Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Varbūt man žēl Sanitas Osipovas kā cilvēka, kam tagad, iespējams, ir jāpiedzīvo pazemojums un psiholoģiskas ciešanas, līdzīgi kā to piedzīvoju 2015.gada jūnijā, bet viņai tāpat kā man ir jāpieņem, ka tauta,ar savu priekšstāvju - deputātu starpniecību nav uzticējusies un rezultātā pieņēmusi šādu politisku lēmumu, ko noteic Latvijas Republikas Satversme.

Tomēr jāpiezīmē, ka pirms Satversmes tiesas (ST) tiesneša amata Osipovai nav bijusi tiesneša prakse un pieredze civillietās, bet viņa ir bijusi lektore tiesību teorijā un politiskās zinātnēs, tādēļ viņas profesionalitāte civillietās ir diskutējama, kur vēl tik augstā līmenī kā Augstākā tiesa, kam jāveido judikatūra.

Varbūt viņai vajadzētu sākt ar pirmās instances tiesneša amatu, tad uz apgabaltiesu konkursa kārtībā un tikai tad uz konkursu uz civillietu izskatīšanu Augstākajā tiesā, lai saprastu civillietu izskatīšanu un risinātu civiltiesiskus strīdus no pašiem pamatiem. Teikšu, piemēram, ka nav viegli pārkvalificēties no krimināllietām uz civillietām un otrādi, tādēļ pārejai no tiesību teorijas un politiskām zinātnēm uz civillietām arī vajag pieredzi un zināšanas.

Tiesu varas „savējo” izvirzīšana manā skatījumā jau kļūst par problēmu taisnīgai tiesas spriešanai, kad Augstākajā tiesā nokļūst par tiesnesi no „skolas sola” un nav prakses lietu izskatīšanā un likumu piemērošanā pašos pamatos, jo nav pieredzes, kā tauta dzīvo beztiesiskās situācijās. Arī ar apgabaltiesām manā skatījumā jau rodas problēma, kad tiesnešiem vairs nav izskatīšanā tik plašs lietu spektrs un prakse, tādēļ jau sen es ierosināju, ka jārotē no pirmās instances tiesām uz apgabalu un otrādi, kā to dara Zviedrijā, kā arī algām jābūt līdzvērtīgām abās tiesās.

Domājat, kāds to uzklausīja?! Mums svarīgi „krēsli” tāpat kā mūžīgie tiesu priekšsēdētāji, kas radīja lielas problēmas tiesu sistēmas attīstībā. Piemēram, Jaunģelže bija tiesas priekšsēdētājs vairāk nekā 20 gadus, - bija reorganizācijas, mainīja tiesu nosaukumus un beigās sāka skaitīt termiņu no likuma pieņemšanas, kad tika noteikts maksimālais termiņš - 10 gadi, kas nemainīja situāciju un stagnāciju pēc būtības. Pietiktu priekšsēdētāja amatā pat 5 gadi, lai nāk nākošais tiesnesis un pierāda, ka ir uz attīstību virzīts un labāks par iepriekšējo priekšsēdētāju, bet tas tad apdraudētu „savējo” varas pulciņu amatos un dažādās komisijās, kas nosaka politiku tiesu sistēmā, jo tur ir vara, kam manā skatījumā vairs nav tik svarīgs tiesiskums un cilvēktiesību nodrošināšana saskaņā ar LR Satversmi..

Man bija atšķirīga situācija atcelšanā no amata, un tomēr es respektēju Saeimas lēmumu, lai gan tur bija meli un faktu sagrozīšana, jo es cīnījos pret tiesu sistēmas visatļautību un pēc iespējām par katra cilvēka tiesību respektēšanu konkrētā lietā, kas Latvijā rupji tika un tiek aizskartas dažādās jomās ik brīdi, bet tas lai paliek pagātnē (es tolaik nostājos pret sistēmu un tās patvaļu un tagad esmu laimīga savā dārzā).

Ko es gribu ieskicēt ar dažiem gadījumiem (lai gan patiesībā to ir daudz)? Tiesu varas patieso seju.

Man ir jāatklāj un jāpateic, kāda pēc būtības ir tiesu vara, par kuras vēsturi esmu apkopojusi pietiekoši daudz materiālu - kā par totalitāru savējo nošķiršanas un atbalstīšanas institūciju, kas kopumā manā skatījumā nav balstīta uz konkrētā tiesneša iespēju lemt neatkarīgi pēc iekšējās pārliecības un uz likuma pamata, profesionāli respektējot visus LR Satversmē noteiktos principus.

Kā esmu pieredzējusi praksē, daudzkārt tiesu sistēmai ir stagnācijas sistēmas iezīmes, un tajā valdošās grupas patvaļīga likumu interpretācija un tiesību principu ignorance, t.sk. LR Satversmes ignorance, ko es ar pilnu atbildību varu pierādīt gan, kas attiecas uz pašu tiesu varas iekšējo politiku, gan attiecībā uz cilvēkiem, kuri tiek iesaistīti tiesas procesos vienā vai otrā pusē.

Tā ir gan tiesu sistēmas pārprastā demokrātija, gan pārprastā (sistēmas) neatkarība, jo pirmās instances tiesnesim (mazam un „melnam” gan tiešā - uz ko norāda melnā mantija, kas tiek parādīts arī no ārienes, gan pārnestā nozīmē – uz ko norāda gan tiešie, gan netiešie norādījumi no augšas) bieži vien nav iespējams lemt neatkarīgi saskaņā ar tiesību principiem un pēc iekšējās pārliecības, ja tam nav tiešs vai netiešs augstākas varas „akcepts” vai „atļauja”, - kā nu to nosauktu, ņemot vērā tiesu praksi, paražas, likumu interpretāciju, varbūt pat politisko un ekonomisko ietekmi utt., kas noved pie tiesiskā „bardaka”.

Tiesnesis, īpaši „mazais”, ignorējot šos norādījumus vai atstājot tos bez ievērības, var palikt bez kvalifikācijas, var tikt disciplināri sodīts un pat zaudēt darbu, kā to izdarīja ar mani. Bet gadās arī tādi, kas formāli paklausīgi „štancē” nolēmumus, neredzot, ka aiz tā stāv dzīvs cilvēks, kuram piemīt viņa dabiskās cilvēka tiesības. Un kāpēc soda „mazo” tiesnesi par nolēmumiem, absurdām situācijām un ļaunprātīgi uzrakstītām sūdzībām? Kāpēc tik masveidīgi nav sodīti Augstākās tiesas tiesneši, kuru galīgo nolēmumu dēļ ir daudzkārt zaudēts starptautiskajās tiesās, kas nesis valstij un nodokļu maksātājiem tiešus zaudējumus?

Tā, piemēram, pirmais šoks par tiesneša neatkarību (iepriekš manā izmeklētāja darbā nav atļāvušies iejaukties lietu izmeklēšanā) man bija 1998.gadā, kad mani kā tiesnesi ar lietvedībā esošu krimināllietu, izsauca uz Tieslietu ministriju, valsts sekretāres Sauļūnas kabinetu, kur ierēdņi „ķidāja” šo krimināllietu un tajā pieņemtos nolēmumus, kas skāra ar organizēto noziedzību saistītās personas. Man bija jādzird tādi pārmetumi: „Jūs (tas ir, es) nedrīkstat skatīt šo lietu, jo Jūsu vīrs ir policijas priekšnieks”, bet es izbrīnā teicu, ka v”iņš taču nav bandīts”. Labi, ka šajā linča tiesā toreiz bija vismaz viens profesionālis – Laukroze, kurš izbrīnīts pašķirstīja krimināllietu un secināja, ka manis veiktās procesuālās darbības atbilst likuma prasībām.

Toreizējā Liepājas pilsētas tiesas priekšsēdētāja Reinholde (pēc tam Kurzemes apgabaltiesas priekšsēdētāja) prasīja, lai es lietu nododu citam tiesnesim, jo par mani rakstīšot sūdzības advokāti, un es atteicos to darīt. Tad viņa pati kopā ar vēl vienu tiesnesi un diviem advokātiem (pažēlošu un nenosaukšu uzvārdus) uzrakstīja sūdzību, visi draudzīgi kopīgi parakstoties uz vienas lapas, t.sk. sūdzoties par šo krimināllietu. Spriediet paši, ar kādiem apsvērumiem tas bija, - vai tas bija spiediens un iejaukšanās vai nebija!?

Pēc tam es spiediena rezultātā mīļā miera pēc tomēr atteicos no šīs lietas, kad apvienoja pilsētu un rajona tiesas, domājot, ka gan jau objektīvi to izskatīs kāds rajona tiesnesis, jo toreiz vēl neticēju, ka tā būs tiesiskās sistēmas turpmāka sistēma, domāju, ka tas ir viens atsevišķs gadījums. Lietu izskatīja pēc tam esošais Liepājas tiesas priekšsēdētājs Jaunģelže, un celtās apsūdzības par zādzību lielā apmērā par 85 000 latiem, kur faktiski bija reāla laupīšana personu grupā un iesaistītas vēl citas personas, pārkvalificēja no KK 139.panta piektās daļas uz patvarību, uzlika katram 150 latu naudas sodu, atbrīvoja no apcietinājuma, un visi bija apmierināti, pat prokurors Dzērvēns (pēc tam virsprokurors), un virsprokurors Mikuļskis protestu neuzrakstīja, arī advokāti vairāk nesūdzējās, jo bija atbrīvojušies no manis kā problēmas un tikuši pie sev vajadzīgā rezultāta.

Te jāpiebilst, ka arī prokurori iepriekš centās mani nodabūt no lietas izskatīšanas un darbojās saskaņā ar augstāk minētiem tiesnešiem. Tātad tas viss, kas tagad notiek, jau sākās 1998.gadā! Un tas bija sākums arī manām problēmām darbā, jo VIŅIEM bija problēmas ar iespēju mani ietekmēt utt. Tas bija laiks, kad tieslietu ministrs bija Rasnačs, kurš rosināja pret mani disciplinārlietas, un viņa stafeti pārņēma citi ieinteresēti ministri, t.sk. Segliņš, SĀboltiņa un citi, kas arī 2015.gadā „ draudzīgi pielika savu pirkstu”, lai atceltu mani no amata, jo, lūk, esmu atļāvusies pret viņiem tiesāties!

Tā kā mani nevarēja iebaidīt vai citādi ietekmēt, tad ieviesa citu veidu, kā mani iznīcināt, – ar sūdzībām un disciplinārlietām, kas man prasīja daudz enerģijas un nervu, līdz sagrāva manu veselību! Protams, manā atcelšanā liels svars bija arī Āboltiņai Juridiskajā komisijā, kā arī Guļānam un Dzalbem, Jaunģelžem, kuru trīs vīriešu „smagsvars” atnāca mani nolinčot uz Juridisko komisiju. Jāpiezīmē, ka godprātīgi centās visā tajā iedziļināties Stepaņenko, jautājumu par mobingu un bosingu Jaunģelžem uzdeva Agešins, bet Jaunģelže to, protams, noliedza, bet pārējiem „juristiem”, t.sk. Judinam u.c. pat nebija jautājumu un intereses izskatīt visu juridiski objektīvi, jo bija acīmredzot komanda mani atcelt no amata. Acīmredzot juristi nav juristi, un nav saprotams, kādēļ studējuši jurisprudenci, un sekas valstī jau ir visnotaļ redzamas!

AT priekšsēdētājam Strupišam, izsakoties par konstitucionālo krīzi valstī kontekstā ar Osipovas neievēlēšanu, ņemot vērā viņa paša mazo pieredzi tiesu sistēmā un varā un to, kā viņš pats ir lēmis un izmantojis savu varu par citu tiesnešu likteni un sodīšanu, t.sk. par to, kad tiesneši ir pieņēmuši nolēmumus atbilstoši likumam un pēc iekšējās pārliecības, t.sk. par mani, nav adekvāti viņa ieņemamajam amatam, kas jau liecina par totalitārisma iezīmēm Tiesu varā.

Ja ir konstitucionālā krīze, tad tā ir tiesu varā un tiesu sistēmā, īpaši nolēmumos, kas ir pretrunā ar Satversmē noteiktām cilvēktiesībām. Īpaši gribu uzsvērt pirmās instances – „melnos” tiesnešus, kā arī Latvijas iedzīvotājus, kuri cietuši no augstāku varu ieņēmušu tiesnešu likumu normu un starptautisko tiesību principu ignorances un, protams, no mūsu Pamatlikuma - LR Satversmes ignorances, jo tā nav tikai viena, Strupiša uzsvērtā - 83.panta esamība, bet visu LR Satversmē noteikto principu ievērošana no pirmās līdz pēdējai tiesību normai.

Kā redzams no publicētās biogrāfijas, Strupišs kopš 2020.gada 16.jūnija Augstākās tiesas priekšsēdētājs un Tieslietu padomes priekšsēdētājs; 2018.–2020.gadā Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs; no 2014.gada Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnesis; 2014.–2018.gadā Disciplinārtiesas loceklis, 2015.–2018.gadā Disciplinārtiesas priekšsēdētājs, bet līdz tam 2000.–2014.gada Strupiša juridiskā biroja vadītājs utt., saistīts ar iestādēm, kas nav tiesas. Nav nevienu dienu strādājis pirmās instances tiesā, ne arī apgabaltiesā!

Kāds straujš karjeras lēciens? Un kāda liela vara lemt par citu tiesnešu darbu un likteni, par tiesu sistēmas attīstību un iekšējo sistēmas politiku, kā arī par cilvēku likteņiem caur ieņemtās varas prizmu dažādu kategoriju lietās? Vai tas pierāda, ka pirmās instances tiesnesim ar savu godprātīgu darbu un mācībām ir iespējams kļūt par Augstākās tiesas tiesnesi, vai ir vajadzīgi citi atbalsta punkti un lobiji? Man ir fakti, kā tiek likti visāda veida šķēršļi, lai pēc liela darba stāža izmeklēšanas iestādēs un tiesnesi pirmajā instancē būtu iespēja kandidēt pat uz apgabaltiesu. Vai tāpēc, ka nav „savējo” varas pulciņā?

Tas ir ļoti garš un komplicēts stāsts, ko lasītājam var apnikt lasīt, bet īsais izklāsts ir tāds, ka pēc darba stāža par izmeklētāju un pēc tam vecāko izmeklētāju smagajos un bīstamajos 90.gados prokuratūrā, tad no 1995.gada par pirmās instances tiesnesi trīs reizes man tika liegta iespēja karjeras izaugsmei uz apgabaltiesu, pat radot dažādas TM ierēdņu starpkomisijas, jo ne reizi mani iesniegumi un dokumenti netika nodoti izvērtēšanai Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai, kuru vadīja Aigars, kuram atšķirībā no manis, nebija atjaunotās Latvijas laikā iegūta maģistra grāda gan civiltiesībās, gan krimināltiesībās, kuru es ieguvu 2003.gadā, uzskatot to par savu pienākumu tiesību labākai izpratnei un attīstībai Latvijā.

AT tiesneši tolaik savu padomju laikā iegūto sešu gadu izglītību ar komunisma, marksisma un ļeņinisma pieskaņu, pielīdzināja maģistra grādam un „mācīja”, kā mums strādāt un „dzīvot”. Lai es netiktu uz konkursu uz apgabaltiesneša amatu, kurš patiesībā netika izsludināts, aizmuguriski, pa kluso, caur Kvalifikācijas komisijas sēdi izvirzīja citu tiesnesi - apgabaltiesneša meitu, kurai bija mazāks stāžs un izglītība uz to brīdi, bet manus dokumentus izvērtēšanai uz komisiju tā arī nenodeva. Es cīnījos un 4 gadus no 2004. līdz 2008. gadam tiesājos pret Tieslietu ministriju Latvijas Administratīvajā tiesā, tad iesniedzu ECT, kur tiesnesis bija Levits un piedalījās Lielās komitejas sastāvā un lēma, ka mana Sūdzība nav pieņemama, lai gan es iepriekš kādā seminārā ar viņu par to biju konsultējusies. Kā ar ētiku un tiesiskuma aizstāvību? Prese, protams, par visu šo, patiesībā skandālu, ka tiesnesis tiesājas pret Tieslietu ministriju un valsti, klusēja.

Laikam tas bija 2013.gads, kad Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas priekšsēdētājs Aigars (goda tiesnesis) Tiesnešu konferencē LU Lielajā aulā, lasot atskaiti par Tiesnešu valifikācijas komisijas darbu, publiski visiem tiesnešiem teica, ka galvenais ir „paklausība”. Tas tika teikts tajā sakarā, ka man pirmajai no tiesnešiem 2013.gada pavasarī netika piešķirta kvalifikācija pēc jaunās izvērtēšanas „sistēmas”, ko es tiešām uztveru kā atriebību par manām aktivitātēm tiesu sistēmas iekšienē. Sākotnēji jau Aigars pateica, ka motivēta lēmuma nebūs par kvalifikācijas nepiešķiršanu, tad es to izcīnīju caur Disciplinārtiesu, lai gan tas tikai situāciju pasliktināja, jo Disciplinārtiesas priekšsēdētāja Zāģere (goda tiesnese un ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvotā), gan izskatot kvalifikāciju, gan arī pēc tam disciplinārlietas, kas tika tīšām samainītas vietām, lai mani atceltu no amata par it kā smagāko, par mani klaji smīnēja un dokumentus – pierādījumus ignorēja, un pat nepieņēma, arī pēc tam no advokāta, kuru vēlāk nolīgu, jo man kaut kad taču arī bija jāstrādā šī psiholoģiskā terora laikā, kas ilga vairāk kā 10 gadus dažādos veidos un izpausmēs.

 Vēl lielākas problēmas man sākās, kad atļāvos kandidēt uz Liepājas tiesas priekšsēdētāja amatu, jo konkurss toreiz nebija atklāts un es vienīgā biju otra kandidāte uz Liepājas tiesu, no citām tiesām bija tikai viens – „atļautais kandidāts”. Es tikai kā aktīva persona biju izstrādājusi tiesas darbības koncepciju, gadījumā, ja es kādreiz startētu uz tiesu priekšsēdētāja vai vietnieka amatu, tādēļ man zvanīja no Tiesu administrācijas un jautāja (ar domu, ka es atteikšos) - vai es piedalīšos? Es, protams, teicu, ka tomēr piedalīšos, bet biju izbrīnīta, ka brīva priekšsēdētāja vieta un ka viņš patiesībā ir vietas izpildītājs, jo tādu pavēli nebiju redzējusi. Tas bija vienīgais konkurss, gan slēpts no citiem, kur 1.daļā psihologi rīkoja psiholoģisko testu, bet otrā daļā mani intervēja Tiesu administrācijas ierēdņi, un, protams, atkal nekur netiku.

Man AT tiesnesis Gruziņš (Goda tiesnesis) atbildēja, ka man ir „76 punkti, kas ir mazāk nekā otram kandidātam”, lai gan tāda punktu sistēma nebija Nolikumā atrunāta, un pēc tam man liedza uzzināt, cik punkti bija Jaunģelžem, cik mums katram par psiholoģisko testu un cik par ierēdņu interviju!? Tikai uzzināju, ka minimālam punktu skaitam bija jābūt 50, ko neesot sasnieguši daudzi citi priekšsēdētāji, un maksimālais 100. Man ir pietiekams pamats aizdomām, ka ierēdņu interviju „pastiepa” kā vajag.

Tā kā bija brīva priekšsēdētāja vietnieka vieta un koncepcija viena, teicu, ka varu pēc konkursa ieņemt šo amatu, bet nekā, jo tam tad izsludināja jaunu konkursu, kad sadūšojās un pieteicās vairāki tiesneši, bet laikam neviens nederēja, jo pēc laika uzzināju, ka šis amats nolikvidēts un konkursa nebūs. Tādas, lūk, manipulācijas notika tiesu varā, kas ir pierādāmi fakti, kaut tai bija jābūt pašai tiesiskākajai no visām varām! Protams, pēc kāda laika, kad man jau bija saorganizētas disciplinārlietas, vietnieka amatu atjaunoja, pēc tam izveidoja pat divus vietnieka amatus. Redziet, cik bīstama es biju VIŅU sistēmai!

Ilgvars Jaunģelže (apbalvots ar Atzinības krustu) man safabricēja disciplinārlietas, kā jurists sniedza apzināti nepatiesus faktus Juridiskajā komisijā, kad tika lemts par manu atcelšanu no amata, bet pirms tam, ļaunprātīgi izmantojot savu amatu, ilgstoši mani psiholoģiski terorizēja darba vietā ar dažādiem paņēmieniem un veidiem, kas ir pierādāmi fakti. To darīja arī vēl daži citi gan no apgabaltiesas, gan Augstākās tiesas, kas arī ir pierādāmi fakti.

Ar savu cīņu par tiesiskumu, atklātumu utt. nu biju ieguvusi daudz ienaidnieku, mobings un bosings apauga jauniem moberiem. Tos, kuri ņirgājās par mani, nihilistiski attiecās pret tiesiskumu tiesu sistēmā, ļaunprātīgi izmantoja savu augstāku varu pret mani utt., cēla „saulītē”, iedeva titulus „Goda tiesnesis” un pat valsts apbalvojumus, aicināja uz pieņemšanu pie valsts prezidenta utt., jo viņiem ir „Vara un Krēsls”: pēdējos apbalvojumus deva tiem, kuri bija ieņēmuši tiesu priekšsēdētāju „krēslu”, kur rodas jautājums, vai viņi strādāja labāk par citiem un bija godīgāki vai arī tas ir ilgstoši ieņemtā „krēsla” dēļ, kas palicis kā kritērijs no padomju laikiem. Bet kas objektīvi izvērtēs zināšanas-gudrību, - vai tie, kas ilgstoši ieņēmuši „krēslus”? Diez vai! Šīs izkropļotās prakses tradīcijas ir apdullinājušas prātus, un tāpēc jau esam tur, kur esam, un slīdam arvien dziļākā bedrē! Tātad mūsu sistēmā visu nosaka „krēsls”, un arī gudrību piedēvē „krēslam”.

Par visu to, kas notiek patiesībā, ir iespējams uzrakstīt arī plašāk un sīkāk, protams, pat veselu grāmatu, un, ja arī kāds žurnālists patiesi vēlas veikt žurnālistisko izmeklēšanu par šiem faktiem, laipni lūdzu! Atsevišķs temats būtu par netaisnīgiem un cilvēktiesību aizskarošiem tiesu nolēmumiem, kuru dēļ daudzi cilvēki bija spiesti pamest savas mājas un pat savu zemi un valsti! Man ir daudzi ierosinājumi, kā sakārtot tiesu sistēmu, tiesībsargājošās iestādes utt., bet diemžēl mēs esam maza valsts, mums ir cilvēku tik, cik ir, un lielai daļai nav pozitīvu, attīstošu zināšanu par tiesiskuma pamatiem un vēlmes, lai mēs dzīvotu tiesiskā labklājības valstī, tāpēc ir iestājušās smagas kaitīgas sekas daudzās jomās. Vai šogad atkal būs cīņa par „krēsliem” un plaukšķinās ar rokām tie, kuri kā bērnudārza bērni rotaļā ir paspējuši „apsēsties riņķa dancī uz krēsla” pirmie? Vai mēs ar šo „sportu” domājam valstiski par mūsu cilvēkiem? Vai vispār arī domāsim par mūsu Zemi, Valsti un bērnu nākotni, kuriem būs jānāk „pie sasistas siles”?

Tāds ir mans skatījums uz Latvijas tiesu sistēmu un tās aizkulisēm, kas pierāda tās divkosību! Kā tādu sistēmu ir iespējams atveseļot un kā ar tādām metodēm un „tradīcijām” ir iespējams izveidot tiesisku labklājības valsti, kas no mana viedokļa ir „iepuvusi” pašos pamatos? Lūk, tas ir nopietns nākotnes jautājums.

* maģistrs civiltiesību un krimināltiesību zinātnē

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Ministra Pleša paziņojumi par pieminekļu demontāžu ir priekšvēlēšanu izrādīšanās

FotoDaugavpils mērs Andrejs Elksniņš vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Artūram Tomam Plešam uzsver, ka likuma prasības par pašvaldības teritorijā esošo pieminekļu, kas iekļauti Ministru kabineta izstrādātajā sarakstā, demontēšana ir jāveic līdz 15.novembrim.
Lasīt visu...

3

Lai arī Latvija kā laicīga valsts ir reliģiski neitrāla un garantē reliģijas brīvību, tā respektē sabiedrības vērtības, kas veido mūsu identitāti (un tas nekas, ka jūs nesaprotat, ko es te saku)

FotoAglyunīši! Svātceļnīki! Meilī draugi! Maņ ir eistyna prīca byut otkon kūpā ar jiusim Aglyunā. Sirsneigi sveicīni itymūs skaistajūs i īdvasmojušūs svātkūs!
Lasīt visu...

3

Visi latvieši ir kā Levits un Kariņš - tupi zābaki

FotoVisi latvieši ir kā Levits un Kariņš - tupi zābaki. Jūs jau tagad grasījāties rakstīt heita komentāru. Bet vispirms izlasiet, kāpēc es šo teikumu uzrakstīju.
Lasīt visu...

21

„Patriotu” atmiņas uzlabošanai

FotoPaldies anonīmajam “Pietiek lasītājam” par “Saskaņai” veltīto interesi, īpaši tad, ja tā izrādītos patiesa. 
Lasīt visu...

21

Jādara viss...

FotoZiņas no kara Ukrainā kļūst arvien trakākas. Lai gan Ukrainas spēki pārsteidzoši veiksmīgi cīnās pret lielo Krievijas pārspēku, fakts ir tāds, ka viss karš norisinās Ukrainas valsts teritorijā. Tas ir, ja neskaita raķetes, kuras tiek izšautas no Baltkrievijas vai Krievijas.
Lasīt visu...

21

Tiesības dzīvot Latvijā nav nekāds „maisiņš vaig”

FotoMans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
Lasīt visu...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

Pēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja...

Foto

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

Rīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā...

Foto

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

Pilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru...

Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...