedrības Latvijas Universālā banka privatizācijas priekšlikumu iesniegšanas termiņš. Arī akciju sabiedrība Parekss-banka kā viens no iespējamiem privatizācijas subjektiem iesniedza Latvijas Privatizācijas aģentūrā savu a/s Latvijas Universālā banka privatizācijas priekšlikumu.

Taču, ņemot vērā to, ka uz privatizācijas izsludināšanas brīdi un līdz pat privatizācijas priekšlikumu pieņemšanas pēdējai dienai, saskaņā ar Latvijas Republikas likumu Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju, tika izstrādātas un Ministru kabineta apstiprinātas tikai divas no trim privatizācijas metodēm, a/s Parekss-banka uzskata, ka ir būtiski ierobežotas iespējamo privatizācijas subjektu tiesības piedalīties objektu privatizācijā un tā privatizācijas uzsākšana bija iespējama tikai pēc visu likumdošanā paredzēto privatizācijas metožu izstrādāšanas, apstiprināšanas un izsludināšanas.”

Bet kas nu klausīsies! Pat citkārt tik principiālais laikraksts Diena, kurš it kā vienmēr iebildis pret normatīvo aktu sacerēšanu un pieņemšanu konkrētu personu vajadzībām, šajā laikā raksta: „Noteikumu trūkums līdz šim kavēja Latvijas Universālās bankas privatizāciju, jo viens no pretendentiem (vairāki pašreizējie bankas vadītāji) uz šo banku vēlējās piedalīties privatizācijā, izmantojot tieši šo metodi – ar privātā kapitāla piesaisti. Tā kā nebija pieņemti vajadzīgie noteikumi, Privatizācijas aģentūra nevarēja izstrādāt privatizācijas noteikumus. [..] V[iktors]. Šadinovs izteicās, ka, tūdaļ pieņemot privatizācijas noteikumus, tiktu automātiski izslēgti no šī procesa minētie pretendenti, kas piedāvā jaunu privatizācijas metodi, un tas būtu nekorekti.”

Tā nu Andra Bērziņa un kompanjonu pieprasītie valdības noteikumi, kas atļauj īstenot viņu kāroto privatizācijas metodi, tiek pieņemti precīzi tajā pašā dienā, kad baņķieris Lauku Avīzē publicē savu „privatizēšanas manifestu”. 1994. gada 15. novembra Māra Gaiļa Ministru kabineta noteikumi Nr. 216 Par kārtību, kādā veicama privatizācija ar privātā kapitāla piesaistīšanas metodi atļauj tieši to, ko savā vēlmju aprakstā uzskaitījis Andris Bērziņš, - Unibankas privatizāciju, palielinot tās pamatkapitālu.

Tiesa, ar visiem viss nav sarunāts. Tā, piemēram, Valsts kontrole – kuru arī toreiz pie varas esošie neko īpaši galvā neņem – reizē ar atzinumu par Andra Bērziņa un Co. saņemto personālakciju nelikumību arī aicina Saeimu „izstrādāt speciālu likumu Unibankas privatizācijai un kā vienīgo maksāšanas līdzekli, privatizējot Unibanku, izmantot naudu”. Turklāt, iepriekšējās pieredzes mācīts, Valsts kontroles Valsts saimnieciskās darbības departamenta direktors Imants Griķis pat 1995. gada februāra sākumā raksta oficiālu vēstuli Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim:

„Pamatojoties uz LR 1993. gada 28. septembra likuma Par 1923.gada 2. augusta likuma "Par Valsts kontroli" atjaunošanu 4. un 6. pantu un to, ka, revidējot valsts a/s Unibanka, Valsts kontrole ir konstatējusi būtiskus likumpārkāpumus tās dibināšanā un saimnieciskajā darbībā, lūdzu sistemātiski iesniegt Valsts kontrolē izvērtēšanai informāciju un ekspertu slēdzienus un priekšlikumus, kā arī privatizācijas noteikumu projektus par valsts a/s Unibanka privatizācijas procesu. Lai nepieļautu nelikumīgu, nelietderīgu un nepareizu rīcību ar valsts mantu, valsts a/s Unibanka privatizācijas noteikumu projektu izskatīt valsts a/s Privatizācijas aģentūra valdes sēdē tikai pēc saskaņošanas ar Valsts kontroli.”

Taču šie aizrādījumi netiek ņemti vērā. „Ko mēs gribam – vai tiešām maksimāli daudz nopelnīt? Mana nostāja, ka privatizācijas mērķis ir uzlabot visu mūsu ekonomikas efektivitāti,” Dienai par Unibankas privatizāciju paziņo tas pats Edmunds Krastiņš. Un, kad Unibankas privatizācijas noteikumi beidzot tiek ne tikai pieņemti, bet arī publiskoti (ticiet vai ne, bet uz brīdi tie tiek pasludināti par... neizpaužamiem), izrādās, ka pusi veselas virknes pretendentu iekāroto akciju plānots pārdot par sertifikātiem. Vienīgie, kas pret šo nodomu kaut cik iebilst, ir Edvīna Kides Tautsaimnieku politiskā apvienības pārstāvji, kuri pat vēršas pie premjerministra Māra Gaiļa ar virkni jautājumu:

„Tautsaimnieku politiskā apvienība 23. martā ierosināja Saeimas sēdes dienas kārtībā iekļaut jautājumu Par „Unibankas” privatizācijas pagaidu apturēšanu ar mērķi privatizācijas gaitā nepieļaut nepamatotu valsts budžetā apgrūtinājumu, kā arī, lai novērstu šīs bankas privatizāciju ar valstij acīm redzamiem neizdevīgiem privatizācijas noteikumiem. Ar līdzīgu priekšlikumu pie valdības griezās arī Valsts kontrole.

Saeima šo ierosinājumu noraidīja, balsojumā pret to aktīvi iestājās arī koalīcijas valdības Latvijas ceļa deputāti. Noraidījums tika motivēts ar to, ka šis jautājums atbilstoši pastāvošajiem likumiem ir nevis Saeimas, bet gan valdības kompetencē. Tādēļ lūdzam valdības galvu M. Gaili atbildēt uz šādiem jautājumiem:

1.   Kā Jūs kā premjerministrs personiski vērtējat Latvijas Privatizācijas aģentūras izsludinātos Unibankas privatizācijas noteikumus no valsts izdevīguma viedokļa, ņemot vērā, ka tie valsts budžetā pēc aptuveniem aprēķiniem rada ap 25 milj. Ls lielus zaudējumus?

2.   Kā Ministru kabinets reaģējis uz Valsts kontroles slēdzienu par nepieciešamību mainīt Unibankas privatizācijas noteikumus kā valstiski neizdevīgus?

3.   Vai pie atbildības ir sauktas personas, kuras pēc Valsts kontroles slēdziena pārkāpušas likumu, izlaižot un pārdodot Unibankas darbiniekiem personālakcijas par sertifikātiem ar 75% atlaidi? [Tā gan nav taisnība – akcijas par ceturto daļu no nominālvērtības tomēr ir jāpērk par naudu.]

4.   Vai valdības locekļu vidū ir kāda persona, kas saņēmusi Unibankas personālakcijas par sertifikātiem ar atlaidi ?

5.   Kāds ir Jūsu kā valdības galvas personiskais viedoklis par to, vai laikā, kad komercbanku sistēma valstī vēl ir nestabila un nespēj kaut daļēji garantēt noguldījumu drošību iedzīvotājiem, vispār ir lietderīgi privatizēt lielāko valsts kredītbanku - Unibanku - ar visplašāko banku nodaļu tīklu valstī, kas spēj pieņemt iedzīvotāju noguldījumus ar valsts garantu, akumulējot līdzekļus valsts kredītpolitikas realizēšanai ?

6.   Kādus Jūs, Gaiļa kungs, redzat mehānismus, kas pasargātu noguldītājus no neattaisnojami lielā riska zaudēt savus ieguldījumus, ieguldot tos pašlaik finansiāli nestabilajās komercbankās ?

7.   Kad valdība paredz izstrādāt un iesniegt Saeimai Kredītlikumu, kas noteiktu valsts kredītpolitiku ?

Lūdzam Jūs sniegt atbildes uz šiem jautājumiem rakstiski un mutiski Saeimas plenārsēdē.”

Vienīgais, ko deputātu grupiņa saņem, ir daži izvairīgi komentāri. Ak tad Valsts kontrole devusi slēdzienu par nepieciešamību mainīt Unibankas privatizācijas noteikumus kā valstiski neizdevīgus? Bet slēdziens taču... ir izteikts tikai vienreiz – vai tad tādi ir jāņem vērā? „Slēdzienā bija ierosinājums griezties Saeimā ar priekšlikumu izstrādāt speciālu likumu Unibankas privatizācijai, izmantojot kā vienīgo maksāšanas līdzekli naudu (kas ir pretrunā ar patreiz spēkā esošo likumdošanu par privatizāciju). Unibankas privatizācijas pamatnoteikumi tika apstiprināti Latvijas Privatizācijas aģentūras valdes sēdē 1995. gada 5. aprīlī, kurā piedalījās un savu viedokli izteica arī Valsts kontroles pārstāvji. Nav ziņu, ka pēc tam Valsts kontrole būtu izskatījusi šos noteikumus vai izdarījusi oficiālu slēdzienu par tiem kā „valstiski neizdevīgiem”,” skan sniegtā „atbilde”.

Savs skaidrojums valdības vadītājam ir arī par Andra Bērziņa un pārējo bankas vadītāju personālakcijām, kuru izsniegšanā vēlāk skaidrus pārkāpumus saskata arī Ģenerālprokuratūra: „Personālakciju izdošanas likumību gada audita ietvaros ir pārbaudījusi auditorfirma Coopers&Lybrand, nekādi pārkāpumi ne no Latvijas likumdošanas, ne starptautisko grāmatvedības standartu viedokļa nav konstatēti. Auditoru ziņojuma 24. un 25. piezīmēs ir apliecināts, ka likumā Par akciju sabiedrībām paredzētā atlaide personālakciju iegādei tika segta no bankas sadalāmajām rezervēm uz 1994. gada 31. martu, kas ietvēra rezerves prēmijām.”

Savukārt uz pārmetumu par valstij neizdevīgajiem privatizācijas noteikumiem tiek atbildēts ar skaitļiem, kas rāda, ka daļu no saviem apjomīgajiem ieguldījumiem valsts tomēr atgūst – tiesa, pat aizmirstot, ka jautāts ir par valsts ieguvumiem vai zaudējumiem no gaidāmās privatizācijas: „TPA deputāti jau vairākkārt ir uzstājušies, tai skaitā publiski, ar apgalvojumiem par Unibankas it kā radītajiem zaudējumiem valsts budžetam, ir minēti dažādi skaitļi no 25 līdz pat 50 milj. Ls. Diemžēl vienmēr ir pietrūcis daudzmaz korektu aprēķinu, kas spētu šos skaitļus pamatot.

Fakti liecina pretējo - 1994. gadā Unibanka no valsts budžeta kā procentu maksājumus par valsts ilgtermiņa obligācijām saņēma 3,4 milj. Ls. Tai pat 1994. gadā Unibanka samaksāja valsts budžetā peļņas nodokļa veidā 1,4 milj. Ls un palielināja uz iegūtās peļņas rēķina valsts kapitālu bankā par 1,2 milj. Ls, kā arī ar atgūto slikto kredītu summām dzēsa valsts ilgtermiņa obligācijas par 2 milj. Ls. Tātad kopā Unibanka valstij savukārt ir devusi 4,6 milj. Ls, jeb tīrais valsts ieguvums ir: 4,6 milj.Ls - 3,­­­4 milj.Ls = 1,2 milj. Ls. Nav skaidrs kā no šādiem skaitļiem var sarēķināt zaudējumus valstij daudzu miljonu Ls apmērā.”

Tas, ko valdības vadītājs „aizmirst” pateikt, ir: jau tobrīd ir skaidrs, ka tā sauktā privatizācija ar privātā kapitāla piesaisti reāli nozīmēs to – valsts neatgūs atpakaļ pat bankas čaulā ieguldīto naudu, par kādiem ieguvumiem no privatizācijas nemaz nerunājot. Savukārt Māri Gaili vēl pārspēj mūsu galvenais varonis, tai pašai Lauku Avīzei paskaidrojot, cik nepareizi būtu, ja iespēju privatizēt banku iegūtu kāda pašmāju kredītiestāde, kas par to valstij samaksātu reālu tirgus cenu un reālā naudā: „Savukārt, piemēram, bankas Parekss priekšlikums būtībā paredz kapitāla aizplūšanu no Latvijas banku sistēmas, jo tie miljoni, kurus banka Parekss izdotu, pērkot no valsts Unibankas akcijas, banku sistēmas kopējo kapitālu pazeminās...”

Ko tad paredz Andra Bērziņa nopeltie Parex priekšlikumi? Ka vismaz puse bankas kapitāla tiek izsolīta kā vienota pakete, kura tiek pārdota vienam privatizācijas subjektam, izsoles sākotnējai cenai jābūt divkāršai no valsts kapitāla nominālvērtības, ieskaitot Unibankas rezerves kapitāla vērtību, un izsoles uzvarētājs apmaksā nosolīto cenu 10 dienu laikā no izsoles rezultātu apstiprināšanas. Savukārt, daļu bankas akciju pārdodot par sertifikātiem, pirmo divu nedēļu laikā tiktu pieņemti tikai politiski represētam personām vai to mantiniekiem izsniegtie sertifikāti un tikai tad, ja tie nenosegtu par sertifikātiem pārdodamo Unibankas valsts kapitāla daļu, tiktu izziņota sertifikātu uzkrāšanas otrā kārta.

„Piedāvātā privatizācijas veida galvenais mērķis ir privatizācijas rezultātā Latvijas Universālo banku pārveidot par konkurentspējīgu, perspektīvu banku, kuras līdzīpašnieki būtu aptuveni 1000 līdz 3000 fiziskās personas. Šāds privatizācijas veids ietver arī zināmu sociālo funkciju, jo vairums fizisko personu – Latvijas Universālās bankas akcionāru - būtu politiski represētās personas un gados veci pilsoņi,” savos priekšlikumos norādīja Parex banka, vēl skaidri paziņojot – tā apmaksāšot pilnu izsludināto pamatkapitālu – 25 miljonus latu – trīs gadu laikā no Unibankas privatizācijas. Turklāt Parex arī solījās atlīdzināt valstij 40 procentus no Unibankas slikto kredītu dzēšanai valsts ieguldītajām parādzīmēm (pirmajā un otrajā gadā pēc privatizācijas pa 10% un trešajā gadā - 20%), bet jauno emisiju akciju veidus un kategorijas noteikt tā, lai jauno akcionāru - fizisko personu skaits sasniegtu 20 tūkstošus cilvēku, bet to īpatsvars Unibankas akciju kapitālā - ne mazāk kā 55%...

Ko no savas puses solījās otri privatizētgribētāji ar Andri Bērziņu priekšgalā? Šajos priekšlikumos daudz lielāka vieta ir nevis pašu iecerēm, bet gan aprakstiem par to, kāpēc jebkurš cits priekšlikums pēc būtības būs kaitīgs pašai kredītiestādei, banku sistēmai un, visticamākais, arī visai valstij:

„Šodien, apspriežot dažādus Unibankas privatizācijas aspektus, nevajadzētu aizmirst arī tos motīvus, kas bija bankas izveidošanas idejas pamatā - radīt Latvijas mērogiem lielu un nozīmīgu banku ar labu reputāciju (vēstures un kapitāla izcelsmes ziņā), kas spētu darboties atbilstoši Rietumu standartiem un kļūt par stabilizējošu un veselīgu konkurenci rosinošu faktoru Latvijas banku sistēmā, kā arī būtu pieņemams starpnieks Rietumu kredītiem un investīcijām (piemēram, Pasaules Bankas kredītlīnija), tādējādi nodrošinot „slikto” kredītu problēmas atrisināšanu un sekmējot privatizācijas procesu Latvijā. Uz šiem mērķiem ir bijusi orientēta līdzšinējā bankas vadības politika, to vārdā Unibanka ir saņēmusi ievērojamu tehnisko palīdzību no Pasaules Bankas, EC PHARE programmas un Šveices valdības. Daudz laika un pūļu, kā arī ievērojami finansiālie resursi jau ir ieguldīti bankas modernizācijā, restrukturēšanā, kadru apmācībā. Tas neapšaubāmi būtu jāņem vērā, lemjot par Unibankas privatizācijas dažādiem variantiem.

Unibankas stratēģiskajā plānā kā galvenie uzdevumi 1994. gadam bija izvirzīti panākt bankas darbības stabilizēšanos, filiāļu ciešāku integrēšanos vienotā struktūrā nolūkā paaugstināt kopējo efektivitāti, kā arī atrisināt pārņemtās „vēsturiskās problēmas” -1990. -1992. gados izsniegtie „sliktie” kredīti un uzkrātie zaudējumi u c. Šodien, kad līdz gada beigām vēl vesels ceturksnis, šie uzdevumi ir jau faktiski izpildīti. Banka strādā ar stabilu peļņu un ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Latvijas banku vidū. Tiek ievēroti un pārsniegti visi Latvijas Bankas noteiktie finanšu normatīvi - kapitāla pietiekamība, likviditāte, obligātās rezerves, risku koncentrācija u.c. Atbilstoši starptautiskiem standartiem ir izveidoti uzkrājumi nedrošajiem kredītiem. Starptautiskā auditorfirma Cooper&Lybrand ir pabeigusi bankas pusgada darbības auditu un nav atradusi nopietnus trūkumus ne bankas finansiālajā situācijā, ne grāmatvedības uzskaites sistēmā. [..]

Jau banku dibinot, bija skaidrs, ka valsts bankas statuss Unibankai ir tikai pagaidām. Toreiz tika uzskatīts, ka banka varētu tikt privatizēta pēc apmēram 2 gadiem (t.i. 1995. gada beigās), kad būtu pabeigta bankas restrukturācija, rekapitalizācija un rehabilitācija. Unibanka tomēr privatizējamo objektu sarakstā nonāca daudz agrāk – jau 1994. gada pavasarī. Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka bankas restrukturācija un rehabilitācija faktiski ir notikusi daudz straujāk un sekmīgāk, nekā tika sagaidīts sākumā, un tas ir vislabākais pretarguments pārmetumiem par it kā slikto Unibankas vadību, kas no dažu privatizētgribētāju puses ir izskanējuši presē.

Unibankas privatizācijas priekšlikumu, atbilstoši spēkā esošai likumdošanai par privatizāciju, ir parakstījuši un iesnieguši Unibankas vadošie darbinieki. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka uz Unibankas privatizāciju pretendē četras fiziskas personas, jo piedāvātais projekts ir izstrādāts un iesniegts bankas kolektīva vārdā un paredz tikai relatīvi nelielu daļu akciju (galarezultātā ap 10 – 15%) realizēt bankas vadītājiem un darbiniekiem, kas ir parastā prakse līdzīgos banku privatizācijas gadījumos citās valstīs. Bankas darbinieki labāk kā neviens cits zina bankas situāciju, tās iespējas un perspektīvas un ir tieši ieinteresēti tās uzplaukumā. Pēdējo nevar tik droši apgalvot par citu banku priekšlikumiem – pasaules praksē ir daudz piemēru, kad konkurents tiek pārpirkts, lai to novājinātu vai pat likvidētu.

Tāda objekta kā Unibanka privatizācija neizbēgami izraisa daudzu un dažāda līmeņa interešu sadursmi, ko arī apliecina ļoti plašā sabiedrības interese un preses un citu masu mediju aktivitātes. Unibankas darbinieku vārdā iesniegtajā privatizācijas priekšlikumā paredzēts izmantot kombinēto privatizācijas metodi, kas vislabāk ļauj nodrošināt dažādu interešu grupu sabalansēšanu un īsā laikā atrisināt bankas reorganizācijas pamatmērķus – kapitāla pieplūdumu bankā, bankas integritātes nostiprināšanu, bankas vadītāju un darbinieku atbildības un ieinteresētības nodrošināšanu, vēsturiskās „slikto” kredītu problēmas risinājumu. [..]

Unibankas priekšlikuma galvenā atšķirība no pārējiem priekšlikumiem ir, ka tas paredz Bankas kapitāla palielināšanu un stratēģiskā investora piesaistīšanu. Papildus kapitāla jeb finansu resursu ieguldīšana Unibankā nozīmēs ne vien šīs bankas nostiprināšanu, tas nozīmēs kapitāla pieplūdi visai Latvijas banku sistēmai, kas vēl ir visai vāji kapitalizēta salīdzinājumā ar citām Austrumeiropas valstīm. Tur banku kapitāls mērāms simtos miljonu USD, kamēr Latvijā tikai pāris lielākajām bankām tas sastāda dažus desmitus miljonu USD. Savukārt, piemēram, Parex priekšlikums faktiski paredz kapitāla aizplūdi no banku sistēmas, jo tie miljoni, ko Parex izlietotu, izpērkot no valsts Unibankas akcijas, banku sistēmas kopējo kapitalizāciju pazeminās. [..]

Vēl viens svarīgs Unibankas piedāvātā privatizācijas projekta aspekts ir, ka tā realizācijas rezultātā banka nonāks nevis šauras personu grupas kontrolē, bet gan tās īpašnieki līdz ar respektablu Rietumu banku (vai bankām) būs plaša Latvijas sabiedrība. Tas arī ir bankas stabilitātes un drošības garants. No kopējām Latvijas finanšu sistēmas attīstības interesēm vērtējot, Unibanka šajā gadījumā varētu būt zināms stabilitātes garants banku tirgū, jo tā būtu „tīra” banka tādā nozīmē, ka tās darbību nenoteiktu ar citām īpašnieku interesēm saistīti motīvi. Tas tā bieži ir, ja banka pieder šaurai personu grupai.”

Ar vārdu sakot, valstij ne tikai aizkulišu sarunās, bet arī pilnīgi skaidri un atklāti tiek pateikts – visi mūsu konkurenti, visticamākais, ir kaitnieki, tāpēc banku privatizējiet pēc mūsu priekšlikumiem un būtisku tās daļu esam pelnījuši mēs. (Interesanti, ka „bandītiskais” Parex neko tādu neatļaujas un runa tikai un vienīgi par valsts un bankas labumu, kā arī veicamajiem darbiem.)

Tik daudz enerģijas atvēlot konkurentu nomelnošanai, pašu konstruktīvie priekšlikumi Andrim Bērziņam, Edvīnam Samulim, Ivaram Ķirsonam un Armandam Grīnbergam (kaut tiek runāts par bankas kolektīva pieteikumu, patiesībā to iesniedz tikai šī nelielā kompānija) sanāk diezgan īsiņi: „Konkrēti Unibankas priekšlikums paredz izdarīt bankas privatizāciju 3 posmos:

1)   Unibankas kapitāla palielināšana, piesaistot stratēģisko investoru vai investorus - respektablas Rietumu bankas vai citas finansu institūcijas [kārotais investors pieteikumā tā arī netiek nosaukts, un vēlāk izrādās, ka tāds arī nav bijis noorganizēts]

2) Valsts akciju daļas izpārdošana plašai sabiedrībai par sertifikātiem (šādi realizēt paredzēts ap 50% patreiz valstij piederošo akciju, šim posmam varētu būt arī sociāla ievirze, t.i., zināmu daļu akciju varētu realizēt pensiju fondiem vai tieši pensionāriem u. tml.);

2)   Atlikušās valsts akciju daļas izpārdošana plašai sabiedrībai par naudu.

Unibankas vadībai un darbiniekiem tiek rezervēta iespēja iegādāties noteiktu daļu no otrajā un trešajā posmā (resp. - par sertifikātiem un naudu) izpārdodamajām valsts akcijām.”

Visi šie apjomīgie citāti gan ņemti nevis no Unibankas vadītāju pašu iesniegtā privatizācijas priekšlikuma, bet gan no brīvā formā veidota apraksta, kas tāpat atrodams Privatizācijas aģentūras arhīvā. Savukārt pats priekšlikums izskatās, maigi izsakoties, nenopietni: atšķirībā no, piemēram, Parex iesniegtā folianta, Andris Bērziņš, Ivars Ķirsons, Edvīns Samulis un Armands Grīnbergs 1994. gada 22. septembrī iesniedz trīs reta teksta lapiņas, - ir vērts ar šo priekšlikumu iepazīties visā pilnībā:

Privatizācijas priekšlikums

Piedāvājam sekojošu privatizācijas priekšlikumu, kas ietver šādus pamatprincipus:

1)   tiek saglabāta Unibankas vienotība;

2)   tiek pastiprināta bankas kapitāla bāze;

3)   tiek piesaistīts plašs investoru loks, kas -

a)   nodrošinātu savstarpējās sadarbības saišu uzturēšanu ar starptautiskām finansu institūcijām;

b)   piesaistot ārzemju kapitālu, ļautu palikt konkurētspējīgiem, ienākot lielām ārzemju bankām;

c)   piesaistot vietējo kapitālu tiktu ievērotas vietējo investoru intereses;

d)   iesaistot bankas vadību un darbiniekus, tiktu nodrošināta stabila pārvaldīšana un tālākā attīstība.

Projekta būtība

Tiek piedāvāta kombinēta privatizācijas metode, kas ietver šādus dalībniekus un metodes:

1)   stratēģiskais investora ieguldījums;

2)   bankas vadība (managament buy out);

3)   masveida pārdošana plašai sabiedrībai:

4)   pārdošana bankas darbiniekiem.

Atsevišķi tiek apskatīti:

a)   kapitāla palielināšana;

b)   esošās valsts daļas privatizācija.

Šie divi bloki var tikt realizēti ar laika nobīdi, dažādos laikos, piesaistot dažādus dalībniekus.

Pirmais etaps

1.   Stratēģiskais investors investē 50-60% no esošās valsts daļas.

2.   Par naudu tiek pārdots 40% no esošās valsts daļas. No tās:

a)   plašai sabiedrībai - atklātā pārdošanā - 35% (šeit limits vienam ieguldītājam ne vairāk kā 3%);

b)   bankas vadībai - 5%.

3.   Par sertifikātiem tiek pārdots 60% no valsts daļas. No tās:

a)   plašai sabiedrībai - 30%;

b)   bankas vadībai - 25%;

c)   darbiniekiem     - 5%.

Otrais etaps

Jaunie akcionāri pēc pirmā etapa realizācijas viena gada laikā nodrošina kapitāla pieaugumu vismaz par 50% no patreiz esošās valsts daļas.”

Tas arī ir viss – patiešām, patiešām viss priekšlikums. Un, kaut laikrakstam Diena Andris Bērziņš par bankas privatizāciju pavēstījis, ka „vismaz pēdējā laikā man ir sajūta, ka Latvijā var nebūt pietiekami spējīgu pretendentu, kas to varētu izdarīt. Pašlaik reāli būtu jāieliek 10 miljoni latu”, iesniegtajā dokumentā velti meklēt konkrētu summu solījumu, kuras par savu īpašumu varētu iegūt tobrīd permanentā naudas trūkumā esošā Latvijas valsts. Vēl vairāk, mūsu varonis katrā izdevīgā gadījumā skaidro - nav ko pat cerēt, ka kāds pašu mājās vai no ārzemēm varētu iedomāties iegādāties bankas paketi par šādu „astronomisku” summu.

Īpaši izteiksmīga ir viņa atbilde uz Neatkarīgās Cīņas jautājumu – cik tad vispār ir reālu pretendentu Unibankas privatizācijai: „Es pieļauju, ka Latvijā tādu pretendentu nav. Mūsu statūtkapitāls ir nepilni 10 miljoni, un es neredzu, kas varētu droši tādu summu likt uz kārts. Par Unibanku interesējas daudzu ārzemju banku pārstāvji - no Honkongas, Kanādas. Arī tie paši mums zināmu tautību pārstāvji no Maskavas. Augustā te bija arī Starptautiskā finansu korporācija, vairākas Zviedrijas bankas. Manuprāt, ārzemju baņķierus, kam ir interese ienākt Latvijā un piesaistīt te lielus finansu līdzekļus, šobrīd atbaida oficiālās varas neskaidrība Latvijā. Ārzemju bankas gribētu ieguldīt, bet tādos vērtspapīros, kas ir kotēti biržā...” Ar vārdu sakot, ij neceriet, ka kāds varētu būt gatavs par šo banku maksāt īstu naudu, bet, ja kāds arī ir gatavs, skaidrs – tas ir kaitnieks, un cauri...

Nākamais fragments - jau rīt.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...