Iesaki rakstu: 
Latvijas iedzīvotāji zaudēja Saeimu un politiski atbildīgu valdību. Viņš pats sevi iecēla par Valsts prezidenta amata izpildītāju, bruņoto spēku un aizsargu augstāko vadoni. 1936. gada 12. marta likumā ir rakstīts, ka Kārlis Ulmanis kā Ministru prezidents Valsts prezidenta amatu pildīs līdz 1934. gada 18. maija deklarācijā paredzētās "Satversmes reformas izvešanai".
Lēta mānīšanās. No 1936. gada 11. aprīļa līdz 1940. gada 21. jūlijam Ulmanis nelikumīgi ieņēma Valsts prezidenta amatu. 1939. gada oktobrī Ulmaņa autoritārā valdība parakstīja bāzu līgumu ar Padomju Savienību. Pēc 1940. gada 16. jūnija padomju ultimāta Ulmanis nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai vai vismaz izveidot emigrācijas valdību, bet pilnīgi pakļāvās okupācijas varai.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Kārlis Ulmanis apstiprināja PSRS spēku uzspiesto Augusta Kirhenšteina valdību. Nebija okupācijas – bija aneksija. 17. jūnijā Ulmanis atteicās tikai no Ministru prezidenta amata un līdz 21. jūlijam turpināja pildīt Valsts prezidenta amata pienākumus. Viņš palika savā amatā un sadarbojās ar padomju varu, parakstot un izsludinot likumus, kuri palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarības pēdējās paliekas.
Kopumā okupācijas laikā viņš izsludināja vairāk nekā 50 likumu. Daudzi starptautisko tiesību speciālisti Ulmaņa sadarbības faktu izmanto kā argumentu Latvijas okupācijas noliegšanai. Manuprāt, sākot ar apvērsumu, Ulmaņa darbības ir jāvērtē kā Latvijas valsts neatkarības un Satversmes politiska izvarošana.
No Ārlietu ministrijas kādu kilometru tālāk ir piemineklis Andrejam Upītim. Ja abus pieminekļus samainītu vietām (uzrakstus nemainot), vairums rīdzinieku un galvaspilsētas viesu nomaiņu visdrīzāk nepamanītu. Nezinātājam varu norādīt, ka pēc mūsdienu materiālu cenām Upīša piemineklis ir vērtīgāks nekā tas, kurš ir Ulmanim. Pat, ja Upīts nebūtu piedalījies okupācijas procedūrā, Latvija tik un tā tiktu inkorporēta PSRS. Gan jau tas pats notiktu, ja Ulmanis mēģinātu – vismaz demonstratīvi pretoties PSRS vardarbībai. Tomēr kolaboracionisms varbūt ietu mazumā, jo ne katrs paliktu "savā vietā". Upītim vēsturē ir mazāka loma.
Vasaras laikā Upīša piemineklis, manuprāt, ir samērīgs ar zaļajiem kokiem. Ziemā tas izskatās nedaudz padrūms, varētu pat teikt – baiss. Man jaunībā Steinbeka un Folknera romāni likās emocionāli vairāk uzrunājoši nekā Upīša garie apraksti. Par Kafku un Džoisu es paklusēšu. Pat Remarks man likās saistošāks. Visi bija laikabiedri.
Tartu ļoti patika parkos bieži sastopamās plāksnītes un piemineklīši – šī ir rektoram, tā ir cara vietvaldim/virsniekam utt. Vēsturi neizdzēsīsi, un to nevajag darīt. Vienā Krievijas pilsētā pie namiem sāka izvietot plāksnes ar Lielā terora laikā nogalināto cilvēku vārdiem. Sākumā šūmējās komunisti, bet pēc tam šo personu upuri. Gan pirms apcietināšanas (!), gan pirms nošaušanas daudzi no viņiem katru dienu rakstīja melīgas denunciācijas. Upuris un bende vienā personā. Ko nu?
2017. gada 4. maijā Imanta Kalniņa oratorija "Rīta cēliens" ar Andreja Upīša tekstu izskanēja Lielajā ģildē Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai veltītajā koncertā. Oratorija tika komponēta par godu Upīša apaļajai jubilejai padomju laikā. "YouTube" ir daudzas versijas. Ko nu?
* LU Sociālo zinātņu fakultātes emeritētais profesors, izbijis VDK ziņotājs
Seko mums 
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.