U-ū, Konkurences padome, – karteli neredzi?
Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK29.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pieļauju, ka Viesturu Kairišu šī ziņa priecēs: viņa filma Janvāris vēl tikai top, bet jau nervozē dažu likumlēmēju. Kā man pirms laba laika privāti pažēlojās kāds Jēkabielas iemītnieks, ziemā pie augstā nama notikušais uzņemšanas process esot piesaistījis daudzus "svētceļniekus" – iespējamus vai tiešām reālus barikāžu dalībniekus. Filmēšanas vērotāju komentāri, ko tautas kalps bija dzirdējis, kopumā esot grozījušies tikai ap vienu: šodien gan mēs "viņus" nesargātu!
Janvāris uz ekrāniem iznāks nākamajā – Saeimas vēlēšanu gadā. Tāpēc nervozais likumlēmējs pavisam prātīgi secināja, ka filma varētu spēcināt šādu noskaņojumu arī plašākā publikā, vēl vairāk apdraudot paša iespējas pārvēlēties. It kā ar kovidjezgu jau nebūtu diezgan...
Kā mūs māca senie latīņi, veiksmi rokā nepaturēsi. Šīs Saeimas vēlēšanās tās ir bijis pārpārēm, turklāt, kā arvien labāk kļūst redzams, pavisam nepelnītas.
Ko gan no tiesas būtu pelnījusi, piemēram, partija, kas kampaņā devās ar šokējoši naivu lozungu "ziniet, Latvija tomēr ir izdevusies valsts"? (Runa ir par EDSO dalībvalsti, jedritvaikociņ!) Kāpēc tad nerakstīt uz plakātiem, ka debesis ir zilas, jūra – sāļa, 2x2=4? Ka dziesma ir gara, dzīve ir īsa, alus (tā cienītājiem) ir salds?
Varbūt – no šodienas skatupunkta indīgi raugoties – Vienotība tobrīd vienkārši piemirsa pierakstīt "Nezinām, kā JUMS, bet MUMS..." Savās šeptēs un lielmaniskajās ambīcijās izvirtusī partija – ko no pelnītas sakāves paglāba vienīgi no skapja izstumtais ārlietu ministrs – tagad ar 8+ mandātiem, bet ar pusotru (Kariņš+Reirs) premjeru sēž valdības galda galā. Un gar tā malām sēž vēl lielāki meža dīvainīši, ieskaitot 600 tūkstošus vērto (ik gadu) suņubūdu.
Absurds, kas ir iespējams vienīgi tāpēc, ka visa koalīcija tika sastutēta un tagad tiek sargāta uz pilnīgi amorāliem un totāli nedemokrātiskiem pamatiem. Uz karteļa pamatiem. Tieši tāpat, kā to centās izdarīt mūsu būvnieku "zieds".
Tāpēc "n@ciķi" ar "liber@stiem" rātni sēž pie viena galda, zobus sakoduši, savas "fundamentālās" idejiskās pretrunas dozējot nekaitīgas apsaukāšanās robežās. Visa valsts galvas protežētā koalīcijas "tolerance" noturas vienīgi nejauši iegūtās varas un savu politbiznesu saglabāšanas vārdā. Tas viss ir jau kļuvis tik perversi, ka šodien jābūt jau pilnīgam tūdaliņam, lai vēl noticētu – ir vērts sakarteļot mūsu politiku, citādi taču pie varas tiks Aivars Puķins un Valdemārs Lembergs…
Mēs, latvieši, savas politikas vērtēšanā pārāk aizraujamies ar personāliju nozīmi. Lamājam "lielākos kretīnus", kuri vēl vakar pašiem šķita saulveži. Taču patiesai tautvarai (starp citu, gluži kā veiksmīgai cīņai ar alkoholismu vai citām atkarībām) principi ir svarīgāki par personībām.
Brīva un godīga konkurence nav tikai efektīvas ekonomikas, arī demokrātijas dzinulis. Taisna tiesa arī ir atklāta sacensība starp, piemēram, apsūdzību un aizstāvību. Ne velti paši Vācijas tagadējās "melni sarkanās" valdības veidotāji mēdz skaļi gausties, cik šāda "pretpolu" – labējo kristīgo demokrātu/sociālistu un kreiso sociāldemokrātu – sadarbība posta gan valsts politiku, gan šīs partijas.
Gruzijā, kur patlaban valdošajai "sapņotāju" partijai valsts parlamentā ir 90 mandāti no pavisam 150, opozīcija spēja to diezgan veiksmīgi šantažēt ar draudiem pilnībā boikotēt likumdošanas darbu. Krievijas (teritoriāli, ekonomiski un psiholoģiski) aplenkta valsts, kas jūtas pilnībā atkarīga no Rietumu sabiedroto simpātijām, nevar atļauties tukšus opozīcijas solus. Mūsu koalīcija pavisam atklāti iznīcina demokrātiju, uzturot politiskās varas oligopolu. Par ko vairs satraukties? Latvija taču ir sastājusies it visur!
Es nesaku, ka tūlīt pat, lai reanimētu politisko konkurenci, Egilam Levitam jārosina valdība, ko vada Jānis Urbanovičs (taču būtu interesanti!) vai Augusts Brigmanis. Valdībai pietiktu atbrīvoties no dažiem īpaši smirdīgiem politlīķiem, un tas, koalīcijai sajūtot «elpai pakausī», liktu savākties citiem "neaizstājamības" samaitātiem politiķiem.
Taču valdība jau ir nodzīvojusies tik tālu, ka ikviena partija vai tās drupas apjauš: jebkādas izmaiņas drīzāk atņems to, kas jau ir dabūts. Un tā nu MK kartelis, Levita stutēts, cenšas savstarpēji pārāk nesalamāties un pašapmierināti virzās iekšā jau "trešajā vilnī". Kā rādās, tikai XIII Saeimas pilnvaru izbeigšanās – vai, ceru, jau priekšvēlēšanu kampaņa – pieliks valdības oligopolam punktu. Dievs, dod nu mums spēku izciesties!
P.S. Uz naivo jautājumu virsrakstā Konkurences padome droši vien caur puķēm man atbildētu ar citu seno latīņu prātulu – par vēršiem un jupīteriem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.