Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Totalitārisma vilinājums

Aleksandrs Giļmans, Nepilsoņu kongresa pārstāvis
21.03.2016.
Komentāri (43)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ikvienai propagandai ir Ahileja papēdis: tās varoņi un tās naida objekti, kā likums, ir ļoti līdzīgi viens otram. Šodienas briesmīgie ienaidnieki burtiski kopē pagātnes drosmīgo cīnītāju izturēšanos.

Tēvijas propagandai tas šajā ziņā ir ļoti raksturīgi. Pērn visa valsts apsveica deviņdesmitajā dzimšanas dienā nelokāmo disidenti Lidiju Doroņinu-Lasmani. Drosmīgā sieviete nepagurdama nesa tautiešiem brīvības vārdu. Okupācijas režīms viņu par to lika savos moku kambaros, bet nesalauza.

Maksims Koptelovs ir trīs reizes jaunāks. Sabiedrībā viņam nekādi laimes vēlējumi trīsdesmit gados jubilejā neskanēja. Taču viņa dzīvē jau ir bijušas kratīšanas un aizturēšanas, drīz būs arī moku kambari. Protams, Rīgas cietums ir daudz komfortablāks nekā Vorkutas un Mordovijas lēģeri. Arī soda laiks ir īsāks. Taču pārāk maigie citādi domājošo vajāšanas trūkumi tiks novērsti – Saeimā nonākuši Krimināllikuma grozījumi, un nākamie disidenti tik viegli cauri netiks.

Pati par sevi Doroņinas-Lasmanes un Koptelova darbība ir tikpat līdzīga kā izlūka varoņdarbi un spiega intrigas. Viņa sapņoja par Latvijas neatkarību nopietni, viņš par Latvijas apvienošanu ar Krieviju – pa jokam. Abi izmantoja vienu un to pašu metodi: izplatīja savas noziedzīgās idejas ar tādiem līdzekļiem, kādus pieļāva viņu laikā pieejamā tehnika.

Abi nekādā gadījumā nevēlējās varmācību. Abu idejas bija kategoriski nepieņemamas viņu laikabiedru nomācošam vairākumam: padomju cilvēkiem – Latvijas atvienošanās, Latvijas cilvēkiem – neatkarības zaudēšana. Līdzīgas iniciatīvas ne reizi vien tikušas iztiesātas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un tā nemainīgi konstatējusi: ikviens viedoklis, kurš nesatur aicinājumu uz vardarbību, lai cik ar tas vairākumam liktos nepopulārs un šokējošs, ir politiskās debatēs pieļaujams.

Bet, neraugoties uz to, tā pati sabiedrība, kura pilnīgi pelnīti cildina Doroņinu-Lasmani, ir gatava atņemt brīvību Koptelovam. Iespējams, tāpēc, lai pēc gadiem 60 celtu viņu uz pjedestāla un sajūsmināti izjautātu par grūtībām ceļā uz mērķa piepildījumu.

Viena no kliedzošākajām cildenās pagātnes un apkaunojošās tagadnes pretrunām ietverta attiecībās ar tautiešiem ārzemēs. Lūk, drosmīgie tautfrontieši dodas pie trimdas latviešiem pēc politiska un materiāla atbalsta. Lieliska tautas vienotība pār barjerām!

Toties krievu ļaunprāši no Latvijas virina Krievijas iestāžu durvis, diedelēdami Jūdasa grašus savai graujošajai darbībai pret mūsu valsti. Nav robežas nodevēju un viņu impērisko manipulētāju zemiskumam! Par to modrie Latvijas žurnālisti uzņēmuši atmaskojošu filmu Ģenerālais plāns.

Un te, lūk, propagandisti var nonākt lamatās. Kamēr viņi jauc galvu tautai, viss viņiem izdodas. Pagātnes veikuma slavēšanas un tagadnes darbu nosodīšanas ekspresija padara šajā tekstā minētos salīdzinājumus par zaimiem, kādus var atļauties vien nedaudzi ienaidnieki.

Daudz bīstamāk ir pašiem noticēt savai propagandai. Tā, kā to savulaik darīja padomju vara Latvijā. Bet tieši šis risks šodien ir milzīgs. Ģenerālā plāna scenāriste Sanita Jemberga ir ļoti sarūgtināta par to, ka Nils Ušakovs izvairījās no dalības filmas apspriešanā. "Mums nepieciešama diskusija nevis ar margināļiem, kuri parādīti filmā, bet ar tiem, kuri pārstāv krievvalodīgo vairākumu," viņa saka.

Cik pazīstama atziņa! Tieši tā sprieda arī padomju ideologi. Proti – margināļi Gunārs Astra un Lidija Doroņina-Lasmane (Aleksandrs Gapoņenko un Vladimirs Lindermans) nav nopietni ņemami – viņi vienkārši jāiesēdina. Ir jārunā ar tiem, kuri patiešām pārstāv lojālos latviešus (krievus), – Anatoliju Gorbunovu un Jāni Peteru (Nilu Ušakovu un Sergeju Dolgopolovu).

Šodien mēs zinām, kā viss beidzās. Līdzko varas pozīcijas sašūpojās, noskaidrojās, ka Astra un Doroņina-Lasmane no vienas puses un Gorbunovs ar Peteru no otras ir faktiski vienādi domājoši. Protams, pirmie nicina otros, toties otrie pamanījās palikt augšā, neraugoties pat uz radikālām režīma izmaiņām. Un intuīcija man vēsta, ka tad, ja Koptelova sapnis piepildītos, autonomās Krievijas republikas Latvijas priekšgalā būtu tieši Gorbunova un Petera kloni, kuriem jau ir vadoša darba pieredze neatkarīgā Latvijā.

Taisnības labad jāteic, ka Latvijas elite ir piesardzīgāka nekā padomju un pārlieku neuzticas Saskaņai, nelaižot to pie varas. Toties paši saskaņieši izturas tieši tā, kā Gorbunovs Atmodas sakumā: kritizē radikāļus savās rindās, apliecina lojalitāti vienlaikus valstij un saviem ar valsti neapmierinātajiem vēlētājiem, akurāti manevrē saskaņā ar acumirkļa prasībām.

Vienu vārdu sakot, rēķināties ar Ušakovu kā ar partneri vienotas Latvijas sabiedrības veidošanā ir tikpat pārsteidzīgi, kā savulaik rēķināties ar Gorbunovu vienotas padomju tautas veidošanā. Taču sliktāks ir kas cits: piemērotas kandidatūras Latvijas krievu vidē vienkārši nav. Protams, parlamentā sēž tādi pareizi biedri kā Aleksejs Loskutovs vai Andrejs Judins. Pēdējais lien no ādas laukā, lai iesēdinātu visādus koptelovus. Vai tiešām viņi jums nevienu neatgādina?

Vai tiešām jūs esat aizmirsuši nelokāmo PSRS aizstāvi Alfrēdu Petroviču Rubiku, kurš nosēdēja sešus gadus par savu pārliecību? Taču arī saistībā ar viņu viss nav viennozīmīgi.

Iznācis no cietuma, Rubiks vadīja galējai opozīcijai piederīgo Sociālistisko partiju. Taču viņa opozīcija pastāvēja pieļaujamā – ekonomiskā – formā. Nacionālos jautājumos viņš vairs nebija kangars. Viņš uzvedās īsti Gorbunova stilā: nosodīja tos, kas cīnījās pret skolu reformu, uzstājās pret valodas referendumu. Septiņdesmit četru gadu vecumā Rubiks kļuva par Eiroparlamenta deputātu un tur bija daudz tuvāks latviešu kolēģiem nekā svešiniekiem Mirskim un Ždanokai. Judinam šodien ir tikai 46. Vai mums ir garantija, ka pēc trīsdesmit gadiem viņš neatgriezīsies pie savas tautas?

Ir rupja, taču precīza krievu paruna: "Lai kā arī vilku nebaro, viņš vienalga skatās uz mežu." Tā ļoti precīzi apraksta to, kam liels vairums cilvēku dod priekšroku saistībā ar nacionālo. Proti, to, ka tautieši mums vienmēr tuvāki nekā citas izcelsmes līdzpilsoņi. Pat, ja tautiešiem kaut kādu iemeslu dēļ ir naidīgas valsts pase.

Šodien vilka no parunas uzvedības modelis pat ierakstīts Satversmes ievadā: "Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem..." Savadi būtu gaidīt no cittautiešiem citu sapņus.

Man nav šaubu, ka tad, ja Latvijā pēkšņi parādītos zaļie cilvēciņi, viņus sajūsmināti sagaidītu apmēram tikpat ļaužu, cik nobalsoja par krievu valodu referendumā pirms četriem gadiem. Taču – pat kopā ar nepilsoņiem šo pieaugušo nebūtu vairāk par pusmiljonu. Pret tādu notikumu pavērsienu uzstātos vairāk nekā 820 tūkstoši vēlētāju – latviešu. Arī tikpat, cik minētajā referendumā.

Tieši šis apstāklis ir mūsu republikas neatkarības garantija: tā ir vajadzīga Latvijas pilsoņu vairākumam. Tāpēc, lai cik arī mēs neklaigātu par nepārejošo Krievijas agresivitāti, tā ne reizi nav iejaukusies to teritoriju notikumos, kur nevar rēķināties ar nomācoša iedzīvotāju vairākuma atbalstu.

Taču daudziem līdzpilsoņiem šī vienkāršā patiesība nez kāpēc liekas nepieejama. Nacionālā elite pastāv acīmredzamā histērijā un arvien vairāk ļaujas totalitārisma vilinājumam. Protams, ir vienkāršāk aizliegt citādu domāšanu un visus neapmierinātos ietupināt. Tomēr, mīļie latvieši, totalitārs rāmums ir mānīgs un nedrošs. Padomju vara par to pārliecinājās pati uz savas ādas. Vai ir vērts atkārtot tās kļūdas? Jo vairāk, ja nav reālu draudu.

Pārpublicēts no delfi.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...