Iesaki rakstu: 
Vieni izliekas neredzam, otri krīt svētā sašutumā - pārsvarā tāda ir mediju un politiskās elites reakcija uz Fridriha Eberta fonda pētījumu par Latvijas krievu minoritātes uzskatiem sakarā ar Krievijas karu Ukrainā (UNDER PRESSURE - An Analysis of the Russian-Speaking Minority in Latvia), kura ietvaros gan tiešās intervijās, gan interneta formātā š.g. aprīlī tika aptaujāts 2021 Latvijas iedzīvotājs.
Abos gadījumos šāda reakcija ir liekulīga un tuvredzīga. Mūsu politiskā elite izdarīja visu, lai līdzās notiekoša kara apstākļos Latvijas sabiedrība būtu sašķelta un polarizēta, tāpēc pētījuma rezultāti nu nekādi nevar pārsteigt. Latviešu un krievu vidē ir būtiski atšķirīgi viedokļi par turpmāko atbalstu Ukrainai, par Latvijas dalību NATO, sankcijām pret Krieviju, starpetnisku konfliktu iespējamību mūsu valstī uc. jautājumos.
Tā, piemēram, Krievijas prezidenta V.Putina darbību joprojām pozitīvi vērtē 25% Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju, bet 22% izvēlas atbildi "grūti pateikt". Izteikumam "Krievijai bija tiesības lietot militāru spēku pret Ukrainu, lai novērstu tās pievienošanos NATO" piekrīt vai drīzāk piekrīt 23% no šīs auditorijas, bet 24% izvairās atbildēt. NATO ārvalstu vienību klātbūtni mūsu valstī atbalsta 26% krievvalodīgo, bet negatīvi vai drīzāk negatīvi to novērtē 44%.
Turklāt 70% krievvalodīgo respondentu uzskata, ka Latvijā nav iespējams brīvi paust uzskatus par Krieviju, ja tie atšķiras no valsts oficiālās nostājas. Tas liek domāt, ka reālā situācija ir vēl daudz daudz nopietnāka.
Taču, ja nu kādā aspektā vērojama uzskatu vienotība un līdzīgas tendences, tad tas ir jautājums par starpetniskajām attiecībām Latvijā. To, ka kopš Ukrainas kara sākuma ir pasliktinājusies latviešu attieksme pret krieviski runājošajiem, atzīst 63% krievu un 62% latviešu. Nopietnu etnisku konfliktu iespējamību Latvijā pieļauj 28% krieviski runājošo un 22% latviešu. Atbildi "ir iespējams, bet maz ticams" izvēlas 51% respondentu no krieviski runājošām ģimenēm, un 54% no latviski runājošām.
Un ko gan citu var sagaidīt, kad traktors mīca ziedus pie pieminekļa? Kad "atkrieviskošana" saņem valsts augstākās amatpersonas pagodinājumus? Kad Puškins pa nakts melnumu tiek novākts kā impērijas noziegumu vaininieks? Kad tūkstošiem cilvēku, kuri pārsvarā savu darba mūžu atdevuši Latvijai, draud izmest no viņu mājām?
Pētījuma rezultāti nepārprotami signalizē, ka Latvija var kļūt par vājo punktu kolektīvās drošības sistēmā. Var stiprināt ES ārējo robežu, vēl vairāk līdzekļu atvēlēt aizsardzības vajadzībām, izprasīt modernāku bruņojumu un papildu NATO kontingentu, bet tas nenovērš iekšējos draudus, ko rada Latvijas pilsoņu polarizēšanās pretējās ierakumu pusēs.
Tas, ko atklāj šis pētījums, nevienā punktā nav pārsteigums. Taču tā rezultātus nedrīkst mierīgi paslaucīt zem paklāja un turpināt tādā pašā garā. Eberta fonda vadītājs Baltijā Reinhards Krums medijiem esot uzsvēris, ka viņam, diemžēl, neesot rekomendācijas, ko šādā situācijā iesākt. Uzņemšos atbildību apgalvot, ka man dažas ir.
Visus gadus, kurus esmu darbojies Latvijas politikā, esmu centies harmonizēt latviešu vairākuma un krieviskās minoritātes attiecības. Esmu cīnījies pret šīm sarkanajām līnijām, kas ir žņaugs mūsu valsts attīstībai. Un esmu sapratis, ka parlamentā un ar politiskām metodēm nekas nav panākams. Politiķiem pārāk vilinoša ir etniskās sašķeltības kārts un parazitēšana uz tās nestajiem īstermiņa panākumiem katrās nākamajās vēlēšanās. Man vairs nav ilūziju, ka pārskatāmā nākotnē Saeima iegūs pietiekamu viedumu, lai varētu integrācijas jautājumus risināt bez dusmām un aizspriedumiem. Tāpēc šai problemātikai ir nepieciešama sava institūcija – nopietns un autoritatīvs integrācijas lietu sekretariāts. Ar speciālistiem, kuru zināšanas un pieredze būtu starptautiski atzīta un cienījama. Ar sociālo jautājumu pētniekiem, tiesiskuma ekspertiem.
Šīs institūcijas rezolūcijai vajadzētu būt uz katra likumprojekta, kas specifiski skar krievus un citas mazākumtautības. Integrācijas lietu institūcijai vajadzētu izstrādāt vispārējus principus, tostarp ētiskus, kas nedrīkst tikt pārkāpti attieksmē pret cittautiešiem. Kā viens no svarīgākajiem – viņu pašu iesaiste, kā tas pieņemts pilsoniskā sabiedrībā.
Šādu institūciju jāveido izpildvarā - Valsts kancelejas, Ministru prezidenta vai kādas ministrijas pārraudzībā, tas pat nav tik svarīgi. Izceļot problēmu analīzi un lēmumu sagatavošanu no politizētas vides Saeimā, ir iespēja plānveidīgam darbam un profesionālai pieejai. Tajā pašā laikā iesaistīties integrācijas problēmu risināšanā varētu visa spektra politiskie spēki. Katrs dot savu pienesumu atbilstoši savam profilam.
Pētījuma rezultāti ir kārtējais trauksmes zvans par Latvijas iekšējās drošības situāciju, nu jau ar starptautisku vērtējumu. Laiks rīkoties!
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
