Iesaki rakstu:

Nacionālā apvienība prasa vai nu iekšlietu ministres atkāpšanos, vai paši atsaukšot savus ministrus no amatiem, taču man ir labāks priekšlikums: atlaist arī policiju!

Tas, ka Latvijā policija savās darbībās lielākoties ir prokremliska, tagad jau būs iekritis acīs daudziem lasītājiem: gadījumos, kad “kārtības sargiem” ir jāapvalda vairāk vai mazāk agresīvi “vatņiki”, Valsts policija vienmēr, visos gadījumos ir nostājusies Kremļa līdzskrējēju pusē. Vēl vairāk: ir bijuši gadījumi, kad policija aktīvi rīkojas, lai palīdzētu vietējiem Kremļa līdzskrējējiem.

Tā kā šādi gadījumi tikuši aprakstīti katru gadu, pie kam ne tikai ap 9. maiju, bet arī jebkurā citā gadalaikā, tad ilustrācijas mērķiem šeit apskatīsim pamatā tos gadījumus, kad Kremļa interešu vārdā Valsts policija ir apdraudējusi cilvēkus un ierobežojusi viņu tiesības, neļaujot brīvi izteikties un safabricējot kriminālprocesus pret vārda brīvību jebkādās formās — darījusi tieši to, ko Kremlis vienmēr darījis savā teritorijā un ko cenšas panākt arī citās valstīs.

Kad 2019. gada rudenī uz “okupācijas staba” kāds uzkrāsoja uzrakstu “OKUPANTI”, Valsts policija nekavējoties reaģēja. Jau ziņas virsraksts izteica amatpersonu attieksmi: “Policija sākusi kriminālprocesu par Uzvaras pieminekļa apķēpāšanu”, tālāk paskaidrojot: “Sākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma nodaļas par noziedzīgiem nodarījumiem pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību!” Valsts policijas izpratnē par “noziedzīgiem nodarījumiem pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību” tika uzskatīta nevis okupācijas armiju slavinoša pieminekļa atrašanās Latvijas galvaspilsētā, bet gan uzraksta izdarīšana uz tā. (Kriminālprocesa tālākais liktenis nav zināms.)

2018. gada 9. maijā citu cilvēku starpā pie tā paša staba ieradās aktīvists Ainis Sproģis ar plakātu, aicinot izmantot iespējas mācīties valsts valodu. Policija viņu aizveda rokudzelžos, arestu izdarot pēc pasākuma rīkotāju (tas ir, prokremlisko elementu) dota rīkojuma, ko policija nekavējoties izpildīja. A. Sproģi policija sodīja (par publisku aicinājumu mācīties valsts valodu!), bet sodu viņš pārsūdzēja tiesā un uzvarēja, jo bija brīvi atradies publiskā, visai sabiedrībai domātā vietā un nebija nevienu traucējis ar savu plakātu.

Kādas nedēļas vēlāk “Dienas” un citu mediju karikatūrists Zemgus Zaharāns uzzināja, ka par šī notikuma atainošanu un apspriešanu pret viņu pašu ierosināts kriminālprocess. Karikatūrists bija atļāvies norādīt, ka konkrētais Kremļa intereses pildošais policists Vitālijs Krasovskis jau iepriekš esot pamanījies aizturēt Latvijas Ukraiņu kongresa vadītāju Mikolu Pavļuku — pie kam ne par ko citu kā par piketēšanu pie Krievijas vēstniecības, iestājoties pret Kremļa agresiju Ukrainā.

Attiecīgajā gadījumā 2015. gadā Valsts policija nevis apsargāja Ukrainas atbalsta mītiņu pie Krievijas vēstniecības, bet gan aktīvi meklēja veidus, kā arestēt M. Pavļuku kā atbildīgo par mītiņa pieteikšanu. Lai iegūtu formālu pamatu aresta izdarīšanai un piketa izdzenāšanai Krievijas interesēs, vajag sarīkot kādas nekārtības.

Bet ko lai dara, ja visi — kā vienmēr — protestē pie Krievijas vēstniecības pieklājīgi, ievērojot normatīvos aktus? Tātad Valsts policijai jāsaorganizē kāds pārkāpums, piemēram, vides piemēslošana ar skrejlapām. Bet ko lai dara, ja šajos piketos skrejlapas netiek dalītas — tur izmanto galvenokārt plakātus un karogus? Tad vajag paņemt baltu papīru, uzmest kādam no klātesošajiem virsū, lai papīrs nokrīt zemē no šī cilvēka auguma, un tad aizturēt attiecīgo cilvēku par “piegružošanu” līdz ar Latvijas Ukraiņu kongresa vadītāju kā atbildīgo par kārtības ievērošanu piketā. Bet kuram no klātesošajiem ir abas rokas aizņemtas, lai tas nevarētu noreaģēt? Pareizi, tas ir TV3 operators Sergejs Medvedevs, kurš ar abām rokām tur uz pleca kameru un filmē, aci iebāzis skatu meklētāja lodziņā.

Līdz ar to Valsts policijas darbinieki uzlika operatoram uz saliektās elkoņa locītavas papīru, kurš nokrita zemē, pēc kā operators līdz ar M. Pavļuku tika arestēti un aizvesti uz izolatoru. Tā bija Latvijas pašu Valsts policija, kas Kremļa stilā aizturēja protesta dalībniekus, kuri protestēja pie Krievijas vēstniecības pret Krievijas agresiju Ukrainā. Toreizējais iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis publiski atvainojās par TV3 operatora — bet ne M. Pavļuka — arestēšanu, un likteņa ironijas pēc nofilmēt ministra atvainošanos sanāca pašam S. Medvedevam.

Vēl viens plaši zināms gadījums — “salauztā slotaskāta lieta”. Policija “izmeklēja” un virzīja uz prokuratūru un tiesu krimināllietu par to, kā viens parasts garāmgājējs, iedams cauri Rīgai, kādā ždanokiešu mītiņā it kā esot saplēsis Krievijas karogu un salauzis slotaskātu, pie kura tas bijis piesiets. Latvijas Republikas varas iestādes cīnījās nevis pret Krimas aneksijas un vardarbības slavināšanai sarīkoto mītiņu, bet gan pret garāmgājēju, kurš esot sabojājis slotaskātu!

Iznākumā tiesa attaisnoja Daini Rūtenbergu visās instancēs, jo izrādījās: Krievijas karogs nemaz nebija saplēsts, tikai nosmērēts gar zemi, kad tam nejauši uzkāpis kāds no policistiem, metoties izšķirt strīdniekus. Tomēr ne vainīgā izmeklētāja, kas uz vārda bija noticējusi “vatņikiem”, ne vainīgā prokurore netika sodīti un netika atlaisti no darba.

Katru gadu 16. martā Valsts policija norobežoja ar žogiem Brīvības pieminekli, lai neļautu vēl dzīvajiem Otrā pasaules kara veterāniem, ko savulaik prettiesiski iesauca Vērmahtā un pret pašu gribu spieda karot par Lielvāciju, sanākt kopā un noturēt gājienu pret visa veida totalitārismiem.

Aizgāja pat līdz tam, ka pašpasludinātais “antifašists” (reāli — neslēpts Kremļa ietekmes aģents) Josifs Korens, sēžot vienā “mikriņā” ar toreizējo policijas priekšnieku Intu Ķuzi, tika nofotografēts, “koordinējam” Valsts policijas darbības. Tikai no 2014. gada 16. marta, kurā Krimā notika feikais “referendums” par aneksiju, attieksme pamazām sāka mainīties.

Zemnieks, zemessargs un sabiedriskais aktīvists Gundars Kalve tieši vienu gadu pirms Krievijas pilnmēroga iebrukuma Ukrainā pēc savas iniciatīvas un par saviem līdzekļiem aizvāca vecu, nevienam nepiederošu agresorvalsts lielgabalu, kas bija izstādīts Jēkabpilī kādā Otrā pasaules kara piemiņas vietā. Valsts policija nosūtījusi krimināllietu pret viņu uz prokuratūru saukšanai pie tiesas.

Tā kā aizvāktais lielgabals nevienam nepiederēja un tāpēc neviens nevar būt cietušais (kas ir obligāta sastāvdaļa šāda veida izmeklēšanās), Valsts policija rosina apsūdzēt G. Kalvi par… divu koku apskrāpēšanu. Pašvaldība, kuras parkā attiecīgie koki aug, nepiekrīt izdomājumiem, ka būtu tikuši nodarīti kādi zaudējumi. Izmeklētāji un prokurori vienalga šo Latvijas valsti apkaunojošo krimināllietu grib sūtīt uz tiesu. G. Kalve pa to laiku iestājies Ukrainas Teritoriālajā aizsardzībā un karo pret okupantiem, kamēr viņam paša tēvzemē grib uzrādīt apsūdzību par to pašu okupantu pieminekļa novākšanu.

Visiem zināms gadījums — žurnālists un grāmatu autors Lato Lapsa grāmatā “Kolaborants” apkopoja faktus, kā LPSR laika tiesnesis, tagad advokāts bijis padomju varas balsts, piespriežot sodus cilvēkiem cita starpā par “pretpadomju” aktivitātēm. Apkopojot grāmatā “Kolaborants” konkrētus kolaboracionisma gadījumus, žurnālists tiek pie krimināllietas, jo arhīvā izpētījis konkrētā kolaboranta konkrēto darbību konkrētās epizodēs tādā veidā, kā to līdz šim neviens nebija vēl darījis. Policija vēl pat 30 gadus pēc padomju režīma sabrukuma turpina pildīt kolaboranta vēlmes.

Var pieminēt veselu galeriju ar sīkākiem pārkāpumiem, kas nav saistīti ar krimināllietām vai arestiem Kremļa interesēs: vienā nesenā gadījumā Valsts policija mēģināja atteikt ukrainim lietas ierosināšanu par automašīnas ar Ukrainas numuru apķēpāšanu ar Z burtu, citos gadījumos iepriekšējos gados uz pašu policistu automašīnām, jo īpaši pie Matīsa ielas iecirkņa, tikusi konstatēta “kremlinu” simbolikas lietošana. Prokremliskums Valsts policijas vairākuma vidū viņiem ir tikpat pašsaprotams kā Putina nosodījums visā pārējā sabiedrības vairākumā.

Šogad uz 9. maiju laikus pieņemts likums, kas aizliedz mītiņus un saietus tuvāk par 200 metriem no objektiem, kas saistīti ar okupāciju. Pie “okupekļa” izlikta svaiga fotoizstāde par Krievijas kara noziegumiem Ukrainā. Valsts policija turpretī pašsaprotamā kārtā kaunīgi pabīda izstādi tālāk, lai fakti par svaigākajiem kara noziegumiem un genocīdu nekādā gadījumā neaizskartu agresorvalsts atbalstītāju jūtas.

Valsts policija toties nolamāja “Azovas” pulka karogu (attēlā) par “lupatu” un aizturēja kādu protestētāju, kas iestājās pret PSRS armijas slavināšanu, jo protestētājai bijis Ukrainas nacionālo partizānu OUN-UPA sarkanmelnais karogs, un draudēja arestēt vēl vairākus citus, kas iebilda pret 9. maija svinēšanu.

“Pamatojums”, kā ziņo cilvēki no notikuma vietas, ir nācis no PSRS likumdošanas: tas esot “separātistu karogs”. To savulaik varētu uzskatīt par “separātistu karogu” vienīgi tad, ja skatītos no PSRS pozīcijām: UPA cīnījās par Ukrainas neatkarību, tātad — Kremļa acīs — par “separātismu no PSRS”. Valsts policija tagad, kad jau rit XXI gadsimta trešā desmitgade, pamato Latvijas iedzīvotāju aizturēšanu ar PSRS normām.

Šodien iekšlietu ministre Marija Golubeva ziņo, ka uzdevusi policijai “īstenot nulles tolerances politiku pret jebkādām kara, agresijas vai nacionālā naida kurināšanas izpausmēm un pirmais tests būs jau piektdien”. Ziedu novākšana ar traktoru nākošajā rītausmā esot bijusi rīcība, kas aizvainojusi daudzus cilvēkus un radīja auglīgu augsni 10. maija notikumiem. "Bet varbūt vissvarīgāk — atrast un saukt pie atbildības visus, kas šajās dienās ālējas ap pieminekļiem,” tā ministre.

Iepriekš uzskaitītie piemēri no pēdējiem gadiem ļauj prognozēt, ka Valsts policijā atradīsies amatpersonas, kas “nulles tolerances politiku pret nacionālā naida kurināšanas izpausmēm” izpratīs tā, ka policijai tagad dota atļauja arestēt katru latvieti un ukraini, kuri ar savu protestēšanu pret agresijas slavināšanu aizskars agresorvalsts atbalstītāju nacionālās jūtas. Būs policisti, kuri piketus un gājienus pret Kremļa politikas slavināšanu sapratīs kā “ālēšanos ap pieminekļiem” un kā visus iepriekšējos gadus sastādīs protokolus tiem, kas iestājas pret vardarbību un genocīdu.

Vatainības regulārie recidīvi Valsts policijā ir tik pašsaprotami, ka tiem neviens Saeimā, Iekšlietu ministrijā vai citās uzraugošajās iestādēs īsti nepievērsa uzmanību. Bet vajadzēja. Nevienā no augšminētajiem gadījumiem tie izmeklētāji, operatīvie darbinieki un viņu priekšnieki vai prokurori, kas piesedza Valsts policijas prokremliskās aktivitātes, nav tikuši sodīti un demonstratīvi atlaisti. Vēl vairāk: ja paskatāmies viņu deklarācijas, viņu algas pieaug. Skaidrs, ka no tā viņi var izdarīt praktiskas dabas slēdzienu — tas, ko mēs darām, ir pareizi!

Iekšlietu ministres Marijas Golubevas demisijas pieprasījums viens pats nerisinās šo faktisko problēmu. Pēdējos desmit gados Iekšlietu ministriju vadījuši arī Rihards Kozlovskis un Sandis Ģirģens, bet Marijai Golubevai nav pat gads amatā apritējis. Neraugoties uz ministru maiņu, Valsts policijas dziļais politiskais prokremliskums ir turpinājis izpausties katrā reizē, kad vien ir bijusi iespēja.

Problēmu atrisinātu plašu pilnvaru došana ministram, lai vienreiz un par visām reizēm izravētu prokremliskumu no Valsts policijas. Problēma te slēpjas nevis ministres biroja līmenī, bet gan Valsts policijas pārvaldēs un iecirkņos.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google