Vai cilvēkiem no tā būs labāk? Diez vai. Būs tās pašas draņķības, tikai ar liekulību
Jūlija Stepaņenko28.04.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valdība tiek šūpota – tas nu ir skaidrs! Es esmu redzējusi daudzus arodbiedrību mītiņus un sapulces. Šonedēļ tas bija vērienīgākais pasākums, kāds iepriekš tika redzēts. Nav šaubu, ka tam ir izmantoti pasākumu plānošanas aģentūras pakalpojumi. Aizgāju līdz Doma laukumam, lai sajustu gaisotni un noķertu emocijas.
Pasākums tiešām bija teicami noorganizēts: bildes no drona ar “zilo vestīšu” jūru, kas plūst gar Ministru kabinetu uz Vecrīgu, vērienīga skatuve ar ziepju burbuļu mašīnu un pasākuma “viesi” – Čakša ar dusmīgās mammas balsi, miegainais Ašeradens un apjukušais Kariņš. Tāda sajūta, ka šiem viesiem pasākuma organizētāji piemaksāja par dalību – tik perfekti viss izskatījās. Pasākumu izmantoja arī “par visu vienmēr norūpējušies” politiķi, kuri steidza iebāzt savas sejiņas “zilo vestīšu” biezoknī, sak’, es arī te biju, mani ļoti uztrauc skolotāju algas.
Skolotāju prasības esam atbalstījuši vienmēr, skolotāju problēmas zinām no galvas. Cienām skolotāju profesiju un ļoti labi apzināmies tās nozīmi cilvēka izaugsmē. Atbalstām skolotāju prasības. Atbalstījām tās arī tad, kad arodbiedrība pagājušā gada rudenī nolēma vairs necīnīties.
Arī manā ģimenē ir pedagogi, un es ļoti labi zinu, ko nozīmē veltīt visu savu dzīvi šim darbam – cilvēks burtiski sadeg darbā, nodeg kā sērkociņš. Skolotāji, un es saku „Skolotāji” ar lielo burtu (nevis tie, kas pārpratuma pēc pabeidza pedagogus un mokās skolā) – ir īpaši Cilvēki.
Kovida laikā mums zvanīja ļoti daudzi Skolotāji: cietuši no mobinga, cietuši no vakcīnām, atstādināti, atlaisti, izmesti no mīļā darba, nenovērtēti un pazemoti. Jā, diemžēl par viņiem neiestājās lielākās masas, viņi palika vieni. Bet izturēja. Daudzi atgriezās skolā, jo nevar dzīvot bez sava darba. Arī viņi vakardien bija mītiņā, bet bez lielas sajūsmas un entuziasma. Atalgojuma problēma un valdības ņirgāšanās skar visus.
Pasākumā pietrūka īstuma. Nebija tās stāvēšanas līdz galam, un tāpēc daudziem palika rūgta vilšanās sajūta un domas, ka viņi bija vajadzīgi tikai masu skatiem. Arī streika turpinājums ir tāds samudžināts: vienā skolā streikoja tikai vienu dienu, citā – streikos trīs, vēl kāda skola vispār nogulēja pieteikšanos streikam, un tās skolotāji nemaz nevar piedalīties.
Es līdz galam nesaprotu, kāpēc pasākumā bija jāpiedalās Čakšai un Kariņam, jo viņi teicami kalpoja par kontrastu Meņģelsonei, kura pasākuma beigās kāpa uz skatuves un visus apskāva ar savu mātišķo runu. Jūs arī pamanījāt, ka mediķu atalgojuma jautājums kaut kā nomierinājās?
Vai skolotāji tika izmantoti, lai parādītu dūri tieši Vienotībai? Iespējams, man vienai tas izskatījās tā: jāsit pa Vienotību, jo nāk laukumā jaunie spēlētāji un drīz, nu jau pavisam drīz notiks varas nomaiņa. Vai cilvēkiem no tā būs labāk? Diez vai. Būs tās pašas draņķības, tikai ar liekulību.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
