Tiesnese Naruška pametusi darbu Rīgas rajona tiesā nekavējoties pēc sprieduma nolasīšanas kokvilnas lietā
PIETIEK15.07.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tiesnese Inta Naruška (pirms laulībām – Kobiņeca) jau tajā pašā dienā pēc notiesājošā sprieduma nolasīšanas tā sauktajā „kokvilnas lietā” ir pametusi darbu Rīgas rajona tiesā, lai pārceltos uz „slaveno” Zemgales rajona tiesu Ogrē. Interesanti, ka, kā izrādās, lēmumu par tiesneses pārcelšanu Tieslietu padome ir pieņēmusi jau gandrīz divus mēnešus pirms šī sprieduma nolasīšanas.
Rīgas rajona tiesas darbiniece sadarbībai ar presi Diāna Vilhovika sarunā ar Pietiek par tiesneses Naruškas pēdējo spriedumu bija ārkārtīgi nerunīga, atzīstot vienīgi to, ka tiesnese tagad tiešām strādājot Ogrē un viņas pēdējā darba diena bijusi 6. jūlijā.
„Viņu pārcēla,” – tas bija viss, ko par Naruškas darba gaitu beigām varēja atklāt Vilhovika. Viņa arī nevarēja komentēt Latvijas tiesās reti sastopamo situāciju, kad reizē ar sprieduma pasludināšanu bijis gatavs arī pilnais sprieduma teksts, uz ko parasti ir jāgaida nedēļām vai pat mēnešiem ilgi.
Tikmēr Tiesu administrācijas pārstāvis Vjačeslavs Mitņičuks skaidro – tik tiešām, tiesnese Naruška jau labu laiku iepriekš pieteikusies uz vakanto vietu Ogres tiesā. Viņas motivācija darba vietas maiņai gan nav zināma, taču Tieslietu padomes priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs dokumentu par Naruškas pārcelšanu parakstījis 9. maijā.
„Ņemot vērā, ka saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 33.panta trešo daļu tiesas priekšsēdētājs atbild par lietu un citu pienākumu sadali starp tiesnešiem un organizē tiesas darbu, jautājums par tiesneša darba uzsākšanu tiesā, uz kuru tiesnesis tiek pārcelts, tiek saskaņots ar abu tiesu priekšsēdētājiem,” – tā Mitņičuks skaidro tiesneses darba gaitas beigas Rīgas rajona tiesā gandrīz divus mēnešus pēc attiecīgā rīkojuma parakstīšanas.
Iepriekš tiesnese Naruška šo lietu, kas saistīta ar vairāk nekā deviņus miljonus eiro vērtas Tadžikistānas kokvilnas kravas „pazušanu”, izskatīja bez īpašas steigas: apsūdzības nolasīšana tika pabeigta jau pirms vairāk nekā diviem gadiem, 2016. gada pavasarī.
Savukārt šovasar tā tika noslēgta lielā steigā, tiesnesei Naruškai trim apsūdzētajiem - uzņēmējam Gulamam Mohammedam Gulami, viņai sievai Valentīnai Gulami un Larisai Karpenko – piespriežot līdz pat astoņus gadus ilgus cietumsodus.
Par to, kā skaidrojama tiesneses spējā sarosīšanās, steidzot šo lietu pabeigt, un pārcelšanās uz citu darbu nekavējoties pēc šī sprieduma nolasīšanas, Pietiek ir nācies dzirdēt dažādus skaidrojumus un atsauces uz dīvainībām Naruškas taisītajā spriedumā, par ko informēsim tuvākajā laikā.
Pietiek jau vairākkārt ir informējis par dažādām dīvainībām šajā lietā, kas saistīta ar Igaunijā reģistrētas kompānijas OU Logistic-Ekspress apgalvojumiem, ka tai Latvijas teritorijā pazudusi Tadžikistānas kokvilnas krava vairāk nekā deviņu miljonu eiro vērtībā un ka šo "pazušanu" esot organizējusi personu grupa, izmantojot viltotus dokumentus par kravas īpašnieka maiņu.
Sākotnēji "tadžiki" 2013. gada februāra beigās bija mēģinājuši atprasīt kravu civiltiesiskā ceļā, iesniedzot prasību Rīgas apgabaltiesā pret SIA W.E.E.S.A., kuras vienīgais valdes loceklis bija Gulami, bet īpašnieki saskaņā ar Lursoft datiem - Vilis Dzebalis (5%) un ārzonas kompānija Eurocapital L.L.C. (95%). Savukārt pēc tam Igaunijā reģistrētais uzņēmums vai tā pārstāvji vērsās Valsts policijā ar iesniegumu par "Latvijas teritorijā pazudušu Tadžikistānas kokvilnas kravu".
Šīs lietas ilgās izskatīšanas laikā Pietiek publicēja kāda informēta lasītāja versiju, saskaņā ar kuru Gulami bijušais autovadītājs ticis iesaistīts šajā lietā, lai sarakstītu "vajadzīgos" iesniegumus civillietas pārvēršanai kriminālprocesā.
Šajā lietā iesaistīta arī bijusī prokurore, pašlaik jau citā lietā cietumsodu saņēmusī Irina Bogdanova, iespējams, arī augsti Ekonomikas policijas darbinieki un uzņēmējs Vasilijs Meļņiks, kuram Gulami savulaik pēc savu tuvu paziņu lūguma pieprasījis atdot ļoti ievērojamu summu, kuru tas bijis parādā.
Lasītāja vēstulē cita starpā bija norādīts: „Tā saucamo kokvilnas lietu organizēja izspiedēju grupa: I. Bogdanova – bijusī prokurore, kura ar dažādiem pamatojumiem divu gadu laikā izspieda no G. Gulami naudu, un G. Gudermanis [tagad amatu jau zaudējušais Ekonomikas policijas vadītājs] un D. Mežavilks [Ekonomikas policijas inspektors], kuri ne gluži nesavtīgi palīdzēja I. Bogdanovai.
Kad visas viņas krāpniecības shēmas bija atklātas, G. Gulami pārtrauca ar viņu jebkādu saziņu un uzlika aizliegumu viņai ienākt savos objektos. I. Bogdanovai arī bija vienošanās ar N. Žīguru, kurš līdz 2013. gadam strādāja pie G. Gulami par vadītāju, bet tika atlaists saistībā ar sistemātisku dzeršanu un narkotisko vielu lietošanu.
Pēc atlaišanas N. Žīgurs I. Bogdanovas un, iespējams, arī D. Mežavilka vadībā sāka rakstīt plašus iesniegumus, kuru saturs un forma, maigi izsakoties, neatbilda vienkārša šofera līmenim. Taču tieši šādi iesniegumi bija vajadzīgi, lai civillietu pārvērstu krimināllietā”.
Pietiek jau ir publicējis apjomīgās Žīgura (oficiāli – Žīgura-Eļmurzajeva) liecības, kas tiešām rada iespaidu, ka vai nu šoferis bijis ar izcilām novērotāja spējām, jurista izglītību un talantu panākt mazpazīstamu cilvēku dziļu atklātību biznesa lietās, vai arī šīs liecības ir sniegtas pēc iepriekš sagatavotas informācijas.
Kā rāda Pietiek iepriekš publicētie ieraksti, neraugoties uz notikušo, Žīgurs ieradies uz, pēc visa spriežot, pat vairākām sarunām ar Gulami, lai „nožēlotu grēkus” un izteiktu gatavību tos „izpirkt” apmaiņā pret materiālu palīdzību, taču atsaucību nav guvis.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
