Iesaki rakstu: 
Kā latvieši dēvēja lietas, būves un pasākumus, kurus elementāri viegli sagraut, padarīt lietošanai nederīgus vai darboties nespējīgus līdz ar vismazāko iejaukšanos no ārpuses vai iekšpuses? Par veidotiem „uz puņķiem”!
Par būvētām „uz puņķiem” dēvēja jebkuras būves bez pamatiem vai bez stingra karkasa. Par veidotām „uz puņķiem” dēvēja aprēķina laulības (sākot no ģimenes un beidzot ar starpvalstu), kuras noslēgtas bez patiesas mīlestības vai savstarpējas cieņas. Par būvētu vai veidotu „uz puņķiem” sauca jebko, kas garantēti var izjukt no vismazākā pieskāriena…
Nē, šeit nebūs runa par t.s. “politiku” vai “valsti”, kas, protams, arī būvētas „uz puņķiem”. Šoreiz nedaudz apskatīsim vidi un apstākļus, kādos mēs dzīvojam (eksistējam).
Pirmais piemērs – nedaudz uzlīst lietutiņš, un ceļi vairs nav izbraucami, jo grāvji kā „pagātnes paliekas” aizbērti vai vēl daži esošie netiek tīrīti. Bet darboties spējīgas lietus ūdens kanalizācijas nav pat pilsētās. Kas iznāk rezultātā? Protams, vainīga „dabas stihija”, kura izskalojusi pat valsts nozīmes ceļus, nemaz nerunājot par tādiem „sīkumiem” kā piekļuvi lauku apdzīvotajām vietām un viensētām! Neticiet? Palasiet iekšzemes ziņas un salīdziniet šīs (un zemāk minētās) mūs piemeklējušās „stihijas” ar daudzās ārzemju valstīs notiekošo! Nevarīga bērna šļupsti!
Otrais piemērs – ziemā „negaidīti” uzsnieg sniedziņš. Kas iznāk rezultātā? Protams, „dabas stihija”, jo vairums apdzīvoto vietu ielu un valsts ceļi pārvēršas par „dabas stihijas” piemeklētajām zonām! Tik šausmīgas „dabas stihijas” nav nekur citur pasaulē…
Trešais piemērs – uzpūta mērens vējiņš. Kas iznāca rezultātā? Milzums lauku ciematu un viensētu palika bez elektroenerģijas un ar to saistītām „ērtībām”… Vai pēc tam sagrauto gaisa elektropārvades līniju vietā ievilka kabeļu līnijas? Protams, nē! Salāpīja vecās līnijas – līdz nākošajam vēja pūtienam…
Ceturtais piemērs – „laika zobs” (vai kas cits) pārrāva kādu dzeramā ūdens piegādes cauruļvadu. Kas iznāca rezultātā? Veseli pilsētu rajonu vai lauku ciematu iedzīvotāji palika bez dzeramā ūdens! Kāpēc? Tāpēc, ka visi dzeramā ūdens rokas „pumpji” (kuri savulaik bija vai uz katra ielas stūra) kā „pagātnes paliekas” veiksmīgi likvidēti…
Piektais piemērs – tīri teorētiski iedomāsimies, ka valsts „elite” sadomājusi neizpildīt kārtējo no “augšas” doto iznīcināšanas uzdevumu. Kas notiks rezultātā? Valsts iedzīvotāji paliks bez pārtikas, apģērba un citām pirmās nepieciešamības precēm, jo paši vairs neražojam faktiski neko. Valsts izdzīvošana un iedzīvotāju eksistence savlaicīgi tika „pārslēgta” uz importa piegādēm. Kam tas bija izdevīgi? Domājiet paši! Bet pārtraukt šīs importa piegādes „nepaklausīgajiem” ir vienkāršāk par vienkāršu…
Šādu piemēru, kad daudz kas turas “uz puņķiem”, katrs var sameklēt simtiem… Un tas ir tikai šodien, kad viss ar un ap mums notiekošais skaitās „normāli”!
Pamatojoties uz augstāk minēto padomāsim, kas ar mums var notikt patiesi ekstremālākos apstākļos.
Tikai nevajag naivi cerēt uz t.s. “elites” palīdzību - viņi jau būs pametuši šo “grimstošo kuģi”, jo savlaicīgi jau sagādājuši sev patvēruma vietas „siltajās zemēs”...
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
