Trīs smilšu saujas Latvijas valstij jeb Valsts pret tautu, tauta pret valsti. Kurš kuru?

Ainārs Kadišs
07.12.2018.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Vēsture māca, ka 1918. gadā Rīgas pilsētas 2.teātra ēkā tika proklamēta, proti – pasludināta Latvijas valsts dibināšana. Jūtamu iespaidu, šķiet, tas atstāja tikai uz klātesošajiem cilvēkiem, jo citas valstis Latvijas Republiku sāka atzīt tikai pēc trijiem gadiem – 1921.gadā.

Autoritārā, saimnieciskā Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā Latvija sāka plaukt. Nu – vismaz daļa. Vismaz ārēji.  Bet – ak, vai! Jau 1940. gadā Latvija zaudēja savu nevain..., piedodiet, neatkarību un juridiski brīvprātīgi atdevās, piedodiet, - iestājās Padomju Savienības tautu saimē. Sākās tumšie “nebrīves” laiki.

Nacionālo valūtu – latus nomainīja padomju rubļi, uz kuriem visu PSRS tautu valodās bija rakstīta to vērtība (arī latviešu valodā). Latvijas robežas pārstāja eksistēt, faktiski tās eksistēja tikai uz papīra. Izņemot, protams, rietumu robežu, kura tika nocietināta un sargāta. Latvijas valdību nomainīja “ļauni un nodevīgi Maskavas ielikteņi”. Šie pārvaldnieki - kolaboracionisti pildīja Maskavas rīkojumus, bet...

Neskatoties uz pēckara grūtībām, tautsaimniecība strauji attīstījās; tika būvēti ceļi, tilti, rūpnīcas, dzīvojamās mājas, skolas utt. Padomju Savienībā tika atbalstīta nāciju kultūras un valodas saglabāšana un kopšana, daudznacionālā valsts neasimilēja un nepazudināja mazās tautas, palīdzēja tām nezaudēt savu identitāti. Visās republikās bērni varēja mācīties savā dzimtajā valodā. Tika kultivēts tautiskums. Kā otra valoda bija krievu. Daudznacionālā valsts nepārvērtās par bezpersonisku, beznacionālu, bezkrāsainu un pārkrieviskotu veidojumu. Tautu nacionālais kolorīts tika sargāts ar likumu. Bet, ja kāds pats vēlējās pārkrievoties, tā bija tikai viņa paša izvēle.

Latvijai un latviešiem kopumā “krievu okupācija”, kā to tagad mēdz dēvēt, nāca par labu – par to liecina demogrāfija. “Tumšajā apspiestībā” Latvijas iedzīvotāju skaits pakāpeniski pieauga – no 1 760 162 iedzīvotājiem tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā gadā līdz 2 666 567 iedzīvotājiem tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajā. Protams, savu artavu deva arī migrācija, bet arī latviešu skaits šajā periodā ievērojami palielinājās.

Un tad, atkal jāsaka – ak, vai! - Latvija atguva brīvību. Bet... Ātri vien kļuva skaidrs, ka tā bija tikai saimnieku maiņa. Un nu tik sākās... SVF ienāca Latvijā, aizdeva valdībai naudu un sāka diktēt noteikumus.

Šķita, ka visi dēmoni izlaisti no elles. Visi, kas varēja un kuriem sirdsapziņa to ļāva, zaga, privatizēja, mahinēja, ieguva un atguva īpašumus, dalīja un grāva, mānījās un tirgojās, aizņēmās maz un atdeva daudz, cēlās un grima. “Demokrātiskā” ceļā varu ieguvušie, no Maskavas kontroles brīvie bāleliņi ātri vien izpostīja, izzaga, izpārdeva gandrīz visu, kas bija uzbūvēts (rūpnīcas, lopkopības nozare, ražotnes), izaudzēts (Latvijas “zelts” - meži), saglabāts (latviešu tauta). Pārējo – privatizēja.

Tas viss notika, konsolidējot tautu “nolādētā padomju režīma” lamāšanā, kropla nacionālisma kultivēšanā, baidīšanā ar “krievu lāci”, kas īstenībā ir ne tikai sens kaimiņš, bet arī, ja var ticēt uzrakstiem uz namu cokoliem – ievērojamas Rīgas daļas cēlājs (gadskaitļi ir ap 1905. gadu. Latvijas valsts vēl nebija. Pat teātrī ne.)

Drīz vien zagšanai resursu trūkuma dēļ vajadzēja beigties, un, iespējams, politiķiem vajadzētu atbildēt par sadarīto vai bēgt uz ārzemēm, bet – atkal – ak, vai! Kāda laime! Pasaules ģeopolitiskajās spēlītēs jaunceptajai “neatkarīgajai valstiņai tika ierādīta loma. Visai neapskaužama, bet tomēr – loma. Pat vairākas.

Nez no kurienes Latvijā uzrodas kāda augstprātīga dāma, kura labi runā svešvalodās un dažreiz uzvelk latviešu tautas tērpu. Latviešiem viņa patīk, jo ir no ārzemēm. Latviešu vergu gēns un nenoliedzamais provinciālisms liek pret ārzemniekiem izjust bijību, tādēļ, neraugoties uz savu neslēpto augstprātību, snobismu, nekaunību un prasto uzvedību (viņa parāda ar pirkstu pie deniņiem, ka tautai “bēniņos nav kārtībā”), dāmai izdodas apmuļķot daudzus, un viņa ievelk Latviju jaunā savienībā – kuplajā Eiropas tautu saimē.

Latvija kā šķirta sieviete, aizmirsusi iepriekšējo laulību, cerībā un gaidās mirdzošām acīm dodas jaunā līgavaiņa apkampienos, bet...atskurbums nāk ātri. Izrādās, ka vecajai, izmirstošajai Eiropai šīs ir aprēķina laulības -  vajadzīgi jauni, darbaspējīgi cilvēki (darbaspēks, kā tagad pat nekautrējoties saka) un Latvijas bagātie dabas resursi. Arī lētu, nekvalitatīvu preču un pārtikas produktu noieta tirgus.

Latvijā tiek radīti dzīvei neciešami apstākļi, un daudz Latvijas iedzīvotāju dodas emigrācijā. Nīstajā padomju okupācijas laikā savairojusies tauta ātri vien aiziet mazumā. Pat oficiālā, parasti – melīgā statistika atzīst katastrofālo iedzīvotāju skaita samazināšanos, bet, tīri empīriski uzskaitot radus, draugus un paziņas, kuri no Latvijas ir aizbraukuši un attiecinot arī uz citām ģimenēm un dzimtām, aina ir vēl dramatiskāka. Iespējams, ka nepilnos trīsdesmit “neatkarības” gados Latvija ir zaudējusi ap miljonu iedzīvotāju. Liela valsts to pat īpaši nejustu, bet mazajai Latvijai tas var būt pat letāli.

Meži tiek izcirsti, kūdras purvi un milzīgas lauksaimniecības zemes platības iztirgotas ārzemniekiem. Spēle ir nevienlīdzīga – latviešiem nav tik daudz naudas...

Un klāt pie tā – līgavainis izrādās visai netikls. Latvijai – jaunajai “Eiropas” sievai – jāpiedzīvo neskaitāmi pazemojumi un ņirgāšanās. No guļamistabām un saviem klubiem Rīgas ielās izlien un lepni drasē pederasti. Sākumā viņi cīnās par līdztiesību (it kā visiem nebūtu vienalga, ko viņi savās gultās dara), bet drīz vien – par varu. Nav ilgi jāgaida, kad viņi ir iekļuvuši varas augstākajos ešelonos, sāk izdot likumus un valdīt. Ak, Dievs! Pederasti valda! Nu, sakiet, vai var būt tautai vēl lielāks pazemojums?! Kādus gan likumus viņi var pieņemt?! Un, visbeidzot, - kāda nākotne ir šādam virzienam?...

Ja starpposmā starp “neatkarības” atgūšanu 1991. gadā un iestāšanos Eiropas Savienībā Latvijai vēl bija dažas neatkarīgas valsts pazīmes, tad tagad to vairs nav. Nevienas. Un proti:

Nav robežu (izņemot austrumu),

Nav savas naudas,

Nav suverenitātes (ir marionešu režīms, kurš pakļauts Briselei. Un US)

PAR KĀDU LATVIJAS VALSTS SIMTGADI MĒS RUNĀJAM? Ja pat valsts nav...

Un ko mēs grasāmies svinēt? Tā vietā, lai paņemtu mēslu dakšas un izmēztu cūkkūti, mēs dzersim šampanieti, dejosim, dziedāsim, un līksmosimies salūta krāšņo uguņu gaismā?! Bāc! - un pūlis uzgavilē pāris sekundēs gaisā izkūpējušiem desmitiem un pat simtiem tūkstošu eiro. Un kaut kur sāpēs un vientulībā izdziest kāda cilvēka dzīvība tikai tādēļ, ka viņam pietrūka naudas operācijai, zālēm vai slimās aknas nomaiņai. Bāc! - un salūta spilgto gaismu apžilbinātās acis neredz, ka kaut kur cilpā pēdējo reizi noraustās kāds bezizejā nonācis cilvēks. Latvija ir starp līderiem pašnāvību skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem ne vien Eiropā, bet visā pasaulē. Gadā no dzīves labprātīgi aiziet ap 500 cilvēku. Salīdzinājumam – autoavārijās 2017. gadā Latvijā gāja bojā 157 cilvēki. Mazajā Latvijā, kuru iedzīvotāju skaita ziņā varētu salīdzināt ar vienu lielpilsētas mikrorajonu! Latvijas valsts radītā vide nogalina vairāk un efektīvāk, nekā intensīvā satiksme!

Bet šādas ziņas televizoru ekrānos nebūs biežas. Tur pārsvarā būs izklaide un propaganda. Nopirkti žurnālisti lasīs viņiem priekšā noliktās ziņas, āksti ākstīsies, uzmanības novērsēji novērsīs uzmanību. Viss notiks, jo arī masu mediji lielākoties ir nopirkti un kalpo saviem īpašniekiem.

Bet tauta dzied un dejo. Tas būtu labi. Bet... viņa to dara par godu saviem slepkavām! Vai tas nav saucamais “Stokholmas sindroms” (kad upuris iemīl un sāk aizstāvēt savu mocītāju)? Ko un kā svinēsim? Vai “skaipā”, “vatsapā” caur datora ekrānu saskandināsim šampanieša glāzi ar saviem mīļajiem tālumā? Vai Anglijas, Īrijas, Vācijas, Zviedrijas, Norvēģijas latvieši arī līksmosies šajos nejēdzīgajos, pompozajos, no pirksta izzīstajos un melīgajos “valsts”svētkos?

Kādi simt gadu?! Šķiet, nacistu propagandas meistaram Gebelsam bija taisnība, kad viņš teica, ka daudz un bieži atkārtoti meli kļūst par patiesību. Nu nekļūst! Nu nekādi Latvijas valstij nevar aprēķināt 100 gadu mūžu. Pat pie vislabākās gribas pat četrdesmit nesanāk... Bet cik posta tā jau paspējusi nodarīt!

Es no sirds ceru, ka šī valstele drīz izbeigs savu pastāvēšanu, jo tā rada reālus draudus gan Latvijas iedzīvotājiem individuāli, gan latviešu tautai kopumā. Mēs stāvam uz iznīcības sliekšņa un esam tai tik tuvu kā nekad. Ne divi pasaules kari, ne deportācijas, ne mēris, ne dzimtbūšana nav izrāvuši tautas miesā tik lielu robu kā pašlaik pie varas esošie cilvēki un sistēma, kuru viņi apkalpo. Viņi ir bīstamāki par mēri...

Šķiet, Latvijā konfrontācija starp valsti un tautu ir iegājusi pēdējā fāzē. Es ceru, ka desmitkārtīgās viltoto svētku salūta izmaksas, kā arī kopējās izdomātās “simtgades” svētku astronomiskās izmaksas ir valsts agonijas vēstneši. Tās skaidri parāda, ka valstij “nospļauties” par pilsoņiem un citiem tās iedzīvotājiem, galvenais – pasaulei parādīt spožu fasādi! Un, protams, – nozagt daļu. Bez tā nevar. Bet pēc tam viņi teiks – nav naudas! Kā saka – dzīres mēra laikā!

Daudzas tautas un tautiņas ir izzudušas no pasaules skatuves. Iespējams, ka tieši tādu likteni mums gatavo tie, kuri sevi iedomājušies Dieva vietā un grib noteikt, kurai tautai būs dzīvot un kurai – ne. Bet viņi ne nieka nespētu padarīt, ja nebūtu vietējo nodevēju - Jūdu, kuri par sudraba grašiem gatavi nodot un pārdot savu tautu, savu zemi, savu Dzimteni.

Valsts pret tautu...Tauta pret valsti...Kurš kuru? Viņiem ir algotņu armija un policija, ieroči un ūdensmetēji, korumpēti tiesneši un netaisnīgi likumi, kurus paši raksta. Nopirktie mēdiji, kuri tiražē melus. Cietumi. Mums – taisnības alkas. Dzīvotgriba. Senču, bet citiem arī bērnu kapi. Mīlestība uz Latviju - savu Dzimteni...

Vai nu mēs apglabāsim šo ļauno veidojumu – Latvijas valsti, vai viņa – mūs. Trešā varianta nav. Lai gan... Ir! Ja parazīts, piemēram, ērces vai kādi tārpi, pārmēru izsūc upuri, tas aiziet bojā. Bet arī parazītam tad ir beigas. Jo tādēļ jau viņš ir parazīts, ka var dzīvot tikai uz citu rēķina. Tiesa, upurim no tā vieglāk nekļūst...

Trīs smilšu saujas... Kurš tās bērs?...

P.S. Pārlasot tekstu, ievēroju vienu pretrunu, proti:

Latvijas valstij nav valsts pazīmju, bet tomēr tā (valsts) kaitē iedzīvotājiem.

Atbilde.

Es piekrītu viedoklim, ka Latvijas valsts atribūtus – tādus kā nosaukums, karogs, himna utt., - nelietīgi lieto daži politiski ekonomiskie grupējumi, kuri viltīgi un zemiski ieguvuši varu un kuri  uzdod sevi par Latvijas valsti.

Seko mums