Tiesvedības nelikumīgā apturēšana mantas konfiskācijas lietā: tiesa pamanījusies pārkāpt jau pašu pirmo Krimināllikuma pantu
N. Andersons04.03.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lēmums par tiesvedības apturēšanu krimināllietā, “pēc analoģijas” kriminālprocesam piemērojot Administratīvā procesa likuma pantu (!), ir tiešā pretrunā ar Krimināllikuma 1. pantu.
Pietiek jau vēstīja, ka vienā no daudzajām lietām, kas ierosinātas par it kā noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, Rīgas apgabaltiesa nolēmusi attiecīgās lietas izskatīšanu atlikt, kamēr Satversmes tiesā tikšot izskatīts jautājums par dažu Kriminālprocesa likuma normu interpretāciju administratīvā procesa ietvaros. Satversmes tiesai prasīts izvērtēt tieši tās likuma normas, uz kuru pamata jālemj par arestētās naudas konfiskāciju.
Tomēr Kriminālprocesa likums (kam nepiemīt nekāda saistība ar Administratīvā procesa likumu, jo adminstratīvais un kriminālprocess ir pilnīgi dažādas lietas) paredz, ka lietas izskatīšanu var apturēt tikai gadījumos, ja tiesa pati, pie kam tieši konkrētās krimināllietas ietvaros, saskata bažas, ka likums varētu neatbilst Satversmei, un pati izlemj vērsties Satversmes tiesā ar attiecīgu pieteikumu.
Praksē tas nozīmētu, ka Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijai vajadzētu apskatīties, kādu pieteikumu Satversmes tiesā iesnieguši administratīvā procesa dalībnieki, un sastādīt papildu pieteikumu arī no savas puses. To nosaka Kriminālprocesa 478. pants: tiesības apturēt tiesvedību ir tikai tādā gadījumā, ja pati tiesa vēršas konkrētajā lietā ar pieteikumu Satversmes tiesā.
Taču šīs elementārās darbības vietā Rīgas apgabaltiesa nolēmusi veikt nelikumīgu darbību: pamatojusi savu lēmumu ar analoģiju. “Tiesas kolēģija uzskata, ka… pēc analoģijas piemērojama Administratīvā procesa likumā paredzētā kārtība.”
Administratīvā procesa likums krimināllietām piemērojams nav. Krimināllikuma pats pirmais pants “Kriminālatbildības pamats” ar savu ceturto daļu nosaka: “(4) Nodarījumu nevar atzīt par noziedzīgu, likumu piemērojot pēc analoģijas.”
Līdz ar to tiesa šajā konkrētajā mantas konfiskācijas procesā ir pārkāpusi Krimināllikumu, pieņemot nepārsūdzamu nolēmumu pēc analoģijas ar administratīvā procesa normām, tātad veikusi darbību, ko likums tieši un konkrēti aizliedz.
Seko mums 
Valsts valodas dienā varam atcerēties, ka līdzās ekonomiskajai situācijai, nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanai, dabas un vides aizsardzībai, tiesiskuma aizstāvībai un cīņai pret nekontrolētu imigrāciju Latvijas teritorijā viens no vadošajiem spēkiem mūsu Atmodā bija mūsu tautas cieša un nerimstoša griba neatdod aizmirstībai mūsu skaisto un bagāto latviešu valodu.
Pirmdien, 14. oktobrī, Ministru kabinets (MK) apstiprināja likumprojektu par 2025. gada valsts budžetu un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027. gadam. 2025. gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi tiek plānoti 15,1 miljarda, savukārt izdevumi – 17,1 miljarda eiro apmērā. Par galveno valsts prioritāti noteikta valsts iekšējā un ārējā drošība.
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
