Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

“Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa. Jāj un jāj, un neapstājas... “ Šie Aspazijas vārdi tik ļoti raksturo Latvijas politikā notiekošo. Vēl pavisam svaigā atmiņā ir pašaizliedzīgā “airBaltic” glābšana (kurai briest turpinājums), kad visa sabiedrības uzmanība tika mērķtiecīgi novirzīta uz politiķu donkihotisko cīņu ar “Sukhoi” lidmašīnām, lai tādējādi nebūtu sabiedrībai jāstāsta par citām šī darījuma specifiskām un nozīmīgām detaļām un nebūtu jāparāda, cik pamatots un kam īsti ir izdevīgs šis valdības iecerētais darījums.Līdzīgi tagad notiek ar gāzes tirgus liberalizāciju. 

Pasaka par varonīgo cīņu

Sabiedrībai gāzes tirgus liberalizācija tiek skaļi pasniegta kā Ekonomikas ministrijas (EM) varonīga cīņa ar vareno gāzes monopolu par Latvijas patērētāja interesēm. (Savdabīgi, bet laikam otra puse šo cīņu nemaz nav lāgā pat ievērojusi, jo “pa lielam” to viss apmierina, izņemot avantūriskos mēģinājumus savdabīgā veidā “pasteidzināt” vai patiesībā samudžināt tālāku tirgus liberalizāciju, kad žanra dēļ no otras puses tiek atbildēts ar tāda paša stila skaļiem un emocionāliem pretargumentiem, piesaucot neprātu un janvāra salu.)

Līdzīgi kā “airBaltic” sāgā ar “Sukhoi” lidmašīnām arī Latvijas gāzes tirgus liberalizācijas veidošanas procesā ar skaļiem paziņojumiem par patiesībā nebūtiskām vai vispār neesošām lietām sabiedrības uzmanība tiek novirzīta no būtiskiem liberalizācijas aspektiem – kā EM piedāvātais “liberalizācijas modelis” darbosies un cik tas izmaksās ilgtermiņā?

Piemēram, kādēļ EM virza tik sarežģītu “liberalizācijas modeli” – kādēļ ir nepieciešams viena monopolista vietā veidot divus jaunus? Turklāt piedāvājot vienu no šiem monopolistiem atstāt vēl saistītu ar gāzes tirdzniecību?

Šāds risinājums padara liberalizācijas modeli daudz sarežģītāku – līdz ar to dārgāku un ilgāk īstenojamu, nekā, ja tas tiktu īstenots atbilstoši ES “gāzes direktīvā” (direktīva 2009/73 EK) noteiktajam principam, proti: lai liberalizētu gāzes tirgu, svarīgi ir atdalīt dabīgo monopolu – infrastruktūru no jomām, kur ir iespējama konkurence, t.i., tirdzniecības, lai visi tirgotāji varētu konkurēt par Latvijas patērētāju, izmantojot tam esošo Latvijas gāzes infrastruktūru uz vienlīdzīgiem, nediskriminējošiem nosacījumiem.

Ja EM patiesi vēlētos īstenot ātrāku un sekmīgu gāzes tirgus liberalizāciju Latvijas patērētāju interesēs, tad tā tiktu īstenota atbilstoši “gāzes direktīvas” 29.pantam – AS “Latvijas gāze” (LG) sadalīšanu veic, vienkārši nodalot tirdzniecību no infrastruktūras. Tas būtu krietni ātrāk un, kas svarīgi Latvijas patērētājam, – arī lētāk izdarāms un uzturams, jo tādējādi nevajadzētu veidot un uzturēt divus jaunus infrastruktūras uzņēmumus, nebūtu jāveic nozīmīgas aktīvu pārdales, nebūtu jāveido jaunas vadības, uzskaites un uzturēšanas sistēmas, jāsalāgo to savstarpējā darbība. Arī sertificēšanas un licencēšanas process būtu daudz ātrāks un vienkāršāks – galvenais būtu pārliecināties par nepieciešamo neatkarības prasību izpildi, jo uzņēmuma esošā infrastruktūras funkcionalitāte tiktu saglabāta.

Turklāt šāds modelis dotu iespēju citiem gāzes tirgotājiem vieglāk aizsniegt Latvijas patērētāju un efektīvāk konkurēt Latvijas tirgū, jo būtu jāvienojas tikai ar vienu, nevis diviem monopolistiem.

EM tā arī nav spējusi jēdzīgi pamatot, kādēļ tā piedāvā šādu savdabīgu, Latvijas patērētājam neērtu un dārgu LG sadalīšanu. EM paustais arguments, ka “pārvade ir jānodala no sadales, jo tās savā starpā konkurē”, liek pamatoti bažīties par tās kompetenci, jo tik pat labi varētu apgalvot, ka automobilim motors konkurē ar riteņiem, lai gan patiesībā tās ir savstarpēji papildinošas sistēmas.

Savukārt monopolistam lielos vilcienos ir vienalga, kādus, un cik sarežģītus vingrinājumus tam liek izpildīt EM, jo visu to apmaksās Latvijas patērētājs, kā saka – “ Izpildīsim jebkuru kaprīzi par jūsu naudu!” .

EM piedāvātais modelis esošajam monopolistam ir pat izdevīgs, jo nepiedāvā uzreiz atdalīt visu monopolu pilnībā no tirdzniecības.

Šāds savdabīgs LG sadalīšanas modelis nav izdevīgs risinājums Latvijas patērētājam, taču tas ir izdevīgs “jaunajam investoram”, kuram EM tādējādi rada iespēju iegādāties tikai LG “filejas daļu” – Inčukalna krātuvi un maģistrālos cauruļvadus, atbrīvojot to no nepieciešamības iegādāties sadales sistēmu, kurai nepieciešamas nozīmīgas uzturēšanas izmaksas un rūpes, bez kurām droša gāzes apgāde Latvijas patērētajam nav iespējama.

Pasaka par Inčukalnu

Lai liberalizācija būtu sekmīga un tiktu īstenota, neradot zaudējumus valstij un sabiedrībai, ir svarīgi, lai “liberalizācijas modelim” būtu adekvāts juridiskais pamatojums. Diemžēl ar to ir pavisam savādi. EM apgalvo, ka tās piedāvātajam “liberalizācijas modelim” juridisko pamatojumu ir gatavojuši “ļoti kompetenti juristi”, taču ne atbildīgajai Saeimas Tautsaimniecības komisijai (kurai ir jāizskata šis modelis), ne Saeimas juridiskajam birojam EM tā arī nav iesniegusi un ļāvusi iepazīties ar šo “ļoti kompetento juristu” pamatojumu, neskatoties uz tai pamatoti norādītām acīmredzamām juridiskām pretrunām ar spēkā esošajām likumu normām un tiesas spriedumiem, tai skaitā par ļoti būtiskiem aspektiem. Piemēram, saistībā ar Inčukalna gāzes krātuves pazemes dzīļu piederību.

Svarīgi ir saprast: lai nodrošinātu sekmīgu gāzes tirgus darbību, nav būtiski, kam pieder pazemes dzīles, jo neatkarīgi no piederības ir iespējams nodrošināt to izmantošanu atbilstoši gāzes sistēmas un sabiedrības vajadzībām (kā to uzskatāmi parāda pat esošā situācija) - vienkārši katrā no gadījumiem būs jāīsteno tam atbilstošs risinājums, tāpēc būtiski ir skaidri un adekvāti apzināties, kāda ir esošā situācija, un paredzēt likumā atbilstošu regulējumu. Taču EM nez kāpēc rīkojas tieši pretēji – tā maldinoši cenšas interpretēt spēkā esošās likuma normas (pretēji pat tiesas spriedumos teiktajam) un reālo situāciju, lai likumprojektā tiktu ietvertas normas, kuras paredz valstij neizpildāmas saistības pret jauno “investoru”. Kādēļ valstij ir jāizrāda kādam tāda labvēlība?

Pasaka par drošību

Ļoti gribētos, lai tādas pašas rūpes EM izrādītu par gāzes apgādes drošumu, taču pretēji publiski skaļi apgalvotajam EM piedāvā īstenot “tirgus modeli”, kas ir ne tikai sarežģīts un dārgs, bet šis risinājums nenodrošina Latvijas patērētajam vajadzīgo gāzes apgādes drošumu, jo par to likumprojektā vispār nav padomāts! EM, kas ir šī likumprojekta virzītājs, ne tikai nav spējusi jēdzīgi izskaidrot, kā tad īsti tiks nodrošināts nepieciešamais piegāžu drošums Latvijas patērētājiem un kā nediskriminējoši tiks sadalītas ar drošumu saistītās izmaksas, īstenojot Ekonomikas ministrijas piedāvāto dabasgāzes tirgus liberalizācijas modeli, pat vēl vairāk - kad Saeimas komisijas sēdē uz šo valsts enerģētiskajai drošībai nozīmīgo risku norādīja ne tikai deputāti (koalīcijas deputāti, kuri bija iesnieguši atbilstošus priekšlikumus), bet arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija un sistēmas operators, EM pauda atkārtotu uzstājīgi noraidošu attieksmi attiecībā uz šādiem likumprojekta grozījumiem, kas radītu reālu mehānismu nepieciešamā dabasgāzes piegāžu drošuma nodrošināšanai un ar to saistīto izmaksu taisnīgai pārdalei. Kā arguments tam tika minēts, ka “Gazprom” esot apsolījis Ekonomikas ministrei nodrošināt gāzes piegādes.

Ir grūti noticēt, ka EM tik neadekvāti attiecas pret iespējamajiem apgādes drošuma riskiem. Drīzāk EM rīcība liek domāt, ka šāda situācija tiek apzināti veidota, lai, radot tiesisku neskaidrību un riskus, Latvijas gāzes tirgu padarītu mazāk pievilcīgu investoriem, tādejādi mazinot (vai pat izslēdzot) iespējamo konkurenci attiecībā uz LG aktīvu iegādi, kuri saskaņā ar EM virzīto likumprojektu ir jāpārdod ļoti īsos termiņos. Turklāt, ja ņem vērā, ka EM piedāvā nozīmīgi ierobežot iespējamo pretendentu loku, tas viss rezultātā būtiski samazina darījuma summu, par kādu to būs iespējams paveikt un kādam “investoram” iegūt EM sarūpēto LG “fileju”.

Pasaka par “zelta zivtiņu”

Latvijas problēmu atrisinājums atkal būs kārtējais “finanšu investors”. EM izstrādātais likumprojekts paredz ļoti specifisku izņēmumu, proti, nostiprināt finanšu institūcijām iespējas īstenot kontroli pār pārvades un uzglabāšanas sistēmas operatoru un vienlaikus iespēju kontrolēt tām elektroenerģijas vai gāzes ražošanu vai tirdzniecību – pretēji ES tiesību normām un praksei, uz kuru atsaucas EM. Šāds noteikums faktiski rada nevienlīdzīgu situāciju attiecībā uz citiem iespējamiem investoriem.

Turklāt EM bez jebkāda loģiska pamatojuma ar likumu piedāvā nozīmīgi sašaurināt iespējamo pretendentu loku, liedzot iespējas piesaistīt stratēģisko investoru (piemēram, jebkādu ASV enerģētikas kompāniju) Latvijai stratēģiski svarīgai infrastruktūras pārvaldīšanai, kas būtu svarīgi Latvijas patērētājam un Baltijas tirgum kopumā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un efektīvu Inčukalna pazemes gāzes krātuves ekspluatāciju un attīstību, un atbilstošu valsts enerģētiskās drošības nodrošināšanu.

To nu diez vai būs spējīgs īstenot “finanšu investors”, sevišķi ņemot vērā, ka pēc Vācijas akcionāra aiziešanas tas paliks tandēmā ar Krievijas akcionāru. EM tā arī nav varējusi paskaidrot, kādēļ tieši “finanšu investors” būs spējīgs un ieinteresēts īstenot adekvātu Inčukalna infrastruktūras uzturēšanu un attīstību, veicot tajā ilgtermiņa investīcijas, nevis ļausies kārdinājumam “optimizēt” savu ieņēmumu/izdevumu plūsmu, uz nebēdu “nodrāžot” pašlaik rūpīgi un pārdomāti modernizēto infrastruktūru (lielā mērā pateicoties vācu akcionāru stratēģiskajam redzējumam), lai maksimizētu savus ienākumus (kas ir galvenais “finanšu investora” darbības mērķis), bet, kad pienāks laiks izstrēbt savārīto – mēs varēsim maksāt vēlreiz par to visu.

Tāpēc, ja tik tiešām kādam rūp sistēmas drošums un efektivitāte ilgtermiņā – daudz svarīgāk būtu piesaistīt nevis finanšu, bet gan stratēģisko investoru. EM likumprojekts gan nez kāpēc ir mērķtiecīgi veidots tā, lai to nepieļautu.

Pasaka par “pūķi baisuli” un laimīgām beigām

Ir jau ierasts, ka valstij būtiski lēmumi Saeimā tiek pieņemti, balstoties nevis uz racionāliem, pamatotiem argumentiem, bet gan saskaņā ar koalīcijas padomes lēmumu - arī šoreiz tāds ir jau pieņemts. Tāpēc jebkādi mēģinājumi Saeimā diskutēt par gāzes tirgus liberalizāciju pēc būtības (vēl jo vairāk – uzrādot EM piedāvātā priekšlikuma neatbilstības) tiek interpretēti kā mēģinājumi aizkavēt gāzes tirgus liberalizāciju.

Diemžēl ir jāatzīst, ka tieši EM rīcība, piedāvājot visnotaļ īpatnēju “liberalizācijas modeli” un nespējot to pamatot, bet paužot klaji nekompetentus un maldinošus argumentus, ir galvenais iemesls, kāpēc rodas “sarežģījumi” un liberalizācijas process aizkavējas.

Nenoliedzami, pēc iespējas ātrāk ir jāpabeidz Latvijas gāzes tirgus liberalizācija - ņemot vērā, ka jau tuvākajā nākotnē Latvijai būs pietiekamas tehniskās iespējas gāzes piegāžu diversifikācijai un nebūs vairs nekādu juridisku šķēršļu nodrošināt arī Latvijas patērētājam iespēju izmantot liberalizēta gāzes tirgus iespējas.

Diemžēl līdzšinējā EM rīcība nekādi nevar tikt vērtēta kā kompetenta un situācijai atbilstoša – EM ne tikai nav spējusi sagatavot savlaicīgu tirgus liberalizācijas priekšlikumu, pēc būtības tā arī nav spējusi piedāvāt reālu modeli Latvijas gāzes tirgum.

Notiekošais ap Enerģētikas likuma grozījumiem rada pamatotas bažas par to, cik kompetenti un vai vispār atbilstoši Latvijas patērētāju interesēm pašlaik tiek īstenots gāzes tirgus liberalizācijas process - vai tas tiek īstenots, rūpējoties par Latvijas patērētāja interesēm un valsts enerģētisko drošību, vai, piesedzoties ar to un nepieciešamību veikt gāzes tirgus liberalizāciju, patiesībā tiek lobētas atsevišķas biznesa intereses, kuru īstenošana var apdraudēt sekmīga un efektīva gāzes tirgus darbību, jo sevišķi ilgtermiņā. Un kārtējo reizi likt mums visiem apmaksāt šo kādam sacerēto pasaciņu.

“Jāj un jāj un neapstājas…”

An error has occured