Ušakovam un Rīgas domei – savi “puspagrabi”
Anita Rogovska, Majoru muižas biedrības vadītāja26.03.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nila Ušakova negaidītajam krusta karam pret spēļu zālēm ir pavisam savtīgi mērķi, ko pašvaldība liekulīgi slēpj zem neveiklas retorikas. Taču kāpēc Rīgas dome (RD), it kā rūpējoties par pilsētnieku tikumību un maciņiem, mēģina tīšām sevi izputināt?
Spēļu bizness Latvijā darbojas likumu un instrukciju dzelžainā rāmī, un vienlaikus, kā jebkurai likumīgai uzņēmējdarbībai, tam pienākas likuma un valsts iestāžu aizsardzība prettiesisku uzbrukumu gadījumos. Būtu vairāk nekā naivi cerēt, ka nozares uzņēmumi un tos pārstāvošā asociācija nobīsies no RD moralizēšanas un nevēlēsies vērsties tiesā ar likumīgam prasībām pārtraukt patvaļu un kompensēt zaudējumus. Jo īpaši tagad, kad ir skaidri jūtama valsts varas vēlēšanās savaldīt RD.
Šādas pilsētas budžetam postošas avantūras motivācija ir meklējama ne tikai izmisīgajā vajadzībā jebkādi novērst sabiedrības uzmanību no izsaimniekotās “Rīgas satiksmes” un Nila Ušakova personiskās atbildības par notikušo.
Izmeklēšanas rezultāti sola politisko krīzi RD un “Saskaņas” atraušanu no varas svirām. Tāpēc ar šādu izdedzinātās zemes taktiku acīmredzami tiek gādāts par mēra un citu vadības cilvēku “zelta parašūtu” – pašu sarūpētu dāsnu piedevu atlaišanas pabalstam.
Savārīto putru strēbt un vazāties pa tiesām jau nāktos kādam citam. Visticamāk, ārkārtas vēlēšanās iebalsotajiem jaunās pašvaldības deputātiem.
Ja RD tiešām panāktu visu spēļu zāļu aizvēršanu, garantētie ieguvēji būtu, pirmkārt, internetā strādājošie spēļu uzņēmumi un, otrkārt, četru un piecu zvaigžņu viesnīcās ierīkotās kazino un spēļu zāles. Iecerētais aizliegums neattiektos uz “dārgā gala” hoteļiem.
Tādēļ arī RD pirms diviem gadiem pieņemtais lēmums, kas lika slēgt spēļu zāles pilsētas vēsturiskajā centrā, visticamāk sakņojās motivētā vēlmē atbrīvot Vecrīgas viesnīcu spēļu rūpalu no konkurentiem, nevis skaļi sludinātajās rūpēs par vecpilsētas reputāciju, par tūristu un rīdzinieku tikumību.
Protams, viesnīcu kazino diez vai piesaistītu sev pilnīgi visus spēļu zāļu apmeklētājus. Tāpat būtu naivi cerēt, ka tādēļ viņi atteiktos no ierastās izklaides. Vairums, visticamāk, ātri pārvarētu savu tagadējo neuzticēšanos vai nepietiekamās datorprasmes, paplašinot interneta “on-line” spēļu vietņu klientūru.
Kā jebkurā pelnošā un tāpēc ar pakalpojumu sniedzējiem “piesātinātā” ekonomikas nozarē, arī spēļu biznesā valda nepārtraukta un ļoti sīva konkurence. Reizēm cīņā par tirgus pārdali tiek pielietoti, lai neteiktu vairāk, ļoti oriģināli paņēmieni. Cilvēki ar labu politisko atmiņu noteikti atcerēsies zīmīgāko un skandalozāko atgadījumu Latvijā – 6.Saeimas pieņemto aizliegumu spēļu zāles un kazino izvietot pagrabos un puspagrabos.
Šāda likumdošanas eksperimenta “iedvesmotājs” no medijiem pat īpaši neslēpa vēlmi noziedot pāris sev piederošo spēļu zāļu, lai radītu smagas problēmas konkurentiem. Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzstājība toreiz panāca, ka pārāk dīvainais likuma grozījums tiek atmests, tādējādi ļaujot noklusināt skaidri saredzamas korupcijas skandālu un nosargājot Latvijas reputāciju no starptautiska izsmiekla.
Tagad acīmredzami atkal tiek iets pa šīm senajām pēdām. Gan viesnīcas, gan spēļu portāli pieder galvenokārt lieliem starptautiskiem uzņēmumiem, kuru budžetos varētu atrasties pietiekami daudz resursu, kas motivētu RD pēkšņo cīņu par morālo klimatu pilsētā. Cerams, KNAB ir pietiekami modrs un ausīgs.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
