Tieslietu padomes rezolūcija: ir nepieciešams izskaidrot Bordānam dažas svarīgas lietas...
Tieslietu padome29.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2021.gada 22.janvārī tieslietu ministrs nāca klajā ar paziņojumu plašsaziņas līdzekļos par t.s. "Magoņa lietas" iztiesāšanas gaitu un rezultātu. Tā portāla DELFI rakstā "Bordāns sašutis par spriedumu Magoņa un Osinovska lietā; apšauba tiesneša profesionalitāti" ministrs citēts sakām: "Situācijā, kad ir lieta, kura atstāj lielas sekas uz sabiedrības uzticamību tiesu sistēmai, šī lieta tiesneša apzinātas rīcības rezultātā nonāk pie tiesneša, par kuru ir zināmi fakti un paši tiesneši bija konstatējuši, ka Jansons nav nedz ar augstāko reputāciju, nedz ar labāko profesionālo novērtējumu tiesu sistēmā.”
Turpat teikts, ka "Bordāns būtu gribējis, lai tiesneša otra novērtēšana būtu notikusi vēl pirms sprieduma taisīšanas Magoņa lietā". Norādīts arī, ka ministra skatījumā labā ziņa ir tāda, ka pastāv apelācijas instance, savukārt vēlāk Bordāns lemšot, vai tiesneša Jansona darba kvalitātes izvērtēšana būs jānodod Tiesnešu disciplinārkolēģijai. Līdzīgu attieksmi plašsaziņas līdzekļos pauda arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs. Arī daļa sabiedrības sociālajos tīklos ir atbalstījusi šādu nostāju.
Šādā situācijā Tieslietu padome valsts demokrātiskās iekārtas un tiesu neatkarības aizsardzības interesēs uzskata par nepieciešamu izskaidrot, ka:
1. Konkrētajā lietā vēl nav pieejams pilnais spriedums. Līdz ar to nevienam, kurš nav piedalījies attiecīgajā procesā, šobrīd nav iespējams izteikt argumentētu viedokli par šā sprieduma kvalitāti. Turklāt šis spriedums nav spēkā un ir pārsūdzams augstākā instancē.
2. Ir jānošķir sprieduma, tiesas vai tiesneša kritika no apvainojumiem. Kritika nozīmē civilizētu, konkrētu un argumentētu viedokļa izteikšanu par trūkumiem un kļūdām. Nepatika pret sprieduma rezultātu pati par sevi nav pamats kritikai, jo īpaši, ja tai neseko argumentēts pamatojums.
3. Ar likumu ir aizliegta tiesneša ietekmēšana, izskatot lietu. Tas ir viens no tiesiskuma stūrakmeņiem.
4. Likums nedod pamatu tiesnesi atstādināt vai atcelt no amata pēc pirmā negatīvā Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas vērtējuma. Saskaņā ar likumā noteikto procedūru šim tiesnesim ir paātrināti jāiziet atkārtots novērtējums, kurš galīgi izšķir tiesneša atrašanos amatā.
5. Tieslietu ministrs ir viena no augstākajām tieslietu resora amatpersonām valstī ar visai plašām pilnvarām attiecībā uz tiesu varu, tai skaitā ar tiesībām rosināt disciplinārlietas pret tiesnešiem. Līdz ar to, ja šāda amatpersona izsaka neargumentētu nepatiku pret sprieduma rezultātu, to var uztvert kā prettiesisku to tiesnešu ietekmēšanu, kuri skatīs šo lietu augstākās instancēs.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Tieslietu padome aicina visus sabiedrības locekļus, tai skaitā valsts amatpersonas:
1. Nekritizēt spriedumu pirms tas ir pieejams, bet, izsakot kritiku, ievērot civilizētas diskusijas principus.
2. Respektēt Satversmē un likumos noteiktos tiesas darbības principus un tiesneša neatkarību.
3. Ja ir zināmi konkrēti fakti par korupciju tiesās, ziņot par tiem kompetentām iestādēm, norādot konkrētus faktus un pierādījumus, taču atturēties no tiesas un tiesnešu neargumentētas apvainošanas, kā arī baumu, nepārbaudāmu apgalvojumu un viltus ziņu izplatīšanas.
4. Tiesu priekšsēdētājiem jāorganizē efektīva tiesas komunikācija ar sabiedrību, un tiesnešiem ieteicams skaidrot saīsinātos spriedumus, informējot sabiedrību par sprieduma galvenajiem argumentiem.
Tieslietu padome norāda, ka tiesiskums un demokrātija labi darbojas tikai sabiedrībās ar augstu pilsoniskās apzinātības līmeni un tiesisko kultūru, kas cita starpā sevī ietver arī izglītotību un zināšanas par valsts, tai skaitā tiesas, uzbūves un darbības principiem. Uz faktiem un pierādījumiem nebalstīti, tikai emocijās sakņojošies apgalvojumi neliecina par šādu augstu apzinātību un kultūru un tikai grauj valsts un sabiedrības pamatus.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
