Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta bijušā virsprokurora Ērika Zvejnieka dēla prokurora Sandra Zvejnieka svaigais atzinums par 1983. gadā okupācijas laika Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas tautas tiesas pieņemto lēmumu par Ģederta Melngaiļa pakļaušanu piespiedu ārstēšanai speciālajā jeb cietuma tipa psihiatriskajā slimnīcā sabiedrībā ir izsaucis neizpratni. Cilvēciski katram var būt savs viedoklis, bet, ja šādu atzinumu izsaka valsts (un īpaši tiesu sistēmas) amatpersona, turklāt kategoriskos formulējumos, ir iemesls satraukumam.

Melngaiļa krimināllietas materiāli jau ilgāku laiku atrodas prokuratūrā, un šodien, izņemot vien Latvijas Nacionālā arhīva izstādes materiālus, sabiedrībai nav iespējams iepazīties ar visām šīs lietas detaļām. Taču šī lieta nebija vienīgā – tā bija vien viena epizode ilggadīgajā PSRS praksē izmantot psihiatriskās diagnozes politiskos nodarījumos apsūdzēto lietās.

Soda psihiatrijas sākumi bija ielikti jau 1940. gadu beigās, un viens no pirmajiem PSRS represīvās psihiatrijas upuriem okupētajās Baltijas valstīs 1940. gadā bija Igaunijas prezidents Konstantīns Petss, kuru ilgu laiku turēja Kazaņas cietuma tipa psihiatriskajā slimnīcā un kurš 1956. gadā psihiatriskajā klīnikā Kaļiņinas apgabalā mira. Tiesa, salīdzinot ar citu padomju republiku pieredzi, LPSR represīvās psihiatrijas izpausmes bija „mīkstākas” un mazāk skarbas; galvenais tā izskaidrojums visdrīzāk bija meklējams vēl nesenajā Latvijas kā neatkarīgas valsts pieredzē, uz kuras fona pēkšņs un krass psihiski slimu cilvēku skaita pieaugums – un daudziem no viņiem tuvinieki vai draugi pēc kara bija nonākuši Rietumos – varēja izsaukt PSRS valdošajai partijai nevēlamus salīdzinājumus un secinājumus. Tomēr tas nenozīmē, ka Latvijā psihiatrisku diagnožu uzstādīšana politiskos nodarījumos apsūdzētajiem bija mazāk aktīva.

Tiesu psihiatriskās ekspertīzes aktos, ko, balstoties uz „speciālām zināšanām”, sastādīja un parakstīja psihiatru ekspertu komisijas kā neatņemami psihisko slimību pazīmju konstatējumi visbiežāk minētas „uzvedības dīvainības” un „murgainas idejas”. Acīmredzot jāpieņem, ka kādā speciālā instrukcijā šie psihiatrijas eksperti sev bija definējuši, kā zinātniski noteikt šīs slimības pazīmes, jo bez šādas instrukcijas tie bija ne vairāk kā tikai subjektīvi spriedumi. Īpaši šis subjektīvisms lietās redzams gadījumos, kad apsūdzētais bija dziļi reliģiozs cilvēks, par kura uzskatiem un reliģiskajiem pārdzīvojumiem eksperti, ja bija karojoši ateisti, jau pēc definīcijas nebija spējīgi spriest, piemēram, 1958. gadā par pretpadomju satura lapiņu izplatīšanu arestētās Sprūdes ekspertīzes aktā, atsaucoties uz kaimiņu vērojumiem, kā viņas „dīvainības” minēts, ka dažkārt viņa izdalīja apkārtējiem pēdējos līdzekļus, neatstājot sev pat iztikai, daudz naudas ziedoja Baznīcai, savā dzīvoklī bija ierīkojusi nelielu altāri. Līdzcietība, devīgums, nesavtība kā dīvainība! Vēl grūtāk ir saprast kritērijus, pēc kādiem boļševisma totalitārajā režīmā psihiatri noteica „murgainas idejas”, sevišķi tad, kad ideju raksturs bija tehnisks.

Par triecienu tiesu psihiatriskās ekspertīzes neapstrīdamai nemaldībai LPSR kļuva 1969. gads, kad tiesā nonāca divas plašu sabiedrības uzmanību piesaistījušas lietas – bijušā Krāslavas rajona kolhoza Jaunā gvarde priekšsēdētāja Ivana Jahimoviča, kurš bija beidzis Latvijas Universitāti, mācījis lauku bērnus, bijis tautas izglītības inspektors, pacēlis atpalikušo kolhozu un bijis tā priekšsēdētājs līdz 1968. gada martam, un talantīgā matemātiķa, Rīgas 23. vidusskolas absolventa, kas sekmīgi bija piedalījies starptautiskajās matemātikas olimpiādēs un ko Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē uzņēma bez iestājeksāmeniem, Elijas jeb Iļjas Ripsa, par kuru 1967. gada 17. maijā Padomju Jaunatnē Vissavienības kolokvija organizācijas priekšsēdētājs, matemātikas zinātņu profesors B. Plotkins norādīja, ka “bez mazākā pārspīlējuma varu teikt, ka šī skolnieka pētījumi atbilst kandidāta disertācijas līmenim”, lietas.

1967. gada 1. novembrī Padomju Jaunatne publicēja izrakstu no I. Jahimoviča dienasgrāmatas, kas sākās ar vārdiem “Kas tā gan par katorgu - būt kolhoza priekšsēdētājam! Cik stundu viņš strādā? Visu diennakti. Cik guļ? Tieši tik, lai nenogāztos no kājām. Bet nomāc ne jau tas. Kalpot tautai - tas ir grūts, bet goda pilns pienākums. Pretīgi ir, ja to traucē birokrātisms. Kā apnikusi sīkumaina aizbildniecība! [..] Mēs atkal un atkal atgriezīsimies pie Ļeņina, un nevis skolēna vai studenta pienākuma dēļ, bet dabiskas nepieciešamības dēļ — pēc padoma, domām, tikumiskas tīrības.”, - tā tapusi 1963. gadā.

Par abām tiesu lietām ziņoja brīvās pasaules radio, tāpēc tiesu psihiatriskās ekspertīzes īstenošanai pievērsa īpašu uzmanību: I. Jahimoviča, kuru vēl 1967. gada janvārī labprāt publicēja galvenais PSKP oficiozs okupētajā Latvijā Cīņa, stacionārās ekspertīzes akts bija uz sešām lappusēm, bet I. Ripsa akts – pat uz trīspadsmit; bez tam I. Ripsa apsekošanā kā ekspertu komisijas loceklis piedalījās arī Profesora Serbska vārdā nosauktā Centrālā Tiesu psihiatrijas zinātniski pētnieciskā institūta Maskavā pārstāve, vecākā zinātniskā līdzstrādniece Margarita Talce. Šī Maskavas institūta speciālistu ietekme bija redzama arī ekspertīzes aktos: ja I. Jahimoviča ekspertīzē viņa politiskie uzskati raksturoti kā „slimīgas reformatorisma idejas” – formulējumā, kas tolaik tika plaši izmantots Maskavas disidentu ekspertīzēs –, tad I. Ripsa gadījumā arī Latvija beidzot iepazinās ar akadēmiķa Andreja Sņežņevska izstrādāto diagnozi „gausi ritoša šizofrēnija” („вялотекущая шизофрения”), vienu no tālaika spilgtākajām padomju soda psihiatrijas zīmēm.

Taču lielo tiesu psihiatriskās ekspertīzes īstenošanā ieguldīto darbu satrieca kāds apstāklis: abās lietās kā apsūdzēto aizstāvji piedalījās PSRS vadošie advokāti no Maskavas – Sofija Kaļistratova un Semjons Arija –, kuri lietu izmeklēšanā nevēlējās būt vien kolaborējoši statisti. Abi advokāti uzstādīja jautājumus ne tikai par apsūdzības saturu, bet arī par tiesu psihiatriskās ekspertīzes slēdzieniem. Aktīvā advokātu rīcība deva rezultātus: I. Ripsa gadījumā advokāta uzstāšanās panāca to, ka tiesas lēmumā mainīts ekspertīzes slēdzienā rekomendētais ārstniecības režīms, un speciālās psihiatriskās slimnīcas vietā viņš nonāca Rīgas republikāniskajā psihiatriskajā slimnīcā.

Vēl krasāk izgāja bijušā kolhoza priekšsēdētāja lietā. Vispirms pēc advokāta iejaukšanās atklājās, ka lietai nav pievienota vesela rinda I. Jahimovičam pasniegto atzinības rakstu, cita starp arī 1967. gada LPSR Augstākās Padomes Prezidija goda raksts par sasniegumiem lauksaimniecības attīstībā; tāpat advokāts noteikti uzstājās pret psihiatriskās ekspertīzes aktā konstatēto, ka I. Jahimoviča „politiskajās pārdomās ir daudz rupju pretrunu” un ka viņš nesaprot savas darbības „noziedzīgo, nodevīgo raksturu” –, norādot, ka ar politiskiem vērtējumiem – un tas bija drosmīgi pat Brežņeva totalitārisma laikos – ekspertīze iziet ārpus savas kompetences, bet par noziedzīgām apsūdzētā darbības var atzīt tikai tiesa.

Taču galvenais advokāta iebildumu pamats bija apstāklis, ka ekspertīzes apraksts – ne I. Jahimoviča objektīvie somatiskā un neiroloģiskā stāvokļa rādītāji, ne viņa psihiskā stāvokļa apraksts – nekādi nepamatoja ekspertīzes aktā izteikto slēdzienu par I. Jahimoviča psihisko nepieskaitāmību. Šāda advokāta uzstājība atsaucās arī tiesā: pēc tam, kad virkne liecinieku, tostarp arī I. Jahimoviča sieva, tiesā bija noteikti liecinājuši par viņa cilvēcisko principialitāti un to, ka viņi nav pamanījuši I. Jahimoviča uzvedībā nekādas psihiskas slimības pazīmes, arī tiesā pieaicinātais eksperts psihiatrs atzina, ka tobrīd jau par nepieskaitāmu atzītajam I. Jahimovičam ir nepieciešams izdarīt vēl vienu, jau trešo ekspertīzi, un šoreiz Serbska institūtā Maskavā. Jā, tāpat kā I. Ripsa, arī I. Jahimoviča lietā viņam galu galā tomēr tika noteikta psihiatriska diagnoze un piespiedu ārstēšana, taču abas šīs lietas skaidri parādīja, ka tiesu psihiatrijas slēdzieni nav absolūta un neapstrīdama patiesība.

            I. Jahimoviča lieta guva atbalsi vēl 1985. gada 18. aprīlī LPSR VDK piesegorganizācijas Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs laikrakstā Dzimtenes Balss Paula Ducmaņa un Helmūta Kreicberga prātojumos trimdas latviešiem ar Pētera Dzilnas un Kārļa Klāva segvārdiem, taču cik negaidīti, ka šo nostāju pēc teju piecdesmit gadiem atbalstīs jauni “dzilnas” un “klāvi”.

Šīs pieredzes kontekstā arī izsauc neizpratni tas, ka divdesmit sešus gadus pēc neatkarības atgūšanas prokurors Zvejnieks ir uzņēmies atbildību kategoriski apgalvot, ka Ģ. Melngaiļa pakļaušana piespiedu ārstēšanai speciālajā jeb cietuma tipa psihiatriskajā slimnīcā ir bijusi „pamatota, obligāta un tiesiska”.

Pat, ja prokurora atzinums ir pamatots ar mūsdienu psihiatru atzinumu, tad okupācijas varas jeb LPSR tiesas spriedumu tiesiskuma novērtējums, neņemot vērā Latvijas Republikas Satversmi, ir nepamatots un var kļūt grandiozs precedents. Iespējams, prokurora rīcībā ir nonākusi tā pati savulaik psihiatru ekspertu lietošanai izdotā speciālā instrukcija, kurā bija definēta „uzvedības dīvainību” un „murgainu ideju” izpratne, tomēr sabiedrībai, kurai nav pieejama šī instrukcija, prokurora akts paliek kā negaidīta un neizprotama padomju pagātnes atbalss.

* Dr. hist., LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieks

An error has occured