Iesaki rakstu: 
Kad dzirdu uzsaukumu "publiski jānosoda visa veida kolaboranti", mani mazliet tā kā uz smiekliem velk! Nē, nu viss pareizi ir teikts, tikai no kādas tautas tas nosodījums un atmaskošana tiek prasīta?
Tas man atgādina situāciju, kad sieva 30 gadus dzīvo ar vīru - pedofilu, mīl viņu un dievina to (zinot par viņa pedofīliju), teikšu pat vairāk, ir viņa orģiju dalībniece, un tad pēkšņi uzrodās bariņš tikumīgo, kas aicina - "a davai ka nosodīsim visa veida pedofilus, atmaskosim tos un liksim pie kauna staba".
Jautāsiet, kāpēc tik stulbs salīdzinājums, bet paskatieties uz mums, latviešiem, no malas.
Latvieši savu galveno kolaborantu, LKP ideoloģisko vadītāju un komunistu Anatoliju Gorbunovu uz rokām nēsāja Atmodas laikā un tagad vēl dievina, viņš mūsu tautai ir varonis.
Atgādināšu, ka Gorbunovs vēl Atmodas sākumā mums teica: „Tie, kas iet pie Brīvības pieminekļa, ir latviešu tautas nodevēji.”
Uz čekista un komunistu vadoņa Gorbunova rokām ir latviešu tautas asinis, uz viņa sirdsapziņas ir Astras spīdzināšana un nāve
Normālai tautai šis komunistu ideologs - bende būtu pēdējais mēsls, bet mēs taču mīlam viņu, ar ziediem apdāvinām. Grāmata iznākusi - "Valstsvīrs".
Ko tagad lai iesāk "pedofila" sieva?
Varam, protams, tīri latviskā stilā - lielos kolaborantus (pedofilus) turpinām mīlēt un slavēt, bet mazos kolaborantus, tos, davai, pelsim no visas sirds un ar dubļiem nomētāsim.
Dziesmu svētkos mēs visus šos gadus uz rokām nēsājām un izsaucām uz bis "trīs Imantus" - ziņotājus, kolaborantus, bet tagad, ko - ūjināsim un apspļaudīsim tos?
Iesim tālāk - par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu nobalsoja 90% VDK ziņotāju - kolaborantu. Un mēs viņus par varoņiem uzskatījām (to skaitā es pats)!
Latvijas valsts prezidenti ir bijuši VDK ziņotāji - kolaboranti! Lielākā daļa valsts premjeru, ministru un Saeimas vadītāju bija VDK ziņotāji - kolaboranti. Mums abi Atmodas līderi un TF vadītāji ir bijuši VDK ziņotāji, kolaboranti - izcilnieki!
Ja no attāluma tagad ar skaidru prātu paskatās uz visu šo skaisto mūsu tautas pasaku – Atmoda, neatkarīgās valsts atjaunošana (debesu dāvana), barikādes, pastalās, bet brīvi, tad ar sāpi sirdī jāsecina - esam smagi piečakarēti un bijām dalībnieki skaisti iestudētā čekistu un komunistu ludziņā!
Saka, ka uzvarētāji raksta vēsturi pēc sava prāta. Mūsu gadījumā uzvarētāji ir VDK un KP, un tas milzīgais čekistu - kolaborantu pūlis, kas palīdzēja sarkanajiem baroniem saglabāt varu arī pēc Atmodas.
Šī ludziņa tika veikli iestudēta un uzvesta, mēs paši bijām tajā lielākā vai mazākā mērā dalībnieki. Izrāde ir beigusies, un tagad garderobē ar numuriņu rokās stāvi domīgs ar sapīgu sirdi, bet neko vairs nevari darīt.
Iznākusi grāmata "Valstsvīrs", un ar to uz jaunā Okupācijas muzeja atvēršanu sanāks visi mūsu valsts galvenie bijušie sarkanie okupanti, ziņotāji un kolaboranti, izskata pēc, kā "garnīru" pieaicinot arī kādu patiesu cietēju no okupācijas.
Tā ir viņu nozagtā valsts, un viņi to pielūdz sevišķi cītīgi: ar viņu īpašumiem, algām un ienākumu deklarācijām valsts himnā piedāvātajai opcijai "varam tur laimē diet" ir pavisam cita garša. Ne tāda, kuriem ir jādzīvo ar 80 eiro mēnesī.
Par visu vairāk mani uztrauc viena cita lieta - ko lai saka tiem mazajiem knīpām un knauķiem, kuri mirdzošām actiņām liek svecītes Lācplēša dienā pie Rīgas pils mūriem? Ko lai saka tiem bērniņiem, kuri lielām mutēm dzied mūsu valsts himnu? Vai lai sakām - bērniņ, mūsu valsti atjaunoja VDK ziņotāji – kolaboranti?
Komunisti, čekisti - kolaboranti kā bija mūsu tautas kaklakungi PSRS laikos, tā arī līdz pat šai dieniņai.
Vai varbūt teikt to, ko kladzina mūsu "nācijas tēvs" - kolaborants un visa viņa kolaborantu varza - "latviešu tauta nekad vēl tik labi un laimīgi nav dzīvojusi”!
Mūsdienu bērni ir apveltīti ar labu spriestsēju, un var gadīties, ka tie jautās - tad kāpēc tik daudz cilvēku bēg no mūsu valsts prom, ja mēs te tik labi un laimīgi dzīvojam?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
