Trauksmes celšanas likums kalpo par ieganstu trauksmes cēlēju informācijas "norakšanai"
Rolands Pētersons, Neatkarīgā27.03.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pētot, kāpēc Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbinieku iesniegumi par iespējamo augsta līmeņa korupcijas sistēmas pastāvēšanu VID vadībā pazūd un nenonāk līdz politiski atbildīgo amatpersonu galdam, “Neatkarīgā” atdūrās pret likumu, kuram teorētiski vajadzētu tieši veicināt nelikumību atklāšanu un izskaušanu valsts institūcijās.
Runa ir par Trauksmes celšanas likumu un tajā ietverto trauksmes cēlēja aizsardzību, uz kuru atsaucoties ministriju, citu valsts institūciju, kā arī tiesībsargājošo iestāžu darbinieki pamato savu faktisko neizdarību vai nevēlēšanos reaģēt uz politiski “neērtiem” trauksmes cēlēju iesniegumiem.
“Saskaņā ar Trauksmes celšanas likumu Valsts kancelejai kā Trauksmes cēlēju kontaktpunktam ir pienākums, saņemot iesniegumu, kas noformēts kā trauksmes cēlēja ziņojums, identificēt kompetento institūciju un pārsūtīt saņemto ziņojumu.” Tā uz “Neatkarīgās” jautājumu, vai Valsts kanceleja (VK) ir informējusi ministru prezidentu Krišjāni Kariņu par bijušās VID izmeklētājas Gitas Plaudes iesniegumu, kurā norādīts uz sistēmisku korupciju VID augstākās vadības rindās, atbildēja VK Komunikācijas nodaļas pārstāvis, Ministru kabineta preses sekretārs Reinis Grāvītis.
Viņš arī norādīja: “Ievērojot Trauksmes celšanas likumā noteikto, Valsts kanceleja nevar sniegt informāciju par šāda iesnieguma saņemšanas faktu, kā arī citiem ar to saistītiem apstākļiem.”
“Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Valsts kancelejas kompetencē neietilpst citu valsts pārvaldes iestāžu vai to amatpersonu pieņemto lēmumu vai veiktās rīcības tiesiskuma izvērtēšana un kontrole. Trauksmes celšanas likuma viens no mērķiem ir nodrošināt trauksmes cēlēju pienācīgu aizsardzību. Līdz ar to Valsts kancelejai nav pamata izpaust informāciju par trauksmes cēlēja identitāti un sniegtās informācijas saturu trešajām personām, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams institūcijām, kas izskata trauksmes cēlēja ziņojumu vai uz tā pamata ierosinātu pārkāpuma lietu, vai tas ir nepieciešams trauksmes cēlēja, viņa radinieka vai saistītās personas aizsardzībai,” atzina R. Grāvītis.
Jau rakstījām, ka bijusī VID Iekšējās drošības daļas Operatīvās darbības daļas vadītāja Gita Plaude sacīja, ka 2019. gada rudenī esot nosūtījusi vispirms iesniegumus, bet pēc tam, kad uz tiem nav saņēmusi atbildes, arī trauksmes cēlēja ziņojumus par VID vadības iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem finanšu un iekšlietu ministram, Ģenerālprokuratūrai un Valsts kancelejai. Taču bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs saka, ka par VID Iekšējās drošības daļas darbinieces šokējošo iesniegumu neesot bijis informēts.
Savukārt, piemēram, Ģenerālprokuratūra uz “Neatkarīgās” jautājumiem par G. Plaudes iesniegumu un tā tālāko virzību atbildēja: “Daļā par trauksmes cēlēja ziņojumu, Trauksmes celšanas likums paredz trauksmes cēlēja identitātes aizsardzību. Šādos apstākļos prokuratūra nevar komentēt tāda ziņojuma saņemšanas faktu un turpmākās darbības.”
No visa minētā “Neatkarīgajai” rodas iespaids, ka Trauksmes celšanas likumā paredzētā trauksmes cēlēju aizsardzība kalpo par lielisku ieganstu, lai, pirmkārt, nesniegtu informāciju sabiedrībai par nelikumībām valsts institūcijās, un, otrkārt, attaisnotu augstāku amatpersonu neinformēšanu par trauksmes cēlēju atklātajiem faktiem. Citiem vārdiem - valsts pārvaldes sistēma “norok” būtiskus jautājumus, lai, iespējams, izpatiktu valdošajiem politiķiem un tiem nodrošinātu “komfortablu” vidi.
Arī VK, šķiet, ir izmantojusi Trauksmes celšanas likuma normas kā attaisnojumu tam, lai neveiktu nekādas darbības attiecībā uz G. Plaudes iesniegumu, bet to automātiski pārsūtījusi Finanšu ministrijai vai pašai VID vadībai. No VK atbildes arī izriet, ka tā nemaz neuzskata par pienākumu izvērtēt “citu valsts pārvaldes iestāžu vai to amatpersonu pieņemto lēmumu vai veiktās rīcības tiesiskumu”, nemaz nerunājot par premjera informēšanu pat tad, ja tās rīcībā ir nonākusi informācija par būtiskām nelikumībām valsts institūcijās.
Ministru kabineta mājaslapā internetā, ko uztur pati VK, tā par saviem pienākumiem gan raksta: “Valsts kanceleja ir Latvijas valdības centrs - tas ir vairāku iestāžu kopums vai viena institūcija, kuras uzdevums ir nodrošināt valdības darba funkcionēšanu un, nodrošinot datu analīzi, izvērtējot dažādus rīcības scenārijus un piesaistot ekspertus no dažādām jomām, sniegt datos un izpētē balstītu informāciju Ministru prezidentam un valdībai, tādējādi palīdzot pieņemt precīzākus, faktos balstītus lēmumus.”
“Neatkarīgā” 7. martā publicēja interviju ar G. Plaudi, kura iezīmēja līdzīgu ainu par VID vadības līmenī it kā atbalstīto noziedzīgo sistēmu kā pirms tam bijusī VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldes izmeklētāja Inita Lūre intervijā laikrakstam “Diena”. I. Lūre apsūdzēja dienesta vadību nelikumīgā kriminālprocesuālu darbību pasūtīšanā pret publicistu Lato Lapsu, polittehnologu Jurģi Liepnieku un viņu ģimenes locekļiem, bet G. Plaude sūdzējās par sava bijušā priekšnieka, VID Iekšējās drošības daļas vadītāja Aigara Prusaka nelikumīgu rīkojumu jebkādas lietas par savas sievas, bijušās VID Nodokļu un muitas pārvaldes direktora vietnieces Kristīnes Prusakas-Brinkmanes iespējamiem pārkāpumiem vai noziedzīgiem nodarījumiem nodot izskatīšanai VID Pirmstiesas izmeklēšanas daļas vadītājai. Tas praksē nozīmē šo lietu izbeigšanu, jo VID Pirmstiesas izmeklēšanas daļai nav kompetences operatīvo darbību veikšanai.
Kas abu bijušo VID darbinieču stāstus vieno? Pirmkārt, abas apsūdz VID vadību “pasūtījumu galda” izveidošanā nevēlamu personu “norakšanai” no vienas puses un no otras puses - “neaizskaramo” personu saraksta izveidē, pret kurām lietas nedrīkst ierosināt. Otrkārt, abos stāstos kā būtiskas figūras nelikumīgu darbību nodrošināšanā jeb VID “jumta pakalpojumu” izveidē tiek pieminēts A. Prusaks un K. Prusaka-Brinkmane, kurus no augšas paklusām “piesedzot” VID “augstākā vadība” jeb ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme. Treškārt, abas trauksmes cēlējas atbilstoši likuma prasībām vērsās ar iesniegumiem augstākās un tiesībsargājošajās institūcijās, informējot par VID notiekošajām nelikumībām, taču nekāda reakcija nesekoja.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
