Vai "Jaunais vilnis" kļuvis par Munkevica ķīlnieku?
Māris Dzenītis, Jūrmalas domes deputāts10.02.2012.
Komentāri (39)
Iesaki rakstu: 
Galvenais strīds starp konkursa Jaunais vilnis rīkotājiem un Jūrmalas oficiālajām organizācijām ir par to, kurš, kā un kāpēc apsaimniekos Dzintaru koncertzāles kafejnīcu konkursa norises laikā.
Daudziem, iespējams, šķitīs, ka kafejnīcas apsaimniekošana nu gan ir sīkums, taču tā nav, jo galvenais interešu objekts ir ne jau pats pats konkurss un tas, kas notiek uz skatuves, bet gan tas, kas un kā notiek ap skatuvi, tai skaitā VIP viesi un to apkalpošana. Jau pirms gada konkursa rīkotāji nepārprotami norādīja, ka vēlas te būt paši ar savu ēdinātāju. VIP sektora apkalpošanā arī grozās visprāvākās summas, jo, atceramies, viena galdiņa cena bija mērāmā vairākos desmitos tūkstošos.
Šogad šis konflikts ir gājis vēl tālāk, jo Dzintaru koncertzāles kafejnīcas apsaimniekotājs janvārī esot nosūtījis konkursa rīkotājiem vēstuli, paziņojot, ka viss VIP sektors "pienākas" ēdinātājam un nevis konkursa rīkotajiem, turklāt konkursa rīkotājiem būs savi VIP viesi jāsaskaņo ar ēdinātāju. Un tas konkursa rīkotāju pacietībai pielika punktu.
Šo jautājumu citos gadījumos it kā būtu ļoti vienkārši atrisināt, taču ne šoreiz. Šis ir tas pats ēdinātājs, par kuru jau reiz bija "ķidāšana" KNAB. Te neslēpti parādās arī Jūrmalas domes bijušā priekšsēdētāja Raimonda Munkevica intereses, kura privātā apetīte nu var izjaukt pilsētai tik svarīgo pasākumu. Domāju, ka konkursa rīkotājiem, zinot par pilsētas vadītāju tiešu līdzdalību šajā konfliktā, bija diemžēl skaidrs, ka nekādas pretimnākšanas nebūs.
Šī gan ir ne tikai Jūrmalai, bet arī Latvijai tipiska situācija. Visi it kā runā, ka jāveicina, piemēram, tranzīts, bet ja kāds liels kravas turētājs tiek piesaistīts un jau tūlīt sāks strādāt, tad izrādās, ka bez oficiālajām struktūrām ir jāvienojas arī ar kaut kādu mistisku SIA, kurai izdevies privaizēt kādu nelielu ķēdes posmu, taču beigās izrādās, ka šī mazā posmiņa izmantošanas izmaksas ir pat lielākas nekā visam Latvijas tranzītakoridoram kopumā. Turklāt par to mazo posmiņu iepriekš nekas nav bijis zināms. Tāpēc pie mums arī ir tik maz investīciju, tik maz reālu jauno projektu tranzītā.
Latvijai ir raksturīgs arī nelabvēlīgais informācijas un emociju fons pret tiem cilvēkiem, kuri valstij var dot reālu un taustāmu labumu. Katru reizi sanāk gluži vai taisnoties par to, kāpēc mums tāds Jaunais vilnis vajadzīgs. Visvisādi bezatbildīgi politiķi gluži vai sacenšas, kurš kaut ko riebīgāku pateiks. Viņus diemžēl sadzird, bet tie, kas atbalsta, klusē. Tikmēr konkursa rīkotājiem, redzot cik daudz viņi Latvijai dod, gribas taču saņemt arī atzinību. Ja gadu no gada viņi vairāk dzird nevis atzinību, bet kritiku, tad nav jābrīnās, ka tas vadzis var reiz arī lūzt.
Kā bijušais Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības jautājumos, bet patlaban ierindas deputāts un uzņēmējs esmu pārliecināts, ka Jūrmalai un arī Latvijai Jaunais vilnis ir ļoti nepieciešams. Jau tagad ir aprēķināts, ka nekustamo īpašumu tirgus var sarukt par 20%. Taču, manuprāt, būtiskākais, ko veicināja Jaunais vilnis, ir vilkmes radīšana ekonomikā un investīciju piesaistīšanā. Uz Jūrmalu sabrauca ļoti ietekmīgi cilvēki, kas tikās ne tikai savā starpā, bet arī ar Latvijas rīcības cilvēkiem, tādējādi dodot iespējas, kuras, jāatzīst, mēs ne vienmēr pratām izmantot.
Es tomēr ceru, ka Jūrmala vēl neko nav pazaudējusi. Cik zinu, vēl jautājumus var kārtot un risināt, jo ne jau konkursa rīkotāji ir tie, kas iestājušies pozā, bet gan Jūrmalas dome. Ticu, ka arī konkursa rīkotāji paši nevēlas pamest jau tik ierasto Jūrmalu, taču, lai konkurs atgrieztos Jūrmalā, ir steidzami jāmainās gan Jūrmalas domei, gan arī Latvijas sabiedrības attieksmei.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
