Vai likumi mainīs dzīvnieku mazuļu apriti Latvijas patversmēs
Dzīvnieku pansija Ulubele06.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Biedrības Dzīvnieku pansija Ulubele vadītāja Ilze Džonsone apliecina, ka pērn ar patversmē nonākušajiem mājdzīvnieku mazuļiem situācija tiešām bijusi sarežģīta. Diemžēl pozitīvas iezīmes patlaban nav novērotas.
Godīgi sakot, nav saprotams grozījumu patiesais mērķis. Mēs, patversmes un dzīvnieku aizsardzības organizācijas, ilgstoši mēģinām aizstāvēt ideju par to, ka jāsāk kontrolēt mīļdzīvnieku vairošanu. Vai piedāvātie grozījumi uzlabos situāciju? Acīs krītoša ir vēlme sargāt un lolot dzīvnieku nelegālās vairošanas rūpalu, saglabājot tam nevainīga hobija statusu, toties iestrādājot arvien jaunus birokrātiskus apgrūtinājumus patversmēm, dodot iespēju nākt un mērīt ar lineālu telpu garumu, dziļumu un augstumu. Iedzenot baiļu zonā labas gribas cilvēkus, kuri savā apkaimē palīdz glābt pamestos dzīvniekus. Līdz šim bezgalīgu kontroļu un pārbaužu slogam pakļautas bija tikai patversmes. No šī gada šim statusam mēģina pielīdzināt atsevišķu dzīvnieku glābējus.
Stājusies spēkā norma, kas paredz: “Ja persona speciāli aprīkotā telpā vai teritorijā sistemātiski izmitina un aprūpē klaiņojošus un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus dzīvniekus, kā arī pieņem turēšanai un atsavināšanai dzīvniekus, lai atrastu tiem īpašniekus, dzīvnieku turēšanas vieta ir jāreģistrē PVD kā dzīvnieku patversme.” “Tas, manuprāt, ir ļoti nesamērīgi un nepareizi, jo dzīvnieki rodas, tos vairojot.
Dzīvnieku glābēji rīkoja trīs piketus pie Saeimas, lai vērstu uzmanību uz totālo dzīvnieku pārprodukciju, pilnajām patversmēm un pārslogotajām dzīvnieku aizsardzības organizācijām. Dzīvnieku glābēji pieprasīja vienādu uzraudzību gan dzīvnieku glābšanai, gan vairošanai. Neskatoties uz Saeimas uzdevumu vienlaicīgi izstrādāt MK noteikumus dzīvnieku vairošanas kontrolei, tie vēl nav pieņemti, bet iegūluši ierēdņu dziļākajās atvilktnēs.
Pavasaris un vasaras mēneši patversmēs ir tā saucamais kaķēnu laiks. “Protams, patversmes nevar izglābt visus sadzimušos kaķēnus, tāpēc ļoti liels atspaids bija dzīvnieku aizsardzības organizācijas. Šo kaķēnu sezonu gaidām ar lielām bažām par to, ka nāksies atteikt palīdzību, jo izskatās, ka liela daļa to glābēju, kas, piemēram, savā dzīvoklī tika uzņēmuši bez mammas palikušu kaķēnu metienu, bailēs no soda to vairs nedarīs. Beigās cietīs dzīvnieki. „Kurš gan – gadā izglābjot trīs, četrus metienus – dzīvokli spēs reģistrēt kā patversmi? Tā ir neiespējamā misija,” uzskata I. Džonsone, piebilstot, ka mazuļus, kuri paši vēl patstāvīgi neēd, nav iespējams izbarot patversmēs. Ir vajadzīgas mazuļu auklītes.
Ulubele ir diemžēl lielākā patversme Latvijā ar vietu skaitu 300 kaķiem un 300 suņiem, lielu ieguldījumu dzīvnieku socializācijā un mazuļu auklīšu darbā veic brīvprātīgie. Mīļdzīvnieku mazuļiem vispār nevajadzētu nonākt patversmēs, ja valstī tiktu pieņemts saprātīgs dzīvnieku vairošanas uzraudzības plāns. Mēs Ulubelē tomēr ceram piedzīvot tos laikus, kad patversmes būs pustukšas un mīļdzīvnieku saimnieki atbildīgi un saprātīgi.
Cerība esot uz regulu, ko patlaban izskata un saskaņo Eiropas Savienības līmenī tieši par mīļdzīvnieku vairošanas ierobežošanu. „Tā turpināties nevar, kad vieglprātīgi tiek ražoti kucēni vai kaķēni un tikai pēc tam saimnieks sāk domāt, kur tos likt, vai tiem būs pircēji un kāds būs noieta tirgus. Mīļdzīvnieks nāk šai pasaulē, lai kādam tas būtu draugs un ģimenes loceklis, nevis kā lieka, nevajadzīga manta tiek nogrūsts patversmē, lai par to rūpētos žēlīgi cilvēki, kuriem nav vienalga,” teic Ulubeles vadītāja.
Viņasprāt, vienīgais jēdzīgais akcents, par kuru būtu vērts runāt un vērst uzmanību likumdošanas līmenī, būtu jāliek uz mājdzīvnieku sterilizāciju un nodevu atvieglojumiem tiem saimniekiem, kuru dzīvnieki ir sterilizēti.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.