Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā man apkārt notiekošais sāk šķist par traku. Ar to es domāju situācijas, kad tiek izšķērdēti, nozagti vai bezjēdzīgi izsaimniekoti simtiem miljonu valsts budžeta līdzekļu, par to mēs uzzinām nevis no tiesībsargājošajām iestādēm, bet žurnālistiem, un tas viss kaut kur rāmi izplēn kā rīta migla mijkrēslī.
Tā pirms nepilna mēneša Valsts kontroles revīzijā secināts, ka, ieguldot 3,1 miljonu eiro sava elektroautomobiļu uzlādes staciju tīkla izveidē, Zemkopības ministrija nav rīkojusies atbilstoši saviem attīstības plāniem un jēgpilni. Ziņa izsauca sabiedrības sašutumu, atbildīgās amatpersonas neveikli skaidroja faktu, ka iepirkumā uzvarējusī firma “Topos L” pieder Nacionālās apvienības eiroparlamentārieša Riharda Kola māsai Elizabetei Kolai. Projektu sāka zemkopības ministra Kaspara Gerharda laikā, un viņš jau paziņojis, ka Nacionālā apvienība neuzņemas atbildību par izšķērdētiem valsts līdzekļiem. Tātad - meklējiet citur.
Lai arī revidenti materiālus nodevuši tiesībsargiem un Iepirkumu uzraudzības birojam, vai kāds tiešām lolo ilūzijas, ka šoreiz šai afērai būs arī vārdi, uzvārdi un redzēsim, ka pēc zibenīgas izmeklēšanas tiks uzsākts kriminālprocess un kāds sagums tiesas priekšā zem savas vainas nastas? Vidusmēra latvietim pat sapņos šāds iznākums vairāk nerādās. Varētu domāt, ka tagad uzmanīgi tiks “vērtēts” un “pētīts”, kā tad “tā varēja gadīties”. Bet arī tā jau vairs nenotiek! Nedēļu šī ziņa bija aktuāla un tad tika noņemta no aktuālo ziņu plūsmas. Kas tad tur, tie taču ir tikai daži miljoni, uz pārējo afēru s...du čupas fona šī ir tāda maza spiriņa.
Pirms nedēļas uzzinājām, ka Dienvidu tilts Latvijai izmaksājis gandrīz miljardu eiro. Tā pati Valsts kontrole konstatēja, ka, vienojoties ar būvnieku par izmaiņām norēķinu kārtībā, pašvaldība prettiesiski saskaņoja nepamatotu būvdarbu izmaksu sadārdzinājumu, tādējādi izšķērdējot pašvaldības līdzekļus 27 miljonu latu apmērā. Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde, izbeidzot 2009.gada pavasarī sākto kriminālprocesu Dienvidu tilta būvniecības lietā, vainīgos neatrada. 27 miljoni bija un pēkšņi pazuda - kā tādā pasakā ar kādam ļoti laimīgām beigām. Laimīgas beigas bija gan tiem, kuri miljonus mācēja “izshēmot”, gan, visticamāk, tiem, kuri “shēmotājus neatrada”. Abpusējs izdevīgums, tā teikt!
Bet arī Dienvidu tilta afēra izskatās kā maza krāpšana uz “Rail Baltica” milzu izzagšanas fona. “RB Rail” AS valdes locekles Kitijas Gruškevicas cimperlīgi koķetā atrunāšanās raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, kad finanšu ministrs Arvils Ašeradens viņai uzdeva jautājumu par valdes atalgojumu apmēru, ir kā spļāviens katra nodokļu maksātāja sejā. Nevis tāds mazs, kautrīgs spļāviens, bet tāds sulīgs, pirms tam ievelkot mutē no deguna kārtīgu zaļo puņķu biezeni.
16 000 eiro vidēji mēnesī - tik saņem šie apsviedīgie siles pumpji, kuri ir iemācījušies kaligrāfiski atbildēt uz jebkuru jautājumu dažādas juridiskiem svešvārdiem un terminiem piesātinātas frāzes, pat nakts vidū gultās augšā uzrauti. Nav ne jausmas, cik miljonus izsūknēs šī projekta administrācija, cik jaunas mājas taps Mārupē un Garkalnē, bet viennozīmīgi ir skaidrs, ka neviens ne par ko neatbildēs arī tad, ja Daugavas pālis paliks vien skaista dekorācija, kuru ārzemju tūristiem varēs parādīt kā mūsu valsts impotences simbolu.
Neatbildēs ne Briškens, ne Gruškevica, pat neviens Satiksmes ministrijas ierēdnis. Jo neviens pat neko nemeklēs. Un pēc gadiem lasīsim, cik nelietderīgi ir tikuši iztērēti X miljoni eiro šajā sāgā un ka Valsts policija vai KNAB pēc “ilgstošas izmeklēšanas” vainīgos nav atraduši. Tieši tik vienkārši. Jo “neviens ne par ko neatbild” - tas ir jaunais valsts pārvaldes lozungs, kuram būtu jānomaina Ministru kabinetā esošo “viens likums - viena taisnība visiem”.
Varētu turpināt ar vēl un vēl tamlīdzīgiem stāstiem, kur miljoni izšķīst kā karstā tējā iebērti cukurgraudi. Esam nonākuši līdz tādām kā kopīgām beigām, kad katrs tur “augšā” nesodīts, nu jau pat neslēpjoties, dara, ko grib, tiesībsargājošās iestādes ir kā fiktīva, no plastilīna veidota izkārtne, un mēs pārējie uz to noraugāmies kā uz krimināldrāmu, kur labajiem uzvarēt nav lemts. Tiesībsargājošās iestādes tāpat kā sabiedriskie mediji jau sen kalpo vadošajai elitei, nevis tautai, un atražo elitei vēlamo rezultātu.
Vai kādam vēl ir jautājumi, kādēļ nevis kāds atgriežas no emigrācijas Latvijā, bet turpina braukt prom uz neatgriešanos? Vai kāds joprojām nesaprot, kādēļ vidusšķira izvēlas nedzemdēt bērnus? Vai kāds vēl ir tik dumjš un nesaprot, ka skolotājiem likumā paredzētā, bet tomēr nepiešķirtā nauda ir tā pati nauda, kura tūlīt grims aizmirstības purvā kopā ar Latvijas titāniku „airBaltic”?
Smejamies, ka Krievijas armijas budžets ir izzagts, bet kāpēc neaizdomājamies, ka kas tamlīdzīgs varbūt noticis Aizsardzības ministrijā, ja neviens nejēdz neko sakarīgu pateikt vai izdarīt, kad valstī ielido nevis raķetes vai iznīcinātāji, bet viens, ar sprāgstvielām aprīkots krievu drons? Un kā var būt tā, ka aizturētie krievu spiegi no Latvijas dodas prom gandrīz orķestra pavadībā?
Valsts ir izzagta, parādos un korupcijā līdz ausīm. Un tagad, kad koalīcija sākusi gramstīties gar mūsu pensiju uzkrājumiem, vai kāds tiešām vēl saskata gaismu tuneļa galā? Jo tuneļa gals tūlīt tiešām būs klāt.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
